spožā saulīte un apdullinoši smaržīgā hiacinte rada sajūtu, ka tālāk viss tomēr varētu būt labāk, pārmaiņas pēc
skan:: |
elliott smith - say yes |
| |||
|
spožā saulīte un apdullinoši smaržīgā hiacinte rada sajūtu, ka tālāk viss tomēr varētu būt labāk, pārmaiņas pēc
|
|||
| |
| |||
|
maniem kaimiņiem neveicas, ka palēnām sāku kļūt par metālisti
|
|||
| |
|
“mani fascinē lielo un mazo burtu atšķirīgais lietojums agrīnajos kristīgajos tekstos. mazo burtu rituāli litāniskais plūdums ir īpaši iedvesmojošs. mazie burti man vienmēr likušies pievilcīgi. atzīstami, ka vācu lingvisti brāļi grimmi jau romantisma laikmetā demonstratīvi lietoja mazos burtus. savā darbībā lietot mazos burtus mani pamudināja arī stefans georgs. viņa dzejas ciklu tipogrāfiskais tēls uz mani atstāja lielu iespaidu. gan rituāli plūstošais burtveidols, gan valodas liturģiskā, verbālā skaņa, kas izteikta runātos pantos – tas mani ļoti iedvesmoja. arī mani draugi no vīnes grupas, kā uzzināju vēlāk, jau vēl pirms mūsu iepazīšanās bija izvēlējušies radikāli lietot tikai mazos burtus. vācu valodas tradicionālais lielo un mazo burtu lietojums ir pārāk bremzējošs, turklāt to muļķīgā veidā nosaka lietvārdu daudzums tekstā.” H. Ničs |
|
| |
|
nevaru beigt uzjautrināties par faktu, ka manam insta kontam, kurā lieku bildes ar baznīcām, kapiem un depresīviem dabasskatiem piesūtīja piedāvājumu reklamēt legingus. esmu #INFLUENCERE |
|
| |
|
iet pa smalku, sudrabainu sniedziņu gar kapiem un baznīcu ar tumsā spīdošu krustu un klausīties šo tiešām ir #mood. vakar beidzot kaut ko padarīju projektam. vispār jau kopš man ir pilnīga mājsēde bez lieliem darbiem un dzīvoju tajā pēcsesijas/pirmslekciju limbo, esmu kļuvusi drausmīgi produktīva - tas ir, visā tajā, ko neviens nespiež darīt. katru dienu jogoju, mācos valodas u.c. lietas, atkal daudz lasu, esmu atguvusi vēlmi domāt domāt par pareizu uzturu un gatavot ne to, ko vienmēr. bet kādam vajadzētu man piedraudēt, lai es tagad pieķertos maģistram, piemēram. protams, nezinu, kā ar visu ies, kad atkal sāksies notrulinošā sēdēšana zoom lekcijās, kas būs jau tūlīt. tajās dienās būs jāiet staigāt, lai kaut kā to sajūtu nokratītu. lai gan kopumā viss ir labi, man šis laiks reizēm atgādina dziļā despresņaka periodu, kad izolāciju uzspiedu pati sev. brīžiem ir tieši tāds pats vienaldzības līmenis, tāda pati pārliecība, ka arī nākotnē viss būs tikpat bezjēdzīgi. tomēr iekšēji noteikti esmu savāktāka nekā toreiz, un nospiedošā sajūta šoreiz nāk no ārienes. nepalīdz arī tas, ka pēdējā laikā izteikti sāk pietrūkt konkrētas vietas/situācijas. visvairāk bāri, koncerti, izstādes un humpalas. bez pārējā varētu vēl kādu laiku iztikt. |
|
| |
|
