Miss Doherty

šodien sauļojos ^__^

no skolas izgāju 21:15. man liekas, ka mums kādreiz klases vakari beidzās agrāk. katrā ziņā 13 stundas skolā ir daaaaudz par daudz. bet nu prezentācijas plakātu pabeidzu, rīt un 6dien valsts aizstāvēšana. tāds bullshits patiesībā, man nemaz negribas tur braukt.

šodien baigi velk uz klasiskajiem skaņdarbiem. patiesībā klasika ir skaista un iedvesmojoša. žēl, ka es nezinu neko vairāk kā bēthovena elīzi, mēnesnīcas sonāti un 9. simfoniju, kura man nepatīk.

[nepār]domāti stāsti par sajūtām - emocionālu atkarību, varbūt mazu mīlestību un visādām lietām, uz kurām es cenšos paskatīties no vīrieša viedokļa. no vīrieša, kurš ir iemīlējies otrā vīrietī.

[my] bedtime stories - http://klab.lv/~miss_doherty/

bet lai būtu skaidrs:

• es neatbalstu homoseksuālismu
• tēlu piesaiste dzimumam nav noteicoša, galvenais ir sajūtās
  
• džeimss ir manis radīts tēls
• viņš - nozagts lieliskajai santai [nirnaeth
• notikumi ir izdomāti, balstoties manā pieredzē
• rakstīto var uztver kā domas par dzīvi nevis divu čaļu drāšanos, jo tā tas ir domāts. protams, var darīt citādi.
  
• visas citas sakritības ar jebko ir nejaušas [gribējās šito pierakstīt]

ar šo es nevienu neaicinu lasīt manus grafomāniskos stāstiņus. es tikai saku, ka tādi ir.

es jau iepriekš esmu rakstījusi par šo tēmu, bet šodien mani tas iepriecināja, tāpēc atkal par to pašu... krūtis.

nevienam, kurš mani ir sastapis, nav noslēpums, ka man ir pietiekami lielas krūtis, lai nepietiktu ar skoča strēmeli krūštura vietā, un jebkurai meitenei, kurai ir lielākas krūtis kā knaps A, krūštura pirkšana ir gana svarīga lieta [jo tās, kurām ir mazākas, manuprāt, var laimīgi netērēt naudu šāda veida apakšveļai un valkāt blūzītes tā, ka krūšu galiņi nepiedienīgi izspiežas ^^]. un tātad šis garais ievads, lai pateiktu, ka liels un patiess bija mans prieks, kad pārdevēja paziņoja, ka viņai ir tieši tāds pats izmērs un tad bez jautāšanas ārkārtīgi labi izprata manas vēlmes. ļoti lieliska sieviete, novēlu viņai labu seksu līdz mūža galam.

bet ja jau reiz par krūšturiem, tad par krūšturiem.

kādreiz, sen senos laikos, man bija tikai divas prasības:

•  bez mežģīnēm
•  nē rozā krāsai!

 tagad man ir XX hromosomu nēsētājam atbilstošākas [vispārpieņemtākas] vēlmes:

• ērts [t.i. - ar tādu var arī pieliekties vai paskriet, ne tika stāvus pozēt]
  
• krūtis paceļ un mazliet saspiež [vēlamais attālums starp krūšu galiem ~ 1 sprīdis]
• glītas lencītes, lai var līst ārā no apģērba
• but i still hate pink [underwear] 

principā - jebkuram normālam krūšturi valkājošam indivīdam [negribu aizvainot džekus, kuri arī pārliecības vai figūras konfigurācijas dēļ nēsā krūšturus] ir tādas pašas vai stipri līdzīgas vēlmes un vajadzības. bet man katastrofāli nepatīk pieskaņotas apakšbikses, tas ir - tādas mežģīņaini cakainas vai no neilona. bweh. nopietni, lielākoties - vēmeklīgi. [ir, protams, izņēmumi].

kas man patīk apakšbiksēs ir:

• vīriešu tipa [tikai bez vietas krāniņam]
• krāsainas ar smieklīgu apdruku
• kokvilnas [c'mon - lai vēdinās! that's so important.]
• ar platu gumijas malu. nopietni.
  

un tad nu man ir retorisks jautājums - ņemot vērā vēlmes, vajadzības un patikšanu - vai maz ir iespējams uzvilkt saskaņotu apakšveļu?! aaaand than again - vai maz vajag saskaņot?! don't now. still thinking about it... NOT :D

