Kursa darbu aizstāvēšanas sanāksmē šodien kāds stāstīja par to, ka emociju paušana mazina trauksmi ilgtermiņā.
Pieņemsim.
Bet vispār - apbrīnoju cilvēkus, kuri spēj savus piedzīvojumus un pārdzīvojumus paturēt pie sevis šajā neierobežotās saziņas laikmetā. Man šķiet, ka mana pasaule būtu vērtīgāka, ja es to cītīgāk turētu pie sevis. Un no otras puses - lipinās klāt tas, ka nespēju.
Tās reizes, kad man ir izdevies kaut ko paturēt glabāšanā pie sevis, ir bijušas vai nu ļoti laimīgas vai arī ļoti nepiedienīgas (tas mēdz arī būt vienlaikus). Un, lūk, piemēram, šis. Kaitina! Nožēlojams ekshibicionisms, bez kura tomēr grūti.
Vakar (šodien?), Dominā esot, iedomājos, ka vajadzētu varbūt atsākt rakstīt kaut kāda veida dienasgrāmatu. Pierakstu kladi, kurā.. eh. Kurā sevi kaut kā izklāt, izlikt. Tā vietā, lai šeit klāstītu savu dzīvi detaļās, kas pašai liek nokaunēties. Tāda ambivalence.

Nākamnedēļ varbūt būs laiks.

Pēc kādas pusotras stundas varbūt uz rietumu pusi došos.