| turpinot |
[Jul. 9th, 2011|09:04 pm] |
"[..] Tālāko nodaļu veido īsi šoferu, gājēju, institūciju un riteņbraucēju pozīciju kā ideāltipu iezīmējumi, balstoties uz publiskajā arēnā iegūtiem rakstiem un to komentāriem. [..]
Analizētajos tekstos pret auto attiecas kā pret Rīgas telpā pelnītu vietu ieņēmušu objektu, satiksmē primāru, t.i., ar neapstrīdamām tiesībām tajā pārvietoties (ar nosacījumu, ka tiek ievēroti Ceļu satiksmes noteikumi jeb CSN. Tas tiek pamatots ar vēsturiskiem, fiziskiem un sociāliem apstākļiem, kurus īsi varētu skaidrot sekojoši – Rīgas ielas ir plānotas un izbūvētas automašīnu plūsmām, turklāt ne perfekti un atbilstoši esošajai satiksmes intensitātei, šoferiem nereti liekot improvizēt. Tāpēc brauktuvēs dot vietu Citiem (ne-auto) ir ne vien kaitīgi pašiem efektīvas satiksmes principiem, bet arī šiem Citiem iespējamo sadursmju gadījumā saprotamo ātruma un masas atšķirību dēļ. Autovadītāji turklāt ir izgājuši stingras apmācības procedūras, tāpēc zina, kā jābrauc, lai arī t.s. braukšanas kultūra [viņiem var būt] visai zema, kas parasti izpaužas agresīvā vadīšanas stilā. Taču tie galvenokārt ir atsevišķi devianti. Citi – vairāk gājēji, velosipēdisti, mazāk motociklisti un mopēdisti – ir sliktāk apmācīti, neprognozējami savu trajektoriju maiņā un CSN ievērošanā [..].
Institūcijas auto uztver kā telpā sarežģīti manipulējamu, tomēr kontrolējamu objektu, [to kā] kopas kontroles grūtībām pieaug eksponenciāli. Rīgā reģistrēta ļoti liela Latvija automobiļu proporcija. Sastrēgumi tiek skatīti kā indikatori zemām infrastruktūras caurlaides spējām. RDSD savos attīstības plānos un darba dokumentos, arī publikai adresētajās ziņās norāda uz nepieciešamību no auto atbrīvot Rīgas centru [..] Velosatiksmei ir labs potenciāls, tā skatāma kā vēl viena iespēja kā šo auto problēmu savaldīt.
Transporta līdzekļus neizmantojošie pilsētnieki, pārvietojoties kājām, par savu prioritāti uzskata efektivitāti un ērtumu. Tas nozīmē ielu, pagalmu, parku šķērsošanu tur, kur tas nepieciešams, [bet] ne vienmēr paredzēts no telpas plānotāju viedokļa. Robežas – apmales, barjeras, ielu krāsojumu līnijas un luksofora signāli – ir brīdinošas, iezīmējošas, bet nekādā gadījumā ne ierobežojošas, tādējādi vairāk kalpojot par demarkācijas līnijām. Kājotājiem ir morālas tiesības uz pilsētas telpu, bet legālas – uz ietvēm un gājēju pārejām. Viņu CSN zināšanām jābūt sākumskolnieka līmenī, lai pārvietotos bez starpgadījumiem pašu vainas dēļ. Gājēji rakstus riteņbraucēju kontekstā nepublicē, lai arī komentāros un privātās sarunās izsakās visai neglaimojoši par saviem tiešajiem konkurentiem. "Viņiem jābrauc pa veloceliņiem un ielām", ir bieži dzirdētais vērtējums. Viņiem "jau tā uz ietvēm nav miera" – tās visu laiku aizņem piegādes transports, sniegs, remontdarbi, bet te vēl jārēķinās nereti ar lielā ātrumā braucošiem velosipēdistiem. Gājēji [, paskaidrojot savu attieksmi,] manās intervijās arī atsaucās uzgadījumiem, kad kāds no viņu tuviniekiem patiešām cieta šādās sadursmēs. [..] Institūcijas pret gājējiem izturas ar aizbildniecību,„kā pret bērniem”, kas Rietumu [..] kontekstā nozīmē – prāta spēju pilnību nesasniegušiem vai zaudējošiem, tāpēc nezinošiem un/vai neparedzamiem. Tas gan irpretrunā ar faktu, ka telpa nerēķinās ar viņu ikdienas maršrutiem. Tā, piemēram, RDSD publicējis informāciju par to, ka 2009.gadā reģistrēti 532 ceļusatiksmes negadījumi ar cietušiem gājējiem, [..] 318 gadījumos viņi šķērsojuši brauktuvi „dažus desmitus metru pirms vai pēc gājēju pārejām”. RDSD komentārs: „Tas liecina, ka liela daļa iedzīvotāju nezina vai apzināti pārkāpj Ceļu satiksmes noteikumus un dažu minūšu ietaupīšanai izvēlas taisnāko, nevis drošāko ceļu ielas šķērsošanai” [..]"
|
|
|