"mani sauc kristīne, man ir 19 un es rakstu, jo man tas sagādā prieku. es rakstu bez pretenzijām uz teksta kā augstvērtīgas literatūras vai mākslas objekta statusu, kā arī necenšos iedvesmot uz dižu atklāsmi vai katarsi. es rakstu to, kas manī dažādos veidos ir nosēdies - reāla sava pieredze, novērotas citu dzīves un liela daļa iztēles.

varbūt tā ir grafomānija un es esmu grafomānisks gulbītis. bet man patīk domāt, ka rakstīšana ir aicinājums un dieva dota dāvana sevis izpaušanai. reizēm veiksmīgāk, reizēm pavisam neveiksmīgi. man galvenais ir process, bet, ja es varu dalīties ar to, ko radu, un kādam tas patīk, mans prieks ir dubults.

kristaps saka, ka "tu tāda 21. gs. post-padomju dekadendiste man esi." "

jeb http://klab.lv/~miss_doherty/

prologs: http://klab.lv/~miss_doherty/778.html
pirmā epizode: http://klab.lv/~miss_doherty/1114.html

es atceros, ka ļoti, ļoti sajūsminājos par Pentonville pirms dažiem gadiem, un liku klausīties šo dziesmu fuzzy , kad viņš bija atbraucis ciemos uz laukiem [un viņš to pat neatceros, oh..], bet lai nu kā..

divi citi man mīļi vīrieši būs latvijā. vasarā. positivus ab festival. tā ka...

uz labās krūts rakstīšu PETE DOHERTY



...uz kreisās MOBY



and take my word - my breasts really counts for something. haha.

i'm one happy bastard ^__^

beauty comes to those who have been waiting for something bigger than themselves.

fotogrāfijās man patīk... cilvēki. bet šovakar es deviantārtā ieraudzīju vienu no tām retajām bildēm, kurās ir attēlos kas cits. and... i kinda fell in love with it.



man, kā ļoti daudziem [-ām?] ir tāds kā romantisks sapnis vai ilūzija par parīzi kā par ko ļoti īpašu.kaut kāds 'redzēt parīzi un mirt' variants, kas patiesībā ir visnotaļ dīvaini, jo es tur esmu bijusi un man ļoti nepatika. ne pilsēta, ne atmosfēra, patiesībā... nekas. tā es atceros tābrīža klātienes sajūtas, bet tagad atmiņās pārcilājot visu, ko tur redzēju un to, kā tur bija un varētu būt... tas man liek gribēt tur atgriezties. kaut gan no otras puses vilties divreiz būtu šausmīgi.

starp citu, tās eiropas zvaigznes uz eifeļa izskatās briesmīgi.

jaukas brīvdienas ar jaukiem cilvēkiem.

5diena bija apkaunojoša, bet smieklīga. ar laini pēc kursiem sadzērāmies lētos vīnus un dejojām pie visādām vecām dziesmām. tā kā kaut kādā vecā tīņu filmā, fui :D

un 6dien svinēju dzimšanas dienu opīšu tradīcijās - pie galda ar sarunām par politiku, vecajiem laikiem un zirdziskiem smiekliem ik pēc 2 teikumiem. diezgan strange, bet pozitīvā nozīmē. man patika. un man patika galvenokārt tas, ka pasākums bija stipri atšķirīgs no tiem, kādus parasti apmeklēju. tāds kulturālāks un ne tik... brutāls?! (if that's the word)

man patika visu sagatavotās un uz vietas improvizētās runas (man vispār patīk gatavoties un ja citi gatavojas pasākumiem - uzreiz tā nozīmīgāk un atmosfērīgāk), bet tas, ko rūta teica likās īpaši jauki - ka man piemīt milzīga cilvēkmīlestība. ^__^ un es domāju, ka tā arī ir, jo ne jau caur vēstulēm pievienoto smaidiņu skaitā vai mīlīgos komentāros ta slēpjas. mby i'm wrong, hvz.

es tikko apjautu, ka šī ir pēdējā diena, kad man ir 18. un nākošais būs pēdējais no maniem 'tīņu' gadiem. it kā jau laikam un vecumam nav tik liela nozīme, bet tomēr jocīgi.

uzticība. luīze sāks smieties un vēlēsies par to parunāt četras stundas, jo tas tāds inside joke - lainei tas ir ļoti iemīļots temats, īpaši naktīs un īpaši monologa formātā.

