pierastumi |
[May. 17th, 2010|01:45 pm] |
Diena:
"«Vienā gadījumā viņi var savainot sevi un gājējus, citā - ļoti smagi
ciest,» pēc Valsts policijas Prevencijas pārvaldes priekšnieka Edmunda Zivtiņa
domām no satiksmes drošības viedokļa nepareiza ir velosipēdistu atrašanās kā uz
trotuāriem, tā uz brauktuves, tādēļ viņš iesaka Rīgas ielās ierīkot speciālas
riteņbraucēju joslas".
Lai cik patīkami nebūtu lasīt šādas atklāsmes no vismaz vienas institūcijas
puses, a) vērojums nāk no visai neefektīvas
struktūras puses; b) autors/pārraidītājs ir Zivtiņš, no kura saprātīgas lietas
jau pierasts dzirdēt, bet gribētu vēl kādu prātīgu galvu; c) (visnopietnāk) kad
reiz beigsies šī draudu, baiļu un ciešanu iespējas piesaukšana, mudinot uz kādu
vēlamo rīcību?
Šī shēma, protams, ir visai interesants jautājums. Sak, tā ir totalitārisma
atrauga vai (post)modernās/riska/individualizētās/paranoidālās sabiedrības
dzinulis zem saukļa 'you will live, if...'? Bet citādi šobrīd ar īgnumu vēroju,
kā velobraucēji tiek skatīti un definēti kā apdraudēta suga, kuras dzīvotspēja
atkarīga no rezervātiem - riteņbraucēju joslām un celiņiem. Nepārprotiet - tas
ir vajadzīgs, un, jā, arī drošības vārdā. Taču riteņbraucēji - tie nedrīkst būt
Citi, vienmēr sveši, savādi, trakuļi, mākslinieki, margināļi,
bieži-apzagtas-personas, idioti, sportisti, kraukšķīši (special_r kā šofera senā sarunā izmests riteņbraucēju apzīmējums).
Štampi nav tikai ārēji. Arī pašas velobiedrības un
aktīvisti šobrīd aktīvi nošķiras , popularizējot savu citādību caur
velolietošanas praksi, publiski apelējot tieši pie t.s. vērtībām - ekoloģisma,
veselīga dzīvesveida, 'velokultūras veidošanas' (kas tas īsti ir, starp citu?).
Īstermiņā taktika nostrādā efektīvi - agri vai vēlu kāds arguments cilvēku aizķers.
Ilgtermiņā - varbūt tikpat efektīvi, netieša sabiedriskā pieprasījuma veidā. Problēma -
citādība nav labs arguments, cenšoties mainīt pastāvošo kārtību. Uzmanību
pievērst - jā, un tas ir iemesls, kāpēc esmu braucis Kritiskajās masās un arī
virknē citos velopubliskajos pasākumos, kuros neizbēgami parādās neliela
karnevālisma elementi, t.i. tiek apvērsta kārtība jeb "pa ielu brauc
riteņi". Taču man nepatīk pieprasījums, kas balstīts plikā "mums pienākas, jo esam atšķirīgi" tēzē vien.
Es gribu plašu sarunu rezultātos balstītu rīcību, kas atzītu velosipēdu kā
transportlīdzekli - normālu satiksmes vienību, kas ar laiku kļūtu banāls.
Un dažus ceļu policistus uz velo, bet tos gan vēl šovasar.
|
|
|