/04.07.Lēdurgā/
Šonakt grieze miglā
Nogriež rītu man vienai —
Nav dunošā tramvaja vairs,
Kas grieza rītus
Mūsu kopīgi gaidītai dienai.

Bet dažreiz joprojām šķiet,
Ka varētu asfalts un mūri
Manu dvēseli spiest,
Ja vien - esi blakām.

Pat atsacītos no Dabas
Un no meža...
Kur mana dvēsele staigā
Pa klusām
vientulības takām.

Kādreiz, kad kāds Arheologs
Manās sajūtās raksies,
Es gribu, lai šis mirklis
Ir IEBALZAMĒTS.

Ar puķuzirņa acīm
Es uz dzīvi raugos.
Ar stiegrām skauju atbalstu
Pa kuru augšup kāpju.
Un pat ja nolīcis viens pats
Es dubļos mirtu ziedot
Līdz nejustu ne prieka vairs, ne sāpju -
Par to, ka samini,
Es lūgtu, lai Tev piedod...

Rudens debesis vienmēr vissmagākās

Svina lāses skarbi zemi šausta,

Sagumst pleci, zemu galvas liecas

Kailie koki truli vēju tausta.

Kliedētu virs Tavas galvas mākoņus

Un no acīm biezo miglu raustu,

Ja vien nebītos vēl vairāk kā no rudens

Tu manu nosalušo plaukstu...

aukstu..

aukstu...

* * *
Nu jūtos kā čūskulēns
Azotē sildīts un mīlēts,
Kas neprātā indes zobu
Pret pašu devēju licis.
Un vairāk sāp čūskulēnam
Sadzeltā cilvēka brūces,
Ne tas, ka pats salā izmests
Par kāju pameslu ticis.

Nesildiet mani azotē
Un nemīliet it neviens,
Es čūskulēns indīgs
Kas mūžam būs viens.

* * *
Viss apstājies
Bet jādodas uz priekšu,
Ir pagātne pār mani
Valdījusi jau.
Kaut kā ir jāizlaužas
No šī sastinguma,
Kaut kā ir jāpleš spārni,
Kuru nav.

* * *
/Andrim 03.06./
Pilnmēness neļauj man iemigt
Kā paisums nāk domas un vārdi,
Tu guli man blakus kā bērns
Tev klusums — man pērkona dārdi.
Debesīs Venēra mirgo
Līdz rietot tai ievziedi priekšā,
Un pa atvērto istabas logu
Kāpj reibinošs mākonis iekšā.
Es šonakt tik apreibusi...
No Mēness, no vīna un ievām,
No taviem stāstiem par zvaigznēm
Un zudušo jūrnieku sievām.
Es varētu domas vērpt krellēs
Un katru kā pērli pulēt,
Nu kā tu vari man blakus
Šonakt tik mierīgi gulēt?!

* * *
Es neesmu ne Ahillejs, ne Spartaks
Bet tikai cilvēks esmu
Kas par cilvēcību cīnās.
Un vai ir vērts? — ja jautāsiet,
Es teikšu — Nē —
Pat cilvēcība sevi neapzinās.

* * *
Vēl nemāku saraut tās saites
Kas mūsu dvēseles sien,
Viens solis tālāk no tevis
Un atpakaļ krītu arvien.
Vairs nemāku pārkāpt tam mūrim
Kas mūsu dvēseles šķir,
Viens solis tuvāk pie tevis
Un atpakaļ jākrīt ir.
Tu — rudens, kas dzenas pēc ziemas,
Lai reizē no vasaras bēgtu,
Es — pavasars, sīkiem solīšiem
No ziemas līdz vasarai lēktu.

* * *
/Andrim 06.03./
Tik tuvu un reizē tālu
Kā Zeme un Mēness mēs bijām,
Un Visuma telpā kā dejā
Savas planētas kopā vijām.
Es jūtas un emocijas
Mēness otrajā pusē slēpu,
Un neskaidrās atmiņas dvēslē
Jau nākotnes vīzijās tērpu.
Tai mirklī Laimes zvaigznē
Raudzījās tūkstošiem sejas,
Līdz Zeme un Mēness bij’ kopā
Mūžam bez apogejas.
Laiks izgaisa vienā brīdī
Kad atvadas vienoja mūs,
Bet nākotne taps tieši tāda
Kā zvaigznes lēmušas būs.

