Miss Doherty

"there’s no luck in working very hard for everything you have in life."

man patīk šis citāts, tas iemieso visus principus, kuriem ticu, bet nesekoju.

gribās atkal uz pilnu klapi atgriezties klabā, kā senos laikos, bet mani svarīgākie klab cilvēciņi no šejienes ir izzuduši, paņemot līdz pirmatnējo klab-sajūtu. oi - 15, 16 gadi. kādi ieraksti, kādas emocijas! ieklabot, nospert vecākiem cigareti, kājas pāri piektā stāva palodzei, nakts... bļ, tāda drūmā emo romantika! kas no tā visa vairs palicis? niks palicis. jā, vismaz tas. man pirms 2-3 gadiem bija neērti kkur publiski logoties iekšā, tagad jau pofig. baigais grown-ups iestājies.

matemātikas uzdevums:
man uz kartes ir: 2.01 Ls
dārtai uz kartes ir: 1.03 Ls
man makā ir: viena rimi uzlīme
dārtai makā ir: 1, 70 Ls
dārtai obligāti jāpērk: cigaretes (1, 52)
kopā uz nedēļu: 3.22

nākošie plānotie ieņēmumi man: pēc 8 dienām 10 Ls
nākošie plānotie ieņēmumi dārtai: 10. martā

pārtika mājās: 4 kartupeļi, rīsi, buljona kubiciņš, viens  saldētavā iesalis dārzenis [nu jau izvilkts, bet laikam beigts], sapelējis margarīns [jāmet ārā]

vēlamais rezultāts: nopirkt pārtiku nedēļai, aizbraukt nedēļas nogalē mājās.
sagaidāmais rezultāts: sakaitināts janels, jo viņš dzīvo blakus LU un viņam ir, ko ēst. :D

iegāju veikalā pēc šokolādes, iznācu ar lētajām vafelēm un keksiņiem. dīvaini.

laine_sweetness teica, ka man dzīvē ejot kā amerikāņu pīrāgā. protams, nav jau diez kāds salīdzinājums, ņemot vērā, ka es tiecos uzskatīt, ka mana kino gaumīte ir mazliet labāka par to līmeni, tāpēc es vakar darīju ko lietas labā:

es jutos kā dakterīšu seriālā. vai nu hausā vai grejas anatomijā [kuru starp citu es gribu redzēt, tikai hvz kad iet]. no american pie uz seriālu - arī jau diezin kas nav, toties realitātes izjūtas koeficents paaugstinājās - skābekļa maksa uz sejas, pulsa un asinsspiedina mērītājs uz rokas, tā sirdslīnija mirgo acu priekšā, māsiņas apkārt kaut ko nomierinošu runā, fonā kaut kur kāds kliedz; viss pēc labākajām klišejām.

bet viena klišeja man izpalika - pamostoties es nerunāju muļķības, es ļoti, ļoti raudāju, jo man tik šausmīgi sāpēja. un māsiņa visu laiku - neraudi, neraudi, bet es sasodīti nevaru neraudāt.

bet viss ir labi, aiziešu vēl pie daktera, kurš izskatās kā izvarotājs, un tad jau cerams, ka viss.

es rakstīju, ka pēc pirmā 9 ebreju valodā uztetovēšu uz rokas kko ebrejiski. un damn - es jau pirmajā kontroldarbā to fakino 9 dabūju.

reizēm es gribētu, lai man nav garšas kārpiņu. caurejas līdzeklis garšo tik pretīgi. un man vēl ir jauki 2,5 litri priekšā. jess.

pusdienās dzeru saujiņu tablešu, nododu dažādas analīzes un piektdien būšu "vieglā narkozē". un ko jautru darāt jūs?

viena lieta, kas man riebjas rīgā - sabiedriskā transporta ierobežotā telpa. neiespējami izbēgt no drausmīgi smirdīgiem un dažādas preteklības darošiem cilvēkiem. un tādas mocības 40 minūtes bez pārtraukuma. damn it.