un tomēr - uzticība ir svarīgs temats ne tikai domrakstu tēmās un esejās pirmajā svešvalodā, bet arī dzīvē. nav diez ko pārsteidzoši, vai ne? daudz pārsteidzošāk ir tas, ka cilvēki neuzticās. nav jau grūti saprast - nodos, pievils, izstāstīs tālāk, nepatīk uzbāzties, ir neērti, reizēm pat apkaunojoši, imidžs tiks sagrauts, publiskā dzīve norakta un rūpīgi veidotais tēls izkusīs kā sniegs aprīlī.

bet es domāju, ka runāt vajag. par visu. jā, varbūt ne ar visiem. drīzāk jau bez varbūt. bet tāda noslēgšanās sevī un neuzticēšanās cilvēkiem noved pie tā, ka sabiedrību veido depresīvu neirotiķu bars, kuri, lai visu darītu vēl kontrastaināku, pa dienu smaida un aiz vientulības raud tikai vienatnē. vai neraud nemaz. jo neuzticība un noslēgšanās nocietina sirdi. un tas ir ļoti, ļoti skumji. cieta sirds ir kā akmens - smaga un grūti nesama.

es jūtu, kā šis ieraksts palēnām pārtop esejā, kuru nodot filozofijas vai kultūras vēstures skolotājai, bet man šovakar likās svarīgi par to parunāt. varbūt sarunas ar alvīni iespaidā. varbūt deviantārtā lasītā bloga dēļ. varbūt dzīves pieredze un ikdiena spiež par to domāt. nezinu. bet tam arī nav nozīmes.

man nāk prātā ziedonis un viņa "nebrist dvēselē, bet būtu tuvu, blakus", bet es gribu padalīties ar man ļoti mīļu stāstu:

senos laikos cilvēki negribēja dalīties savos noslēpumos.
viņi uzrāpās kalna galā un atrada tur koku.
cilvēki izgreba kokā caurumu un gāja tur čukstēt savus noslēpumus.
tā viņi pierunāja pilnu koku ar dubļiem.

mēs [es, linda, kristaps] piedalījāmies eseju konkursā par asv ietekmi uz centrālo un austrumeiropu. ar rakstīšanu gāja kā gāja, bet pēc tam, kad supe [vēsures skolotāja] pateica, ka eseja ir sūds, mēs uzvarējām. no kādiem 70 vai 80 darbiem. un dabūjām iespēju braukt uz briseli, nato mītni. no sākuma ļoti vīlos, ka tikai uz vienu dienu, jo es tik ļoti gribēju pa beļģu pabiem naktī pavazāties, bet krīzīte valstī dara savu. tā nu 7 am izlidojām, 23:30 pm ielidojām un you know what?! it was kinda cool!

pats foršākais tur ir...



...VAFELES!!!

un alus ^__^



(bučas (tikai virtuālas, tā ka nesaceries :p ) par bildēm pienākas kristapam. http://www.flickr.com/photos/narciss/ )

- ko šobrīd darītu merilina monro, ja būtu dzīva?!
- klauvētu pie sava zārka vāka

es 'norakstīju' čalīti tikai tāpēc, ka viņam nelikās smieklīgs augstāk esošais joks un ir vēlme lasīt p. koelju. un pēc tam atvainojos, jo sapratu, cik snobiski riebīgi tas ir. palanjuks, protams, ka nav vienīgais lieliskais rakstnieks uzreiz aiz selindžera, man vienkārši reizēm... tas aizmirstas. bet man vienalga liekas, ka foršāk ir domāt sliktāk par cilvēku, jo viņš lasa sliktu literatūru, nekā domāt sliktāk par cilvēku, jo viņš valkā drēbes bez zīmola.

1, 2 fuck you. i'm still very pissed.

es parasti priecājos par citu veiksmēm, izdevībām un skaistajām dzīvēm, īpaši, ja tas skar manus draugus vai tuvus paziņas. bet man šodien uznāca pēkšņa man-skauž-viss lēkme.

visi pēkšņi ir ļoti skaisti, gudri [kas man skauž īpaši]  un veiksmīgi, ar lielisku sabiedrisko dzīvi, tropisku aktivitāti romantiski sexuālā jomā un neizmērojami oriģinālu un māksliniecisku personību. un man sasodīti skauž visi šie cilvēki, kuri ir talantīgāki par misteru ripliju [oh, nevermind]

jā, tas noteikti ir saistīts ar zemu pašvērtējumu un nepārliecinātību par sevi [kaut gan daudzi smietos dzirdot, ka es tā saku], bet - ko es tur varu darīt?! nē, tiešām, tas nav retorisks jautājums. ko?!

