Miss Doherty

pašlaik ir tikai viens cilvēks, ar kuru spēju runāt vairāk kā stundu no vietas, nezaudējot interesi par sarunu. šāds status periodiski mainās, to iegūst un zaudē atkārtoti, reizēm to dala vairāki cilvēki, reizēm man nav neviena, ar kuru gribētu risināt ilgāku sarunu par ierasto čaukāiet.

sarunāties patiešām nav viegli.

viss ir tajā, ka es gribu tikai to, ko nevaru dabūt.

"kopš es sapratu, kas ar tevi notiek, mani tas vairs neinteresē."
tā kaut kā.

vancāne draudzīgi oranžajā portālā bija izvērtusi veselu privāto akciju "labestības dienu" ietvaros. pirmajā mirklī man tas šķita diezgan dumji - vnk kārtējais sevis popularizēšanas triks, jo visiem jau apnicis skatīties "101 veids kā lelde piedzeras", bet tad es izlasīju jnls pēdējo ierakstu un aizdomājos, ka patiesībā tas,
 ko l.v. dara ir pat labi, jo galu galā lielais mērķis jau ir viens - kādam palīdzēt, padarīt pasauli labāku un sevi priecīgāku un ar sevi apmierinātāku, jo vairs nav jādomā,
 ka es esmu tikai "ēst-dirst-gulēt"  režīmā funkcionējošs organisms bez kādas augstākas jēgas un spējas darīt labu.

bija kaut kāds teiciens, kuru neatceros, par to, ka saņemt dāvanu ir forši, bet dāvināt vēl foršāk. un tā ir. varbūt gruzons, kad ir atdoti pēdējie 50 sant bomzim, kurš izdzers tavu potenciālo kiru,
varbūt reizēm šķiet, ka ir vismaz 7 labi un pamatoti iemesli, kāpēc nepalīdzēt vecai tantei pāriet ielu, bet es domāju, ka nav neviena, kurš izdarījis ko labu līdzcilvēkam pats pēc tam nejustos vēl labāk.

tā ka - ja tev ir iespēja darīt labu, izmanto to!

beauty comes to those who have been waiting for something bigger than themselves.

fotogrāfijās man patīk... cilvēki. bet šovakar es deviantārtā ieraudzīju vienu no tām retajām bildēm, kurās ir attēlos kas cits. and... i kinda fell in love with it.



man, kā ļoti daudziem [-ām?] ir tāds kā romantisks sapnis vai ilūzija par parīzi kā par ko ļoti īpašu.kaut kāds 'redzēt parīzi un mirt' variants, kas patiesībā ir visnotaļ dīvaini, jo es tur esmu bijusi un man ļoti nepatika. ne pilsēta, ne atmosfēra, patiesībā... nekas. tā es atceros tābrīža klātienes sajūtas, bet tagad atmiņās pārcilājot visu, ko tur redzēju un to, kā tur bija un varētu būt... tas man liek gribēt tur atgriezties. kaut gan no otras puses vilties divreiz būtu šausmīgi.

starp citu, tās eiropas zvaigznes uz eifeļa izskatās briesmīgi.

es tikko apjautu, ka šī ir pēdējā diena, kad man ir 18. un nākošais būs pēdējais no maniem 'tīņu' gadiem. it kā jau laikam un vecumam nav tik liela nozīme, bet tomēr jocīgi.

uzticība. luīze sāks smieties un vēlēsies par to parunāt četras stundas, jo tas tāds inside joke - lainei tas ir ļoti iemīļots temats, īpaši naktīs un īpaši monologa formātā.

un tomēr - uzticība ir svarīgs temats ne tikai domrakstu tēmās un esejās pirmajā svešvalodā, bet arī dzīvē. nav diez ko pārsteidzoši, vai ne? daudz pārsteidzošāk ir tas, ka cilvēki neuzticās. nav jau grūti saprast - nodos, pievils, izstāstīs tālāk, nepatīk uzbāzties, ir neērti, reizēm pat apkaunojoši, imidžs tiks sagrauts, publiskā dzīve norakta un rūpīgi veidotais tēls izkusīs kā sniegs aprīlī.

