dzelve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
putnu vērotāja
sabozies, lāsumains kaiju bērns sēž uz bruģa un vēro garāmgājējus
vārna no miskastes pagrābj papīra turzu un nosviež to zemē. man priekšā ejošā sieviete pakrata vārnai ar pirkstu
zvirbuļi rindas kārtībā viens pēc otra lec smilšu vannītē
tā biju aizdomājusies par putniem, ka sapņos šiem reālajiem novērojumiem pievienojās vēl iedomāti, bet tie tagad kaut kur aizpeldējuši
* * *
kā man patīk gulēt, kad aiz loga ir kārtīgs gāziens. vienīgi nakts vidū sāku satraukties, ka salīs uz palodzes esošās grāmatas, tāpēc sāku pārkrāmēt un steigā ielidināju bībeli istabas stūrī. cerams, ka tas man taps piedots
* * *
vakar bija tik riebīga diena, ka brīnos, ka nesākās lielāka depresīvā epizode. cik labi, ka eksistē šokolādes saldējums un eklēri. šodien ārā ir tāda normāla siltumnīca, un tā es arī jūtos. silti un droši. pēdējā laikā sliktajās dienās varu sev diezgan veiksmīgi iestāstīt, ka rīt būs labāk, jo parasti tā arī ir.
* * *
i don't sleep so i don't dream so i don't wake up frightened
Tags:
skan::
sisters of mercy - on the wire
* * *
biju izredzēto kino seansā. katrā rindā sēdēja pa diviem cilvēkiem. mērīja temperatūru, man tā bija nedaudz par zemu.
ja neesat vēl redzējuši parazītu - ir vērts noskatīties. šodien joprojām gar acīm zibinās noteiktas ainas un nebeidzu pārspriest redzēto. tas man ir tāds kritērijs, ka, ja nākamajās dienās turpinu filmu pārgremot, tad bija diezgan labi. un tagad man būs motivācija beidzot pieķerties tam Āzijas kino.
Tags:
* * *
atkalredzēšanās priekā ar humpalām esmu iztērējusi pārāk daudz naudas, bet vismaz man tagad ir urlīgs neīstās ādas plašķis, tikpat urlīga neīstās ādas jaciņa un vēl daži labumi. tagad tikai vajag, lai ārā beidzas kārtējā ziema.
* * *
šodien, ja neskaita dīkstāves laika piestrādāšanu, ir otrā darba diena. jūtos tā, it kā būtu ļoti ātri iemesta atpakaļ dzīvē. sākotnēji šķiet, ka viss ir tāpat, bet drīz manu, ka esmu mainījusies tāpat kā mana vide. es visu laiku ciniski neticēju saukļiem, ka šajā laikā visi "pārdomās dzīvi un pēc tam sāks dzīvot citādi", tomēr man ir grūti nošķirt pandēmijas atstātās sekas uz domāšanu no personīgās dzīves kraha ietekmes. lai vai kā, pirms pāris dienām pildot kādu bakalura aptauju, pie jautājuma "vai pandēmija ir likusi jums mainīt viedokli par dzīves jēgu?" sāku smieties un atbildēju ar noteiktu "nē".
jaunajā dzīvē jūtos bezrūpīgāka, mani nenomāc sīkas problēmas. esmu patstāvīgāka, jūtu, ka varu pavilkt vairāk, nekā pirms tam likās, kas ļoti priecē. vairāk laika veltu jēdzīgām ārpusdatora nodarbēm, tomēr vēl ir jāiemācās atkal ikdienā vingrot un darīt citas lietas, kuras lūzuma brīdī pametu novārtā. vairs nesarežģīju dzīvi ar nesvarīgām nodarbēm kā jau pieminētā mālēšanās, tāpēc ir vairāk laika. mīlu to, ka atkal ikdienā nav jābrauc ar sabiedrisko un visur varu aizstaigāt. ir kaut kādi mērķi, kas drīzumā jāsasniedz, kaut gan kopumā nākotne arvien ir miglaina. priecājos, ka atkal var šo to darīt un satikt cilvēkus. pietrūkst tikai kāda kārtīga, saspiesta un piesvīduša depo koncerta, bet to laikam vēl kādu laiku nepiedzīvot. cerams, ka šāda domāšana man saglabāsies arī tad, kad vairs nebūšu apdullusi no pavasara.