un man patīk, ka mammai darbs ir 2 min attālumā no manas universitātes, jo viņa var nākt ēst kopā ar mani un nopirkt man ēdamo. yees, i'm already fucked.

un es vakar nopietni apsvēru iespēju vairs nestrādāt. tas nebija joks par to, ka tas bērns ir izlīdis no omen.

un man patīk ebreju valoda. visi silent letters, alefiņi, jodi un patskaņu trūkums. uztetovēšu uz rokas kaut ko ebrejiski, kad dabūšu pirmo 9 [es pat nemērķēju uz 10, tā valoda ir fakin nelatviska, t.i., nesaprotama.]

visi iet uz skoliņu, es sēžu drūmi brūnajā dzīvoklī un dzeru brūnu tēju. vispār jocīgi, ka tējām ir visādi nosaukumu - baltā, melnā, zaļā, - ja tās visas ir BRŪNAS.

es vakarnakt kliedzu,jo man likās, ka dārta rāpo pie manas gultas. un tad viņa kliedza, jo nesaprata, kāpēc es kliedzu, un tad es kliedzu vēl skaļāk. un vēl viņa man sastāstīja, ka viņai ir stikla acs un es kādas 15 reizes jautāju "nopietni?!?" jo man bija šausmīgi. stikla acs nudien nav nekas tāds, par ko jokot.

un es šodien biju skriet. es teicu, ka iešu no rītiem [nu ne jau katru rītu, protams, nebūsim naivi] skriet, neviens man neticēja. nu varbūt es biju tikai tāpēc, ka oiecēlos pus11os nevis pus7os kā man vajadzēs celties ikdienā. ai, man vienalga.

ā, un vakar pirmo reizi pieskatīju bērnu, par kura pieskatīšanu man maksās. komentārs tikai viens - tie, kuri ir redzējuši omen, sapratīs.

...who is sending a love letter to the world. ^__^

es studēšu teoloģiju. daži smējās, ka visi, kas iet uz teologiem tiek budžetā, tā ka tas nav nekāds sasniegums, bet tomēr prieks.

vispār es tiku budžetā arī vēsturniekos, bet krišjānītim par 'prieku' :D vispār jau nē - man vienkārši liekas, ka tas būs interesantāk.

jāni, man vēsturē ir A. un 95% esejā.

un tagad iešu paspēlēties aukstajos kariņos. kā arī es ceru, ka tagu "skola" lietoju pēdējo reizi. :D fuck you, school! i'm not gonna miss you.

tas ir diezgan smieklīgi, ka vasarā, kad notiek vairāk kā ziemā, cilvēki neko neklabo, bet ziemā, kad ir salīdzinoši mierīgāks dzīves periods, daudzi raksta, ka nav ko rakstīt. bet raksta! nu c'moon sick people - kad es atbraucu uz tukumu es gribu palasīties jūsu privātās dzīves jaunumus un pasmieties vai papriecāties par jums.

veci jaunumi, bet lai man neaizmirstas:

• saulgriežus svinēju 22. jūnijā drustos tautastērpā. pasākums principā garlaicīgs, bet man patika tā sajūta, kas rodas tādā apģērbā. un mani 3 reizes nofotogrāfēja tas ārkārtīgi skaistais cilvēks. aah. un man bija skaists vainadziņš, vismaz kādi 10 cilvēki tā teica. 
• tad bija ļoti jautri un vieni no labākajiem jāņiem pie janeļa. tava lapene goes ragga.
• kārlis atgriezās mājās pēc itālijā pavadīta pusgada. absolūts saldumiņš. un mums bija sagaidīšanas vakariņas. es domāju, ka mēs vienkārši piekapāsimies, bet nē - vakariņas ar 3 ēdieniem. nu jebašu jebal. :D forši.
• atziņa - nevar piepist brīdi. jums nesaprast, bet tā ir.
• tad bija pārgājiens
• un 2dien Pats Vainīgs 09. es nekad vairs nepirkšu kaut ko pirms nav samaksāts. totālos mīnusos iebraucām ar alkosporta spēļu organizēšanu. bat pasākums bija labiņš. afterītis, ja to tā var nosaukt, pat vēl labāks. ^_^

pārējo laiku pavadu engurē periodiski sastrīdoties ar vecvomammu un pēc viņas vārdiem neko nedarot. >< bet ar šodienu mums ar luīzi sākas darbs - ogu pieņemšana.