visu laiku domāju, ka pieklātos kaut ko uz uzrakstīt uz gada beigām/sākumu, bet visa drukāšana man notiek sesijas un pētniecības ietvaros, tā kā šī ir pirmā diena, kad varu kaut cik atpūsties kopš pirmziemassvētku nedēļas, neskaitot, par laimi, svētku dienas, kas pagāja diezgan jauki. šogad tos svinēju nelielā ģimenes lokā un tādā setingā, kas nav bijis kopš manas bērnības un likās arī, ka nekad vairs nebūs. ne sakarā ar kovidu, bet pavisam esmu tikusi vaļā no tādām zsvētku svinībām, kur ir pārāk daudz knapi pazīstamu cilvēku un pārāk liela pārņemtība ar dāvanām un to skaitu. ir jau iespēja pašai atkal tādās iekulties, bet nākotnē savās mājās/ģimenē tomēr gribu tādus svētkus, kas man pašai patīk - mierīgus un stresu neizraisošus. no šī gada tiešām grūti kaut ko lielu gaidīt, bet esmu pateicīga, ka iepriekšējais ir beidzies. visu laiku domāju, ka cipara maiņa jau neko nenozīmē. realitātē varbūt tā arī ir, bet psiholoģiski tas var nozīmēt ļoti daudz. būs jāsaņemas un jāuzraksta garāka pentere par šo gadu, jo pagājušogad to izdarīju un tas šķita noderīgi. rakstīt par 2020to, protams, nav tas pats, kas rakstīt par 2019to, bet arī tādi gadi mēdz būt. apņemšanās man ir, apmēram tādas pašas, kādas izdomāju pirms gada un īsti neizpildīju. tās gan ir piezemētas un arī šajos apstākļos izpildāmas. nekādus ceļojumus u.c. neplānoju, tā kā varbūt šogad ies labāk. |
|
| |
|
nepieradinātās dvēseles, lnmm (10.12)
droši vien šī bija visilgāk gaidītā izstāde manā dzīvē, jo parasti jau tik agri nav zināms, ka kaut kas plānojas. sāku domāt par to, ka laikam jau tas ir mans mīļākais periods mākslas vēsturē vispār, ja ne pasaules, tad Latvijas noteikti, jo šeit, atšķirībā no nogurušās Rietumeiropas, tas nebija tikai kārtējais mākslas virziens, kam šoreiz klāt nāca uzstādījums par individuālas, personiskas mākslas nepieciešamību (kas, protams, tomēr bija nozīmīgākais aspekts). tas notika vienlaicīgi ar nacionālās skolas veidošanos un "zemnieku" folkloras pirmo ienākšanu augstajā mākslā. arī simbolisma vienlaicīgā pastāvēšana ar impresionismu, jūgendstilu u.c. virzieniem šos darbus padara bagātākus. tālāk gan jāsaka, ka kopiespaids nebija ļoti satriecošs, drīzāk - viss kārtīgi un adekvāti izdarīts, bet bez nekādiem pārsteigumiem. dalījums pa tēmām - mīti un leģendas, dvēsele un daba - ir loģisks un pašsaprotams, bet nedomāju, ka būtu vajadzīgs kāds neparastāks izkārtojums, jo tas varētu radīt sajukumu. galvenokārt vienkārši novērtēju iespēju pabūt ar daudziem sev mīļiem darbiem, jo, varbūt esmu vecmodīga, bet es no sirds fanoju par Purvīti, Valteru un Pērli, tāpat kā par mazāk zināmiem simbolistiem - Pēteri Krastiņu, Pētri Kalvi un citiem. pirmoreiz uzzināju par Emīlijas Gruzītes eksistenci, bet mazliet par agru sapriecājos - viņa tomēr pamatā bijusi reāliste, un izstādītais darbs viņas daiļradē ir tāds kā izņēmums. visinteresantākais izstādē noteikti bija salīdzināt kopīgo un atšķirīgo visu trīs valstu mākslā un iepazīt igauņu un lietuviešu lielos māksliniekus, par kuriem principā nezinu neko. igauņu māksla pārsteidza ar spilgto kolorītu un stilizācijas pakāpi, tai līdzās lietuviešu un īpaši latviešu darbi izskatās stipri blāvi un tradicionāli, tomēr tie mani uzrunā vairāk. uz citu fona izcēlās Čurļonis, bet vismaz man tur ir par daudz fantastikas un par maz dabas. skaisti izstādītais "Pasaules radīšanas" cikls tomēr bija gandrīz hipnotizējošs. no nelatviešiem visvairāk ieinteresēja Kristjans Rauds, kas skaitliski varētu būt izstādē visvairāk pārstāvētais mākslinieks, un pelnīti, jo gan tematiski, gan tehnikas ziņā viņa darbi bija ļoti dažādi. kopumā aizgāju ar gandarījuma sajūtu, jo, ikdienā nodarbojoties ar ilgiem mēģinājumiem iebraukt laikmetīgajā mākslā, dažtreiz tomēr gribas ko tādu, kas patīk un aizrauj arī bez lielas filozofēšanas. |