bet es domāju, ka runāt vajag. par visu. jā, varbūt ne ar visiem. drīzāk jau bez varbūt. bet tāda noslēgšanās sevī un neuzticēšanās cilvēkiem noved pie tā, ka sabiedrību veido depresīvu neirotiķu bars, kuri, lai visu darītu vēl kontrastaināku, pa dienu smaida un aiz vientulības raud tikai vienatnē. vai neraud nemaz. jo neuzticība un noslēgšanās nocietina sirdi. un tas ir ļoti, ļoti skumji. cieta sirds ir kā akmens - smaga un grūti nesama.

es jūtu, kā šis ieraksts palēnām pārtop esejā, kuru nodot filozofijas vai kultūras vēstures skolotājai, bet man šovakar likās svarīgi par to parunāt. varbūt sarunas ar alvīni iespaidā. varbūt deviantārtā lasītā bloga dēļ. varbūt dzīves pieredze un ikdiena spiež par to domāt. nezinu. bet tam arī nav nozīmes.

man nāk prātā ziedonis un viņa "nebrist dvēselē, bet būtu tuvu, blakus", bet es gribu padalīties ar man ļoti mīļu stāstu:

senos laikos cilvēki negribēja dalīties savos noslēpumos.
viņi uzrāpās kalna galā un atrada tur koku.
cilvēki izgreba kokā caurumu un gāja tur čukstēt savus noslēpumus.
tā viņi pierunāja pilnu koku ar dubļiem.

- ko šobrīd darītu merilina monro, ja būtu dzīva?!
- klauvētu pie sava zārka vāka

es 'norakstīju' čalīti tikai tāpēc, ka viņam nelikās smieklīgs augstāk esošais joks un ir vēlme lasīt p. koelju. un pēc tam atvainojos, jo sapratu, cik snobiski riebīgi tas ir. palanjuks, protams, ka nav vienīgais lieliskais rakstnieks uzreiz aiz selindžera, man vienkārši reizēm... tas aizmirstas. bet man vienalga liekas, ka foršāk ir domāt sliktāk par cilvēku, jo viņš lasa sliktu literatūru, nekā domāt sliktāk par cilvēku, jo viņš valkā drēbes bez zīmola.

1, 2 fuck you. i'm still very pissed.

es parasti priecājos par citu veiksmēm, izdevībām un skaistajām dzīvēm, īpaši, ja tas skar manus draugus vai tuvus paziņas. bet man šodien uznāca pēkšņa man-skauž-viss lēkme.

visi pēkšņi ir ļoti skaisti, gudri [kas man skauž īpaši]  un veiksmīgi, ar lielisku sabiedrisko dzīvi, tropisku aktivitāti romantiski sexuālā jomā un neizmērojami oriģinālu un māksliniecisku personību. un man sasodīti skauž visi šie cilvēki, kuri ir talantīgāki par misteru ripliju [oh, nevermind]

jā, tas noteikti ir saistīts ar zemu pašvērtējumu un nepārliecinātību par sevi [kaut gan daudzi smietos dzirdot, ka es tā saku], bet - ko es tur varu darīt?! nē, tiešām, tas nav retorisks jautājums. ko?!

un vēl es esmu ievērojusi, ka man uznāk šādas tieksmes uz gaudulīgu žēlošanos brīžos, kad mana sabiedriskās aktivitātes līkne iet uz leju. bet es kaut kā nespēju noturēt līdzsvaru starp to, ka dzīve ir jautra un to, ka mācības ir svarīgas. kaut gan tās ir diezgan lielas muļķības, jo pirmā samazināšanās otro nepaaugstina.

