izelpa ([info]elpa) rakstīja,
@ 2010-12-27 20:56:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Un vienmēr jau šķiet, ka "tas ar mani nenotiks". Līdz brīdim, kad notiek. Kad tev atsūta īsziņu par avāriju. Vai tu saņem lapiņu, kurā atrodama tava diagnoze. Vai aiz tavas muguras sagrūst kaut kas liels un labs, uz ko tu mūžam esi varējis paļauties - un tu ieraugi tukšu, bezpalīdzīgu skatienu.
Tas vienkārši notiek. Un neaiziet prom, tas sirreālais brīdis kaut kur tepat paliek - balts, tukšs prāts, liela apskaidrība par to, kas notiek, mobilizācija. Kaut kāda atraušanās no ikdienišķās tagadnes un apkārtnes, lai sasniegtu un pieskartos tam, kas notiek patlaban un šķiet absolūti neticams, nereāls, neiespējams.
Un laikam jau tā arī nekad līdz galam nenotici.

Kas gan šis.
Ai.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]adelise
2010-12-27 21:57 (saite)
Es ceru, ka īsziņas par avārijām tev sūtu tikai es. Un visiem pārējiem viss ir kārtībā.

(Atbildēt uz šo)


[info]tension
2010-12-27 23:17 (saite)
tev jādzird šis
http://www.youtube.com/watch?v=ZORYbfXwVD8

(Atbildēt uz šo)


[info]pistole
2010-12-27 23:52 (saite)
Taa neatkariigi n o paareejiem...

Kad sanjeemu zinjas savaa gruutnieciibas testaa, ka gaidaams mazulis, izkritu cauri tualetes griidai liidz pat pashai Austraalijai..

Laikam jautaa ir dziive.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?