garijs rottens, mans portatīvais mīļotais, ir nojūdzies, viņa daiļais vaigs raustās kā sliktā reiva diskotēkā. es ceru, ka viņam vēl ir garantijas remonts. turies, mazulīt, es tevi (heart) :*

un vēl mana reproduktīvā sistēma ir sajāta. jeb precīzāk - sadragāta, nospiesta un sāpināta. un es konstatēju skumju faktu - man nav nekādas fiziskās kondīcijas. 20 km ar rietni un es esmu lupatās. nē, kādi 20, jau pēc 5. nožēlojami.

es: ko tu dari nākoš 6dien?
luīze: nu it kā neko
es: mēs ejam pārgājienā.

tā ka - feel free to join, informācija sekos [droši vien, ka iekš PPP]

nirnaeth, uzraksti par pītu dohertiju - grace/wastelands
 
track 06 - peter doherty - i am the rain -> i am in love

visādi citādi man ir paaugstināta temperatūra, nāk miegs, nav izlaidumam kleita, ir slikti uzrakstīti 4 un vēl slikti jāuzraksta divi eksāmeni, viss besī un tā. foršiņi... jau nu nav.

man prātā ienāca absolūti burvīgā selindžera citāts no kraujas rudzu laukā:

I was about half in love with her by the time we sat down. That's the thing about girls. Every time they do something pretty... you fall half in love with them, and then you never know where the hell you are.

protams, dažus vārdus vajadzētu izoperēt no citāta un to vietā transplantēt citus, atbilstošus, bet principā - jā.

nevienam neteikšu, ar kuru "i'm half in love with" :D pa jokam, bet arī mazliet nopietni.

vancāne draudzīgi oranžajā portālā bija izvērtusi veselu privāto akciju "labestības dienu" ietvaros. pirmajā mirklī man tas šķita diezgan dumji - vnk kārtējais sevis popularizēšanas triks, jo visiem jau apnicis skatīties "101 veids kā lelde piedzeras", bet tad es izlasīju jnls pēdējo ierakstu un aizdomājos, ka patiesībā tas,
 ko l.v. dara ir pat labi, jo galu galā lielais mērķis jau ir viens - kādam palīdzēt, padarīt pasauli labāku un sevi priecīgāku un ar sevi apmierinātāku, jo vairs nav jādomā,
 ka es esmu tikai "ēst-dirst-gulēt"  režīmā funkcionējošs organisms bez kādas augstākas jēgas un spējas darīt labu.

bija kaut kāds teiciens, kuru neatceros, par to, ka saņemt dāvanu ir forši, bet dāvināt vēl foršāk. un tā ir. varbūt gruzons, kad ir atdoti pēdējie 50 sant bomzim, kurš izdzers tavu potenciālo kiru,
varbūt reizēm šķiet, ka ir vismaz 7 labi un pamatoti iemesli, kāpēc nepalīdzēt vecai tantei pāriet ielu, bet es domāju, ka nav neviena, kurš izdarījis ko labu līdzcilvēkam pats pēc tam nejustos vēl labāk.

tā ka - ja tev ir iespēja darīt labu, izmanto to!

īsti nezinu, kāpēc, bet es sāku rakstīt satori.lv ne jau tāpēc, ka man būt īpašs viedoklis vai spējas izteikties, vienkārši man gribējās. un galu galā - why not?!

http://www.satori.lv/blogs/2220/Miss_Doherty

no skolas izgāju 21:15. man liekas, ka mums kādreiz klases vakari beidzās agrāk. katrā ziņā 13 stundas skolā ir daaaaudz par daudz. bet nu prezentācijas plakātu pabeidzu, rīt un 6dien valsts aizstāvēšana. tāds bullshits patiesībā, man nemaz negribas tur braukt.

