| estuviņšviņa-visi gribam pīrādziņu, teica rīmkalis |
[Aug. 24th, 2010|05:38 pm] |
Pilsētās ir pārāk daudz pieejamo atbalsta mehānismu (ja precīzāk, faktoru, kurus acīgākie izmanto sava labuma gūšanai) tiem, kam ne vienmēr tas būtu vajadzīgs vai pienāktos pēc tādas visnotaļ abstraktas vērtības kā 'taisnības'. Laukos visi spļaudās par simtslatniekiem un pārtikas pakām (nepārspīlēju, gaudās arī daži bēdubrāļi), norādot, ka ko tādu varbūt tiešām vajag tajās pilsētās, sak, kur paēst nav iespējams. Bet es ne par to. Turpinājumā - nīgrums.
Pilsētās kādā konkrētā brīdī - Rietumos droši vien tas atsākās līdz ar terciārā jeb pakalpojumu sektora sprādzienveida attīstību XX gadsimtā plus vēl patēriņa ekonomiskas rašanās plus neoliberālisms, bet postpadomju telpā arī zem eifēmisma 'pārejas periods' paslēptā neprasme plānot, piemēroties, pārveidoties (tā pat ir sava veida ironija - pārejas periods mums bija tik ilgs un beidzās tā kā beidzās (krīze'08) tieši tāpēc, ka vairums tā īsti arī nekur nepārgāja).
Darbs vairs nav t.s. darbspējīgo izdzīvošanas pamatnosacījums. Daudz svarīgāka ir cilvēka spēja izmantot vēl šeit strādājošo fiziskās un sociālās vajadzības vai pienākumus jeb 'atrast nišu'. Sīkas firmeles, kuras balstās uz divu tuvējo biroju ēku apkaklīšu aptekalēšanu, vēl ir tas redzamākais piemērs. Ja kāds ICT zinošāks vietējais pamanās ieraudzīt un nodrošināt citu reģionu/valstu vēlmes, viņš jau tiek celts saulītē kā modernas tendences cienīgs pārstāvis. Tiktāl vēl viss kārtībā, parasts biznesiņš.
Daudz sliktākas ir t.s. makropārmaiņas attieksmē. Pilsētas pārbāztas ar cilvēkiem, kuru mērķis ir 'atrast' ne jau laimi, bet 'iespēju'. Ja iespēja joprojām paredz kaut kādu izaugsmi, atkal - viss kārtībā. Taču daudz biežāk vērojams tas, ko laukos zemnieki sauc par 'cilvēki vairs negrib strādāt'. Skaidrs, ka viņi domā ko citu - patiešām, arvien mazāk ir to, kas gatavi darboties sfērā, kas prasa rutīnas pilnu, nogurdinošu piepūli un arī, kā tam par spīti, neprognozējamu atdevi ieguldītajam. Ķidājot pa ķēdei - ideāli būtu gūt lielu peļņu ātri, kā pa smieklam, sliktākā gadījumā iztiekot bez 'lielu', bet ar 'zināmu' un 'drošu'. Apņēmīgākie no šiem tāpēc kā savu formulu bīda 'dodiet da jebkādu darbu'. Viltīgākie/stulbākie - 'dodiet da jebkādu naudu'. Tā rodas no valsts pabalstiem/uzņēmumu padomju algām atkarīgie, kas no visām iespējamām finanšu taktikām atstājusi vien 'pārliecināšanu par atbilstību' pēc sava stāvokļa, nevis sava potenciāla. Rīgas Dome Šlesakova vadībā plašsaziņas līdzekļos un arī dzīvē galvenokārt piedāvā plēbam maizi un izpriecas (vai apcerīgi apdomā piedāvāšanu). Un, drīz, pārmaiņas pārvaldē. Kas nesīs vairāk ārvalstu kapitāla. Kas dos darbavietas. Korupcijas tēmas, piemēram, teju pilnībā izkritušas no aprites, vai ne? Te piezīme - pavērojiet, mūsu politiķi parasti runāt par abstraktiem tūkstošiem darbavietu un nodarbinātības procentiem, nevis konkrētiem, personiskiem, izmērāmiem rādītājiem, piemēram, optimizēšanām, izpildvaras ieguldījumiem esošajās un perspektīvajās kompānijās, darbavietas atdevi jeb ražīgumu, kas nebūt nav padomiska palieka - viņi jūt noskaņojuma pārbīdes masās. Cilvēkus nu biedē ar pensiju budžeta sarukšanu, nevis primitīvu nodokļu (iekasēšanas) sistēmu.
Ā, un ir vēl cita pasuga - darbspējas vecuma latvijiešu, kuru moto ir 'žēlsirdība pret savu tuvāko', t.i. radu, draugu žēlsirdības pret viņiem, nelaimes piemeklētajiem. Protams, tas pats notiek visur valstī, taču reģionos ir vieglāk parādīt ar pirkstu (kā man parādīja piecu cilvēku piemājas saimniecību, kur pensionārei mātei uz kakla sēž četri pieauguši pusalkoholiķi dēli), turklāt novadu kases iztukšojas un ne-kredītu, ne-pašvaldības/valsts-uzņēmumu-budžetu apstākļos nedot ir daudz vienkāršāk.
Ļaunums, kas rodas, šādām taktikām apvienojoties sociālās kustībās, grūtdieņu organizācijās bez piedāvājuma, vien draudiem un šņācieniem, ir vēl lielāks, jo ietekmē ikkatru daudz smagākā veidā par nodokļu maksājumiem. Tā gan ir nedaudz cita tēma.
Nobeigumā - par šīm juceklīgajām banālībām aizdomājos pa ceļam uz veikalu, kad vienbrīd no kāda cauruma izskrēja un, nervozi gar sienu un trotuāra apmali dauzīdamās līdz pēcpusdienas satiksmē ieslēgtajai PulkvežBriežielai un tai pāri metās žurka. "Vē" (tulkojams kā: "Vot tā, līs asinis") nodomāju. Pigu. Kāda no plūsmām tieši tobrīd beidzās un grauzējs ātri un nahaļavu starp dažām mašīnām aiznesās pāri līdz kafejnīcai. True story.
p.s. Nepārprotiet, es savā pārliecībā esmu drīzāk kreiss kā labējs, vismaz labklājības sistēmu jautājumā. Vienīgā cūcība ir tajā, ka šī sistēma a) ne vienmēr tiek galā ar tik cilvēcisko vilinājumu kombināciju - ja ir varianti, izvēlēties vieglāko ceļu, pierast pie ērtībām, vairoties un to pašu tieši vai netieši iemācīt bērniem, b) uzbaro liekēžu-papīrbīdītāju tūkstošus.
p.p.s. Es jau arī savās vēlmēs neesmu neko īpaši citāds, tikai īdu arī e-vidē. Ecce Homo Postsovieticus? |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}