Miss Doherty

garijs rottens, mans portatīvais mīļotais, ir nojūdzies, viņa daiļais vaigs raustās kā sliktā reiva diskotēkā. es ceru, ka viņam vēl ir garantijas remonts. turies, mazulīt, es tevi (heart) :*

un vēl mana reproduktīvā sistēma ir sajāta. jeb precīzāk - sadragāta, nospiesta un sāpināta. un es konstatēju skumju faktu - man nav nekādas fiziskās kondīcijas. 20 km ar rietni un es esmu lupatās. nē, kādi 20, jau pēc 5. nožēlojami.

es: ko tu dari nākoš 6dien?
luīze: nu it kā neko
es: mēs ejam pārgājienā.

tā ka - feel free to join, informācija sekos [droši vien, ka iekš PPP]

es šodien izdarīju trīs labos darbus:

• nodevu puslitru savu dārgo, reto asiņu
• iedevu mazam čalītim 20 santīmus priekš kino
• kopā ar māsu pavadīju sveču, mazliet smirdošu ukraiņu opi uz mājām, kad pašam pārgurušas slidinājāmies pa kalniņu uz leju [viņš ar savu spieķi uz augšu vispār netika]

es ceru, ka šis kaut kā kompensēs joku par bertu, kurš noteikti pamatīgi sabojāja manu karmu, kurai es neticu.

joks par bertu. klase sēž bibliotēkā, spriež par to, ka vajadzētu kl. audzinātājai zsvētkos kko uzdāvināt.
zane: bertai [bijušajai bibliotekārei, kura tagad nestrādā, jo viņai ir vēzis] arī vajadzētu kaut ko aizsūtīt
es: *sāk ķiķināt*
laine: kas ir?
es: nē, nekas, tas ir pārāk nejauki...
laine: *savā niķīgajā bērna balsī* saki!
es: mēs varētu uzdāvināt bēru vainagu...
klase, visi kopā: *ļoooti nosodoši skatās*
es: nu es jau teicu, ka nejauki... (doh!)

luīze: mēs istabā laižam astoņdesmito gadu hītiņus.
tētis: es tā dzirdu
luīze: tiešām jūsu laikos bija tādas populāras tās dziesmas?
tētis: nu tajos laikos, ja kaut kas bija populārs, tad tas bija vai nu ļoti populārs vai populārs.
***
kristīne: īstenībā nav smieklīgi.
luīze: nu kad tā uzraksta tad nav smieklīgi, bet tu jau reāli zini, ka ir smieklīgi.
***
luīze: nu neliec šito bēdīgo puisīti, kurš man izskatās pēc bēdīgās meitenītes.
***
luīze: kristīn, kāpēc tev nav tā jāņa vislabākā sejiņa? *rāda kā čumārs masē sev starpkāji*

[22:32:27] Cullen says: Nu un ko tas dod, ja jēga ir? Ja dzīvei ir jēga un mēs pavadām savas dzīves to jēgu meklējot, tad mūsu dzīves paliek izniekotas dēļ kaut kā, kas dotu jēgu dzīvei. Kaut kāds apburtais loks.

1: man vajag kādu, kurš var izdurt skrimslī caurumu.
2: es, es, es!
3: tu aizmirsi, ka tev trīc rokas?!

4dien man ļoti trīcēja viens pirksts, vakar mazliet, bet visa plauksta. un tā ir diezgan pretīga sajūta, ņemot vērā, ka biju iedomājusies, ka es varētu studēt medicīnu. protams, vecām tantēm parakstīt zāles jau var arī tāds.

starp citu, vienai no manām labākajām draudzenēm palika 18. visi noveco.

sakarā ar to, ka es pagājušogad iesaistījos kaut kādā vēstures projektā, rīt es lidoju uz zviedriju. nejautājiet - man nav ne jausmas, ko mēs tajā projektā darām, es braucu tikai tāpēc, ka apsolīju pie sevis izmitināt meiteni no zviedrijas un uzrakstīt rakstu par migrāciju latvijā. kaut kad. [tas skan apmēram - nekad? tad tas skan pareizi.]

lai nu ka būtu ar projektu, bet man atkal gadījās izpildīties citā jomā. proti, ģimenes ļoti apsmietajā manā 'kārtīguma izjūtā un apzinīgumā'.

mamma ienāk istabā un prasa - mantas sakrāmēji?
- es no rīta sakrāmēšu.
- tev viss ir?
- nu kaut kur vēl jāsameklē apdrošināšanas kartiņa. *pavandās pa papīriem, ir*
- un pase?
- em.. *pavandās pa papīriem, pavandās pa somu* es laikam aizmirsu pie alvīnes.
- ???
- nē, es tiešām pasi atstāju pie alvīnes.

well, i'm not a natural disaster, man vienkārši reizēm gadās. mamma gan teica, ka tikai reizēm man negadās.