masīvs anticiklons pār latviju nesīs līdz depresīvus lietus un skaudības vējus, dzīves kvalitāte kritīsies, toties vietām skaidrosies apziņa i suck.

es gribu vēl vienu tetovējumu.

 es nekad nevarētu uztaisīt kaut ko tikai uztaisīšanas pēc, un šī iemesla dēļ pie jauna tetovējuma tikšu tikai tad, kad man tiešām būs, ko uz sevis atstāt, vienkārši man tieši šobrīd tik ļoti uznāca 'i love tats' noskaņojums, ka gribēju to pateikt.

es pavisam aizmirsu iepriekšējam pierakstīt, bet man katrai vietai slovākijā nāca prātā sava asociācija. tātad:

LOTR - gandrīz visos kalnos. oriģinālā es.  bet es nespēju beigt fascinēties par to, ka viņi taču pa līdzīgiem gāja.
Braveheart - jasnā, kalnos augšā bija tieši tāda taciņa, pa kādu skrēja mela gibsona viljams volless "drošsirdī". mana visu laiku mīļākā filma. love it. iedomājaties manu sajūsmu redzot TĀDU taciņu.
Rammstein - Ohne Dich - kalnu pārgājienā, kur bija jākāpj pa vertikālām kāpnēm ar reālu iespēju nogāzties lejā. viena no skaistākajām rammstain dziesmām, bet kad man prātā sāka nākt tas klips...

neglīti vīrieši ir daudz pievilcīgāki.

man patīk izklaidēties ar jaunākiem cilvēkiem. tīnīšiem, if u like. protams, reizēm ir patīkami komunicēt ar 18 +, bet līdz 18 [ieskaitot] ir visforšāk.
i'll never ever grow up.
un vēl mani piedur 14gadīgi puisīši. ha.

inspired by nirnaeth , bet principā vispār par visiem [sevi ieskaitos]

cilvēki gruzās un pārdzīvo par to, kāda ir viņu dzīve. citi nopietni, citi ākstoties. vienam slikti draugi, otram slikti vecāki, ceturtajam nepārtraukta caureja un trešajam nekad nav naudas. but the thing is - DZĪVO POZITĪVI un mīli sevi. viegli teikt, grūti izdarīt? try hard or die tryin.

ir tievāki, talantīgāki, smukāki, gudrāki, bagātāki cilvēki ar vairāk draugiem, piedzīvojumiem, iespējām, kā man bet - I DO NOT ENVY THEM. kādreiz - jā, reizēm - jā, bet veselīgās devās. tāpēc - NESALĪDZINI SEVI AR CITIEM. tā vietā apbrīno, iedvesmojies, draudzējies.

i never said to be like me, i say to be like you and make a difference.
/m.m./

well, i just can't stand unhappy people, 'couse i feel for them too much.

mani politika interesē tikpat ļoti kā vaļēju lūzumu īpatnības paaugstinātā temperatūrā [vispār salīdzinājums nevietā, jo es taisos studēt medicīnu], bet es uzskatu, ka nepaust savu attieksmi, tas ir, BŪT VIENALDZĪGAM IR VISSLIKTĀKĀ ATTIEKSME.
tāpēc - es biju balsot. pirmo reizi.
es satraucos, jo man bail paust nepārdomātu viedokli par lietām, kuras neizprotu, bet tāpēc man ir autoritātes, uz kurām paļaujos. akli tādām sekot, protams, nav daudz labāk, bet - tāpēc Dieviņš devis smadzenes, kuras kustināt. turklāt - es nepiekrītu mensonam par "use yor fists and not your mouth"
ES TICU [labākai] LATVIJAI

pīpēt/nepīpēt?

es laikam esmu ļoti nepatriotiska, jo man nepatīk ne hokejs, ne PV, ne dziesmu svētki, ne eirovīzija, ne vietējo televīziju šovi, man nepatīk arī likteņa līdumnieki vai straumēni. man liekas, ka tām visām lietām ir zināma saikne ar LV identitāti un tēlu, tāpēc es jūtos mazliet dīvaini, dzirdot cilvēkus jūsmīgi runājam par to visu, kas mani atstāj vienaldzīgu. varbūt tas tā, tāpēc ka es tomēr domāju, ka esmu patriote.