|
| |
| |||
|
pirmkārt: sniedziņš! pagājušā gada neziema man liek novērtēt sniegu kā nekad iepriekš. cerams, ka tas nebūs pārāk īss prieks otrkārt: bija jauks kino vakars pie r. pie viņas ejot, pilnīgi sajutos kā tajos senajos laikos, kad cilvēki piektdienu vakaros gāja izklaidēties. skatījāmies "dazed & confused" un bija jautri, bet, šajos laikos skatoties, mazliet uzsita greizsirdību pret cilvēkiem, kuri vispār drīkst iet ārā un darīt lietas tad vēl beidzot pārkāpu savām bailēm no matu izčakarēšanas un nogriezu impulsīvo karantīnas čolku (izskatās, ka tas tagad ir modē, jo, arī ja nesanāk, tāpat nekur nav jāiet). tāda doma man bija jau sen, bet nevarēju saņemties, un tagad pēkšņi uzpeldēja ļoti labs yt tutorials. kaut kāda prakse man jau bija, jo galus pati griežu jau gadiem, un ar frizieriem man nav sevišķi veicies, jo viņi nekad nav sapratuši, ko man no viņiem vajag. tā kā viss beidzās laimīgi un rezultāts man patīk tuvojas pirmā sesija, bet neizskatās, ka būs ļoti stresaini, vienkārši laicīgi jāsāk visi daudzie rakstu darbi. un vispār jūtos kaut kā pārsteidzoši mierīgi
|
|||
| |
|
lokdauns #2, tātad. šoreiz būs pavisam savādāk, jo pavasarī varēju gulšņāt un nodarboties ar pašizaugsmi, bet tagad būs jāstrādā, jāmācās un tad vēl jāstrādā. jūtu, ka pārāk bieži gribas nonākt mainītā apziņas stāvoklī vai vismaz vēl kaut kā pačakarēt sev dzīvi ar negulēšanu un prokrastinēšanu. pagājušoreiz tā nepavismam nebija problēma. jau vakar sakarā ar fantastisko garastāvoli gribēju iztemp vīna pudeli, bet reāli es nekad tā nedarītu, kad nākamajā dienā jāiet uz darbu. šodien krogā arī droši vien izdzeršu vienu glāzi un maukšu mājās mazgāt traukus. savā galvā es konstanti gtibu norauties no ķēdes, bet īstenībā to nekad un nekā nedaru. labi vismaz, ka tāpat varēšu iet uz izstādēm, jo tas man ir galvenais kultūras patērēšanas veids, uz neko citu šajā laikā tāpat sevišķi neesmu gājusi. kaut gan loģisku pamatojumu, kāpēc tām vajadzētu būt vaļā, galīgi nesaskatu. bet ja jau drīkst, tad arī iešu, varbūt palīdzēs neaizbraukt jumtam. |
|
| |
| |
|
vakar bija pēdējā lielo klātienes lekciju diena, tagad būs jānāk tikai vienu dienu uz pāris nodarbībām, kurās esam maza grupiņa, vismaz kamēr to vēl drīkst. visās lekcijās biju pa pusei atslēgusies un nogurusi ne no kā, bet arī atbraucot mājās bija vēl viena zooma lekcija. vēlāk izdomāju, kāpēc gan nepaskatīties online lekciju par sengrieķu demokrātiju (bija ļoti interesanti starp citu). pagaidām mani ļoti vilina šis gulēšanas pie zooma dzīvesveids. pirms miedziņa vēl atslodzei palasīju grāmatu par agrīno kristietību |
|
| |
| |
|