šodien baigi velk uz klasiskajiem skaņdarbiem. patiesībā klasika ir skaista un iedvesmojoša. žēl, ka es nezinu neko vairāk kā bēthovena elīzi, mēnesnīcas sonāti un 9. simfoniju, kura man nepatīk.

es jau iepriekš esmu rakstījusi par šo tēmu, bet šodien mani tas iepriecināja, tāpēc atkal par to pašu... krūtis.

nevienam, kurš mani ir sastapis, nav noslēpums, ka man ir pietiekami lielas krūtis, lai nepietiktu ar skoča strēmeli krūštura vietā, un jebkurai meitenei, kurai ir lielākas krūtis kā knaps A, krūštura pirkšana ir gana svarīga lieta [jo tās, kurām ir mazākas, manuprāt, var laimīgi netērēt naudu šāda veida apakšveļai un valkāt blūzītes tā, ka krūšu galiņi nepiedienīgi izspiežas ^^]. un tātad šis garais ievads, lai pateiktu, ka liels un patiess bija mans prieks, kad pārdevēja paziņoja, ka viņai ir tieši tāds pats izmērs un tad bez jautāšanas ārkārtīgi labi izprata manas vēlmes. ļoti lieliska sieviete, novēlu viņai labu seksu līdz mūža galam.

bet ja jau reiz par krūšturiem, tad par krūšturiem.

kādreiz, sen senos laikos, man bija tikai divas prasības:

•  bez mežģīnēm
•  nē rozā krāsai!

 tagad man ir XX hromosomu nēsētājam atbilstošākas [vispārpieņemtākas] vēlmes:

• ērts [t.i. - ar tādu var arī pieliekties vai paskriet, ne tika stāvus pozēt]
  
• krūtis paceļ un mazliet saspiež [vēlamais attālums starp krūšu galiem ~ 1 sprīdis]
• glītas lencītes, lai var līst ārā no apģērba
• but i still hate pink [underwear] 

principā - jebkuram normālam krūšturi valkājošam indivīdam [negribu aizvainot džekus, kuri arī pārliecības vai figūras konfigurācijas dēļ nēsā krūšturus] ir tādas pašas vai stipri līdzīgas vēlmes un vajadzības. bet man katastrofāli nepatīk pieskaņotas apakšbikses, tas ir - tādas mežģīņaini cakainas vai no neilona. bweh. nopietni, lielākoties - vēmeklīgi. [ir, protams, izņēmumi].

kas man patīk apakšbiksēs ir:

• vīriešu tipa [tikai bez vietas krāniņam]
• krāsainas ar smieklīgu apdruku
• kokvilnas [c'mon - lai vēdinās! that's so important.]
• ar platu gumijas malu. nopietni.
  

un tad nu man ir retorisks jautājums - ņemot vērā vēlmes, vajadzības un patikšanu - vai maz ir iespējams uzvilkt saskaņotu apakšveļu?! aaaand than again - vai maz vajag saskaņot?! don't now. still thinking about it... NOT :D

"mani sauc kristīne, man ir 19 un es rakstu, jo man tas sagādā prieku. es rakstu bez pretenzijām uz teksta kā augstvērtīgas literatūras vai mākslas objekta statusu, kā arī necenšos iedvesmot uz dižu atklāsmi vai katarsi. es rakstu to, kas manī dažādos veidos ir nosēdies - reāla sava pieredze, novērotas citu dzīves un liela daļa iztēles.

varbūt tā ir grafomānija un es esmu grafomānisks gulbītis. bet man patīk domāt, ka rakstīšana ir aicinājums un dieva dota dāvana sevis izpaušanai. reizēm veiksmīgāk, reizēm pavisam neveiksmīgi. man galvenais ir process, bet, ja es varu dalīties ar to, ko radu, un kādam tas patīk, mans prieks ir dubults.

kristaps saka, ka "tu tāda 21. gs. post-padomju dekadendiste man esi." "

jeb http://klab.lv/~miss_doherty/

prologs: http://klab.lv/~miss_doherty/778.html
pirmā epizode: http://klab.lv/~miss_doherty/1114.html