Cenšoties saprast homofobus (vai kā lai viņus sauc)
Es varu teorētiski pieņemt, ka dziļa, mīloša savienība starp vīrieti un sievieti ir visaugstākā, īsti transcendentālākā esības pieredzes virsotne. Ņemot vērā mūsu pasaules uzbūvi, diezgan iespējams, ka tā ir. Nu tur viss par radīšanas brīnumu, sēkliņu un olšūnu, es to visu ļoti ceru piedzīvot, un domāju, katrs cilvēks novērtē iespēju to pieredzēt.
Vēl mēdz teikt, ka šis radīšanas brīnums ir pats galvenais dzīves mērķis, visvērtīgākais, kas var būt. Man pat bail izteikties, jo negribas būt ciniskai. Un vispār, ja es tā aizdomājos, tā tiešām arī varētu būt.
Secīgi, šādā pasaules modelī, cilvēki, kuri ir tā radušies (radīti?), ka viņus romantiski un seksuāli saista vienīgi paša dzimums varētu uzskatīt par “defektīviem” tāpat kā cilvēkus, kurus saista vienīgi bērni.
No tā izrietētu, ka šiem cilvēkiem nav piekļuves šai transcendentālajai bioloģiskas radīšanas pieredzei (ērtības labad, turpmāk - TBRP). Stulbi, protams.
Bet no otras puses, vai tas ir vienīgais, kas dzīvē ir? Vai cilvēki, kas nepiedzīvo TBRP, vai nav spējīgi to piedzīvot, ir mazāk vērtīgi? Kurā brīdī cilvēks kļūst vērtīgāks vai tuvāks Dievam - tad kad viņš piedzimst spējīgs uz TBRP, vai tad kad viņš to piedzīvo? Cik apzinātam ir jābūt tehniski transcendentālas bioloģiskas radīšanas laikā? Vai izvarotājs ir morāli šķīstāks par “sodomistu”, jo viņš iešļāc auglīgā sievietē brīnumaino sēklu, no kuras rodas brīnumainā dzīvībiņa?
Es neredzu iemeslu turpināt ar dažādām izklaidējošām variācijām par tēmu. Tomēr es novērtētu, ja homofobi kārtīgi apskatītos uz “savā pusē” stāvošajiem pilsoņiem un viņu dzīves izvēlēm. Es pat varu to pavērst tā - varbūt būtu auglīgāk pievērsties heteroseksuālu cilvēku tikumībai, jo, kā uzrāda gan statistika, gan anekdotiski dati, liela daļa šo cilvēku iznieko, nenovērtē un pat piesmej viņiem doto dāvanu piedzīvot TBRP.
Vēl aizdomāties liek kaut kur dzirdētais, ka vīrieši vispārīgi piedzīvo radīšanu vairāk caur saviem sasniegumiem un izgudrojumiem, salīdzinot ar sievieti, kurai lemts piedzīvot dzemdības un ņemties ar zīdaini pirmajos mēnešos. Diemžēl neatceros to precīzi, un iespējams arī, ka tas nav šeit būtiski, bet tas man liek domāt par radīšanas procesu kā tādu cilvēku dzīvē. Man ir tāds priekšstats, un būtu ļoti interesanti, ja par to eksistētu statistika (varbūt tā apgāztu manu priekšstatu), ka mākslās radoši cilvēki mēdz aizklīst līdz vai permanenti uzturēties sava dzimuma robežās romantiskā un seksuālā ziņā. Varbūt daļa šo cilvēku nerada jaunu dzīvību, bet viņi rada, piemēram, kādu skaņdarbu. Un šis skaņdarbs slavē Dievu patiesāk, nekā daža laba laulība un tajā radušies pēcnācēji. Toties, šis skaņdarbs var sniegt transcendenci citiem cilvēkiem paaudzēm ilgi. Un tagad pasakiet man, kāpēc lai šim komponistam būtu liegts mierīgi gulēt naktī pie sava mīļotā sāniem, zinot, ka, piemēram, kādas nelaimes gadījumā tieši šim cilvēkam būs tiesības būt viņam līdzās? Vai skaitīties mazāk cienāmam cilvēciski?
Un, vai Jūs zinat, kā ir būt kvīram un mēnešiem, gadiem ilgi mocīties neziņā par to, kā lai atrod savu vietu, savu identitāti? Un cik skaisti ir tad, kad šī neziņa tiek lauzta un atbrīvota radošā izpausmē, kas ir pazīstama kā kvīru kultūra? Ka tu centies svinēt dzīvi tādu, kāda tev viņa ir dota? Ka to sakod zobus, vēl atņirdz tos un traki nosmejies, un traucies pretim dzīvei, lai tā tevi sit, bet tas tevi tikai dzen vēl trakākā dejā, esības svinēšanas dejā?
Es neredzu, kā mani kāds varētu pārliecināt, ka šāda deja būtu hierarhiski zemāka par bērnu radīšanu remdenā laulībā, tāpēc, lūk, ka Dievam esot grāmata, kurā ir salīdzinošas tabulas un nodalošas svītras, kas kalpo kā latiņas, lai nošķirtu cilvēkus, kuri radušies citādi. Kaut kādi netīrāki. Varbūt viņus apsēduši dēmoni? Viss jau var būt, bet par dēmoniem es neko daudz nezinu.
Ar patiesu cieņu pret kristīgo vēsti un Agnesi Irbi, es mēģinu atrast to argumenta sakni, kurā balstās retorika, kas redz homoseksuālus cilvēkus kā zemākus.
Un tad, protams, ir vēl viss tas, ko uzrakstīja Vents Vīnbergs par tādām lietām kā ģimenes un laulības vēsturiskā funkcija, kas lielā mērā bija vērsta un praktisku labumu un stabilitāti. Es vēl gribētu piebilst, ka cilvēce vienmēr ir attīstības procesā, visu laiku meklē vēl labākus risinājumus un adaptējas neskaitāmos veidos, lai atrastu vissakarīgāko, tādēļ arguments par tradicionālo ģimeni īsti neiztur kritiku.
Galu galā, es pat īsti netaisos apšaubīt, ka “ideālā” savienība starp vīrieti un sievieti, kurā rodas bērniņš nav visiespaidīgākais un svarīgākais šajā esībā. Bet es nepiekrītu, ka šī ideāla vārdā tiktu liegtas tiesības juridiski savienoties ar sev dārgu cilvēku. Liekas, te ir klasiskā “citu” vainošana pie pašu problēmām - varbūt ir nevis jāskatās uz homoseksuāļu “demoralizēšanas plānu”, bet gan jāgana pašiem savas avis, kas ir spējīgas izpildīt minēto aktu. Un visiem pietiks vietas. Es apsolu.