I'm sorry mother /  I'd rather fight / Than have to lie / If you want me to / I will be the one / That is always good / And you'll love me too / But you'll never know / What I feel inside / That I'm really bad / Little trouble girl

man ir liels, liels prieks, ka mēs kaut kā nemaz nesastrīdējāmies šoreiz. es zinu, ka viņai riebjas pīrsi, tetovējumi, dzeršana,  nepilngadīgo maukošanās [un maukošanās at all], bardaks istabā, brīva attieksme pret skolas apmeklējumu, bieža izklaidēšanās, dzerstīšanās & stuff like that, bet tas nekad man nav bijis šķērslis darīt tā, kā es gribu. pat daži mani draugi reizēm šokējas par manu attieksmi, un es zinu, ka tā brīvdomība ir radījusi daudz nepatīkamu brīžu gan man, gan ģimenītei. bet katrs cilvēks ir brīvs savā izvēlē, tāpēc citiem nav tiesību viņu ierobežot. un es labāk brīžiem esmu nelaimīga savu uzskatu dēļ, nekā laimīga kotlešu masas daļa ar kopīgām smadzenēm.

anyway - we had such a lovely mother's day ^___^

bondare, ej dirst!

goda vārds - man riebjas. man negribas. es uzvedīšos tik stulbi un bezatbildīgi, cik man gribēsies un nedarīšu neko.

es zināju, ka tas pozitīvās enerģijas/emociju kvantums nekur gaisā neizkūpēs - man tagad to nav kur likt jeb arī ir tā, ka man negribas to bīdīt nekādā jēdzīgā virzienā, un tas sāk smacēt nost. nu - mazliet.

es sakārtoju istabu [jā, mūsu bardaku!] un rīt pielikšu bildes pie sienām. man ir baigi foršas bildes vēl foršākos rāmīšos, hā ^__^

es izdomāšu kaut ko foršu, ko darīt, lai mani pozitroniņi nesaiet mīnusos. jā, izdomāšu! nu... izdomāšu taču? ai.



Oh yeah, I´ll tell you something
I think you'll understand
When I say that something
I wanna hold your hand
I wanna hold your hand
I wanna hold your hand

BĪTLI ♥

es nojūgšos, ja turpināšu skatīties tik daudz filmas tik bieži. tās mani sasodīti ļoti iespaido. mani vispār viss iespaido, viss sasūcas. es pamanīju, ka pat rakstu savādāk, ja sēžu blakus cilvēkam, kurš raksta savādāk. es rakstu līdzīgiem burtiem kā viņš. un to pavisam apzinājos, kad sestdien biologu skolā uzrakstīju tādu T kā nekad savā mūžā, tādu tizlu. bet ne jau par to.

vēlreiz noskatījos DOMINO. tā filma atgādina garu reklāmas rullīti. ļoti stilīgi un man vispār patīk Naitlija. viņas dibens, psh.. :D nē, es domāju - viņa ir tiešām laba aktrise *dib..* ok, ok just kidding. bet viņai tiešām tāds ir, turklāt viņai tāā piestāv tumšas nokrāsotas acis. visideālāk tas bija The JACKET, bet arī šeit, arī šeit.

nav tāda lieta, kā nepareiza domāšana. ir tikai lieka sava viedokļa izteikšana.

cilvēka, ne tikai sievietes, pienākums - klusē un esi skaists!

vienmēr kāds var pateikt labāk, tāpēc - hemingvejs: "dažreiz ir nepieciešams dzert, lai izturētu muļķu sabiedrību." es nevienu nenicinu, manī mīt prieks, but still..

oh, whatever.