Un vienmēr jau šķiet, ka "tas ar mani nenotiks". Līdz brīdim, kad notiek. Kad tev atsūta īsziņu par avāriju. Vai tu saņem lapiņu, kurā atrodama tava diagnoze. Vai aiz tavas muguras sagrūst kaut kas liels un labs, uz ko tu mūžam esi varējis paļauties - un tu ieraugi tukšu, bezpalīdzīgu skatienu.
Tas vienkārši notiek. Un neaiziet prom, tas sirreālais brīdis kaut kur tepat paliek - balts, tukšs prāts, liela apskaidrība par to, kas notiek, mobilizācija. Kaut kāda atraušanās no ikdienišķās tagadnes un apkārtnes, lai sasniegtu un pieskartos tam, kas notiek patlaban un šķiet absolūti neticams, nereāls, neiespējams.
Un laikam jau tā arī nekad līdz galam nenotici.

Kas gan šis.
Ai.