it kā jau bija gudri paņemt gadu brīvu no studijām. nezinu, vai bija gudri to tik monotoni pavadīt, kaut gan noteikti būtu labāk, ja vīruss nebūtu visu iebremzējis. ar visu to šis laiks bija labāks nekā mani netipiski garlaicīgie un depresīvie studiju gadi. un tas nebija tāpēc, ka man nepatiktu studēt, bet dēļ kaut kāda mentāla bullšita, kas man lika norobežoties no visas pasaules. tikai tagad beidzot sāku mācēt justies un uzvesties kā normāls cilvēks. tagad atkal sāku studēt, par ko esmu ļoti excited, un esmu apkrāvusies ar vēl citiem darbiem, kurus darīt ir tīrs prieks. esmu neilgā laikā satikusi tik daudz jaunus cilvēkus kā nekad iepriekš. vienīgais, kas apnicis, ir pamatdarbs, bet plānā ir beidzot no tā tikt vaļā, arī ja tas nozīmē kaut ko nestabilāku tā vietā, jo šajā dzīves posmā vēl tā kā būtu ok būt nestabilai |
|
| |
|
noklausīts uz perona: "viņš ir no skrīveriem, viņš ir īsāks par mani, un viņš visu laiku man raksta!". three things that cannot be forgiven |
|
| |
|
šobrīd pēkšņi viss notiek, esmu aizņemta un priecīga. tas laikam man ir vislabākais stāvoklis. nezinu, vai nikto noasā tiešām bija tik labi, kā likās, vai vienkārši biju sailgojusies pēc koncertiem. ekskursija izstādē ar logu sišanu arī bija nice. pēc tam paballējos un saballējos par daudz, jo nākamajā dienā bija gadsimta poha. par spīti tam pēcpusdienā izvilkos no mājas, ko uzskatu par īstu varoņdarbu. vakar vēl biju ļoti interesantā ekskursijā pa rīgas domu un klausīties ērģeļmūzikas koncertu. nebija pārāk iespaidīgi, bet izbaudīju overall vaibu. nekur nejūtos tik labi kā viduslaiku celtnēs ar daudz skulptūrām, epitāfijām, kapuplāksnēm, vitrāžām utt. tajā pašā laikā drīz piepalīdzēšu notikt arī laikmetīgajai mākslai. cerams tikai, ka nesākšu atkal sūdzēties, ka esmu pārāk apkrauta ar darbiem. |
|
| |
|
bija okei jubileja, tikai dīvainās pašsajūtas dēļ nevarēju pasvinēt (lasīt: dabūt iekšā alkoholu) tik, cik gribēju. man ar dzimšanas dienām ir nenormāli neveselīgas attiecības, negribu par tām dzirdēt jau kopš gadiem 18. jo man jāatskaitās pašai sev par to, cik maz joprojām pa šo laiku esmu sasniegusi un piedzīvojusi. tomēr atsevišķi cipari man iedzen lielāku depresiju nekā citi, un šis šķiet diezgan nekaitīgs. tagad man ir viens liels atvaļinājums, ko es ļoti novērtēju, bet izskatās, ka vasaras beigas un rudens sākums būs darbīgāks un interesantāks laiks. par to, ka ārā tagad ir konstants purvs un ka visu laiku esmu viegli apaukstējusies, jo atsakos staigāt džinsos un zeķubiksēs, it kā vajadzētu dusmoties un sūdzēties, bet nez kāpēc man par to ir kaut kā dziļi vienalga. tikai bail, ka rudenim pienākot gan sāks apriebties un tad nebūs spēciņa izvilkt līdz nākamajam pavasarim |
|
| |
|
ārā ir klusa, maiga nakts. beidzot iedomājos izmantot to, ka man tagad ir plata palodze (pirmoreiz dzīvē, ilgi bija jāgaida) un sēžu logā. man patīk vērties naktī, arī ja ainava nav tā pateicīgākā. tukša iela, kuras galā aizslīd pēdējais tramvajs. ja pasaule būtu mazliet ideālāka, es neko citu nedarītu kā staigātu apkārt pa naktīm. |
|
| |
|
putnu vērotāja
sabozies, lāsumains kaiju bērns sēž uz bruģa un vēro garāmgājējus vārna no miskastes pagrābj papīra turzu un nosviež to zemē. man priekšā ejošā sieviete pakrata vārnai ar pirkstu zvirbuļi rindas kārtībā viens pēc otra lec smilšu vannītē tā biju aizdomājusies par putniem, ka sapņos šiem reālajiem novērojumiem pievienojās vēl iedomāti, bet tie tagad kaut kur aizpeldējuši |
|