un vēl es esmu ievērojusi, ka man uznāk šādas tieksmes uz gaudulīgu žēlošanos brīžos, kad mana sabiedriskās aktivitātes līkne iet uz leju. bet es kaut kā nespēju noturēt līdzsvaru starp to, ka dzīve ir jautra un to, ka mācības ir svarīgas. kaut gan tās ir diezgan lielas muļķības, jo pirmā samazināšanās otro nepaaugstina.

masīvs anticiklons pār latviju nesīs līdz depresīvus lietus un skaudības vējus, dzīves kvalitāte kritīsies, toties vietām skaidrosies apziņa i suck.

domāju, ka negribu nekādus intīmus gadījuma sakarus, jo man vienkārši tas vairs neliekas saistoši, bet tagad rādās, ka es pieturēšos pie principa sexu tikai pēc kāzām! jo saka jau , ka līdz kāzām viss sadzīstot.

neveiksmīga pacēlāja iebāšana, daži tizli grūdieni, nogāzos un man tā sāp starp kājām ;(

pēdējo nedēļu bija diena sajukusi vietām ar nakti. izrādās, ka vajag tikai dienu pavadīt uz kalna, lai viss atgrieztos ikdienas režīmā.

bet vispār man ļoti patiktu, ja varētu katru dienu celties divos vai trijos un iet gulēt, kad sāk palikt gaišs. darīt citādi ir mocības.

es šodien izdarīju trīs labos darbus:

• nodevu puslitru savu dārgo, reto asiņu
• iedevu mazam čalītim 20 santīmus priekš kino
• kopā ar māsu pavadīju sveču, mazliet smirdošu ukraiņu opi uz mājām, kad pašam pārgurušas slidinājāmies pa kalniņu uz leju [viņš ar savu spieķi uz augšu vispār netika]

es ceru, ka šis kaut kā kompensēs joku par bertu, kurš noteikti pamatīgi sabojāja manu karmu, kurai es neticu.

joks par bertu. klase sēž bibliotēkā, spriež par to, ka vajadzētu kl. audzinātājai zsvētkos kko uzdāvināt.
zane: bertai [bijušajai bibliotekārei, kura tagad nestrādā, jo viņai ir vēzis] arī vajadzētu kaut ko aizsūtīt
es: *sāk ķiķināt*
laine: kas ir?
es: nē, nekas, tas ir pārāk nejauki...
laine: *savā niķīgajā bērna balsī* saki!
es: mēs varētu uzdāvināt bēru vainagu...
klase, visi kopā: *ļoooti nosodoši skatās*
es: nu es jau teicu, ka nejauki... (doh!)

man baigi patīk rufus wainwright. balss, teksti un izskats.



vispār ar to 'baigi' ir tā, ka man nepatīk lietot šādus vārdus [barbarismus, žargonismus, u.c., kas nu tas skaitās] savā ikdienas leksikā, bet tam vārdam piemīt zināms šarms. tāds mazliet pretīgs, mazliet pliekans, bet tomēr ir.

runājot par svarīgākajiem, mīļākajiem cilvēkiem manā dzīvē - vienam nupat palika fakin saldin sešpadsmit! [nesaki, ka rupji lamājos, es jau vienmēr tā daru, sībī, tu stulbeni!]

ALL HUG duucis7

luīze: mēs istabā laižam astoņdesmito gadu hītiņus.
tētis: es tā dzirdu
luīze: tiešām jūsu laikos bija tādas populāras tās dziesmas?
tētis: nu tajos laikos, ja kaut kas bija populārs, tad tas bija vai nu ļoti populārs vai populārs.
***
kristīne: īstenībā nav smieklīgi.
luīze: nu kad tā uzraksta tad nav smieklīgi, bet tu jau reāli zini, ka ir smieklīgi.
***
luīze: nu neliec šito bēdīgo puisīti, kurš man izskatās pēc bēdīgās meitenītes.
***
luīze: kristīn, kāpēc tev nav tā jāņa vislabākā sejiņa? *rāda kā čumārs masē sev starpkāji*

pirmo reizi izdzirdēju bebriša mašīnā, braucot uz ķīmijas kursiem, un tagad šī dziesma mani ir apsēdusi:
http://www.youtube.com/watch?v=LZLEDUzBH4w tas čalis ir, kā daži teiktu, vnk grīda. respect! runājot par citām mūziciņām, vēl manā playlistē pēdējā laikā pārspīlēti bieži skan regina spektor - that time un your honor, kā arī jack off jill - star no star.