Miss Doherty

beauty comes to those who have been waiting for something bigger than themselves.

fotogrāfijās man patīk... cilvēki. bet šovakar es deviantārtā ieraudzīju vienu no tām retajām bildēm, kurās ir attēlos kas cits. and... i kinda fell in love with it.



man, kā ļoti daudziem [-ām?] ir tāds kā romantisks sapnis vai ilūzija par parīzi kā par ko ļoti īpašu.kaut kāds 'redzēt parīzi un mirt' variants, kas patiesībā ir visnotaļ dīvaini, jo es tur esmu bijusi un man ļoti nepatika. ne pilsēta, ne atmosfēra, patiesībā... nekas. tā es atceros tābrīža klātienes sajūtas, bet tagad atmiņās pārcilājot visu, ko tur redzēju un to, kā tur bija un varētu būt... tas man liek gribēt tur atgriezties. kaut gan no otras puses vilties divreiz būtu šausmīgi.

starp citu, tās eiropas zvaigznes uz eifeļa izskatās briesmīgi.

tas, ka līgo, līgo ir žūpo, žūpo bija zināms arī pirms jnls to pauda vārdos, tāpēc par ne-svētku sajūtu, komercializāciju un nodzerstīšanos neko gari neizplūdīšu. tā arī ir, jā. parasts, brutāls pasākums bez glances un smalkuma. un nu i nah``.

pusgadu, ko i. pavadīja dānijā, es pat nenojautu, ka man viņš patiesībā pietrūkst. sēdējām ceļmalā, viņš spēlēja savas dziesmas, lai es beidzot pasmaidītu, un es ievēroju, cik viņam ir skaistas rokas. uz sevis to neredzēju, varbūt tiešām tikai uz stīgām. un mazliet jocīgi palika viņus tā pārmest, izvēloties TMK, hm.

mēs nospriedām - tā pavisam noteikti ir slikta ietekme no viņiem, bet - mums vismaz ir jautri. lai arī daži cītīgi apgalvo - JŪS ESAT PRETĪGI, JŪS VISI ESAT PRETĪGI, bija smieklīgi līdz zemei.

nu jā - kaut kā tā...

Šodien mūsu skolā (Tukuma Raiņa ģimnāzijā) lieliskais Parlaments, kuru šodien vien uzslavēja 2 skolotājas, bija uzrīkojis 1. devembrim - AIDS dienai veltītu pasākumu. Mūsu skolā viesojās Arnis Irbe - cilvēks ar personīgu pieredzi narkomānijā un nu jau arī vietēja mēroga slavenība [ XD ] - kurš pastāstīja par narkomāniju, HIV / AIDS un parādīja jauku multiplikācijas filmiņu par nejauku tēmu - jauniešiem narkomāniem un to, kā viņi sāk lietot.

Patika kā viņš runāja - kā cilvēks, kurš ir izgājis tam cauri un ticis ar to galā, ne kā skolotājs stundā - sausi, neizteiksmīgi, no lapiņas. Tādā, manuprāt, ieklausās (vairāk).

Par uzslavām - sk. Miezīte teica - "šogad var just, ka Parlaments kaut ko dara, kaut skolā esmu tikai vienu dienu"
sk. Imboviča - līdzīgs teksts viņai raxturīgajā omīš-mīļajā stilā.

Patīkami.

Un liels paldies no manas puses Jānim un Paulai, kuri noorganizēja šo pasākumu. Visu cieņu ;)
Un liels ne-paldies un fui Andrim, kurš uzlika mīksto šim pasākumam, kaut mēs viņa stulbajā un ļoti neizdevušajā pasākumā par NATO tomēr piedalījāmies. (Un beidz stostīties, pumpainais mērgli!)