***
Es nezinu, vai nesadegtu
Saules staros,
Ja man kā Ikaram
Kāds spārnus iedāvātu.
Un, ja es tagad
Paradīzē Ieva būtu,
Nezin’ vai Ādamam
To augli piedāvātu.
Bet zinu pavisam droši —
Kad pienāks mans laiks,
Es kā sniegpārsliņas
Cīruļputenī diešu.
Un aklā tumsā
Es pazīšu īsto ceļu,
Ja līdz tuneļa galam
Gaismai pie rokas iešu.

* * *
Nekad neesi solījis zvaigznes
No debesīm nonest lejā,
Tik reizi pa reizei tā bikli
Man lūkojies tieši sejā.

Mēs naktī tikāmies kāpās
Un vētra sajūsmā rima,
Līdz klusajos jūras viļņos
Paisums un bēgums dzima.

Ar pirmajiem saules stariem
Es rītausmā tevi vīlu,
Bet bezmiega naktīs jau zinu
Ka, Pilnmēness, es tevi mīlu!

BARIGA
Vientuļa bāka tumšajā jūrā
Grimstošo kuģu cerība,
Ūdenī nava pamats zem kājām
Agonijā raustās dzīvība.

Pāriet viļņi pār slīkoņu miesām
No Saules paliek tik svelme,
Pēc jauniem upuriem gaudo vētra
Un baisa kļūst rijīgā dzelme.

Tikai uz mirkli viss stājas un klust
Un jūrniekus tumsība baida,
Līdz atkal viss grimst un aiziet bojā
Bet bāka tik mirgo un gaida.

* * *
/Alpos/
Vienalga, lai kurp es dotos
Lai cik jūrām pāri pārpeldētu,
Vai kalnu virsotnes pārvarētu
Es sevi atrast nevarētu.
Bet varu domās pacelties spārnos
Lai paņemtu to, ko Likten’s man devis,
Un nokļūt visās pasaules malās
Jo esmu TUR – pati virs sevis.

* * *
Pār visu manu Māras zemi
Lai vienmēr mīlestība virmo,
Kas paceļas pret debesjumu
Un sasniedz Pērkontēvu pirmo.
Un tad ar zelta zibens krustiem
Lai atstāj gaisā varavīksnes sliedi,
Kas vienota ar zemi zīmēm
Ko lasa zintnieki un reģi viedi.
Lai mūsu senču mīļie, baltie gari
Ar mīlestību jaunas jostas auž,
Kad modīsies un gaismā celsies
Tās svētvietas, kas klusu manā zemē snauž.

* * *
Noslēpumu meklētāji
Planētas un zvaigznes pētī,
Augstu Himalaju kalnos
Visu pasaul’s telpu svētī.
Meklē noslēpumus kārtīs
Ciparos un datumos,
Meklē piramīdu smailēs
Oāzēs un tuksnešos.
Meklētāji zīmes tulko
Filozofu akmeņos,
Domā noslēpumus esam
Daudzos citos Visumos.
Nav jāmeklē avots
Kur neziņu dzirdīt,
Jo lielākais noslēpums —
Cilvēka sirdī!

/Drunk Punk/
PANKI
Pamostos no rīta —
Zābaki kājās.
Gulta nav zem manis
Atkal n(ē)smu mājās.

Galvā baigā poha
Mutē kaķa smaka,
Grebene ir šķība
Izbeigusies laka.

Brokastīs baltmaize
Atšālējies alus,
Kolēģi panki
Knapi savelk galus.

Sabiedrības dupsī
Baigās naglas esam,
Anarhijas vārdu
Mietpilsoņiem nesam.

Piedz.
Panki nav miruši
Panki ir dzīvi,
Panki ir dzimuši
Lai būtu brīvi.

/Drunk Punk/
MAZIE TERORISTI
Rotaļu laukumos bērni
Spēlē teroristos,
Ar plastmasas ieročiem rokās
Tie tēlo elkus pistos.

Puisīši sadalās frontēs
Un meiteņu Barbijas varo,
Kā Islama fundamentālisti
Pret visu pasauli karo.

Necep vairs smilšu kūkas
Un šūpolēs nešūpojas,
Pret pastāvošo iekārtu
Jaunā paaudze sadumpojas.

***
Pastāvēsim katrs savā malā,
Pastāvēsim,
Lai pa vidu nav nekā,
Lai mēs katrs
Pats par sevi esam,
Tomēr otram -
Rokas stiepienā.

* * *
Aizmieg prāts
Un pazūd domas —
Izplēn visas zālītē.
Tumši dūmi,
Gaišas glāzes —
Domas neviens nemeklē.
Domas izdegs līdz ar kāsi,
Domas izdzers glāzītēs
Paliks pelni, paliks glāzes
Domas neviens nemeklēs.