Tags:
* * *
"Reti arī jaunatnes vidū," 1907. gadā rakstīja A. Bloks, "var sastapt cilvēku, kas nāvīgi neskumtu, slēpjot savu seju zem apnikušas mīkstčaulības, izsmalcinātības un pesimisma maskas." (x)
Tags:
* * *
tagad eju staigāt daudz biežāk nekā jebkad iepriekš. tāpat vien iet staigāt esmu iemācījusies tikai pēdējo gadu laikā. pirms tam man likās, ka tā dara tikai tie, kam ir suņi vai bērni, pārējiem ļauts tikai pēc iespējas ātrāk slāt no punkta A uz punktu B. tā ir tikai viena no tūkstoš lietām, ko darot es varu izdomāt, ka tagad jājūtas neērti, bet pie tām visām, tāpat kā pie šīs, ļoti vienkārši var pierast. šķiet, ka tagad tik bieži gribu staigāt tāpēc, ka 1) pēc pelēkās ziemas pavasaris šogad ir īpaši neatvairāms, un 2) šajos grūtajos laikos nav nekā labāka, ko darīt, īpaši tagad, kad uz kādu brīdi esmu galīgi viena. palīdz arī tas, ka ar katru dienu ir arvien vairāk vienalga, kādā paskatā izeju uz ielas. vispār viens no karantīnas laika lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka esmu tā pieradusi pie savas nekrāsotās fizionomijas, ka vairs neredzu jēgu tam veltīt sevišķi daudz laika, tāpēc arī turpmākajā normālajā dzīvē, ja tāda būs, kļūšu stipri nekrāsotāka.
vakar redzēju skaistu, baltu pievakares mēnesi tieši virs ziedošas ievas vēl dažādu zaļu koku ielenkumā. biju piemirsusi, kādu sajūsmu manī izraisa koku lapu parādīšanās, pieneņu ziedēšana un vispārējs zaļums visapkārt. tad vēl priecājos, ka no rīta vairs nedzirdu pa bruģi braucošas fūres, bet putniņu čivināšanu un garāmbraucošo tramvaju tālumā, it kā es būtu nomaļākā vietā, nekā patiesībā esmu. vārdu sakot, tagad neiet ārā staigāt ir noziegums un labi, ka es tā domāju.
Tags:
* * *
no Latvijas laika grāmatas par astroloģiju:
"Harakters un īpašības: vidēja apdāvinātība, mīl uzdzīvi, laba atmiņa, mantkārīgs, ļoti kustīgs, strādīgs, mīl gaisa pilis būvēt, iedomīgs, ļoti nepastāvīgs, mīl spēlēt varoņa lomu. Vāja balss.
Kas sagaidāms ģimenes un laulības dzīvē: mantojuma zaudēšana, nesaskaņas ar brāļiem un māsām. No bērniem liels prieks nav sagaidāms.
No kā sevišķi jāizsargājas: aplaupīšanas un kāda ievainojuma rokā vai acī no cilvēka rokas.
Par draugiem: pēdējo daudz, bet bezvērtīgi vajadzības brīžos. Par ienaidniekiem: ienaidnieki pa lielāko daļu atklāti un nevarīgi."
nu, vismaz viņi pasaka visu kā ir :D
Tags:
* * *
karantīnas stadija: uzkrāsot smokey eyes pirms iešanas uz pārtikas veikalu
Tags:
* * *
labākais recenzijas ievads, ar ko nācies sastapties:
"Jau iepriekš vēlos atvainoties izdevniecībai un autoram par šo atsauksmi un vēlos norādīt - nevajag manas domas uztvert personīgi. Šeit paustā kritika atbilst Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā iekļautajām pilsoņa tiesībām."
Tags:
* * *
karantīnas laika piezīmes
nav jau aizliegts iet pastaigāties, bet nezinu kāpēc, laikam tās #paliecmājās zombēšanas un sava apzinīguma dēļ, pēdējā laikā eju ārā tikai tad, kad ir kāds iegansts. šodien bija jāiet pēc sūtījuma uz pakomātu, bet iespēju vēl mazliet pavazāties neizmantoju, jo vējš šodien ir tāds, ka nes nost no kājām; tā man bija pirmoreiz dzīvē. vēl joprojām neesmu redzējusi savu pirmo taureni, toties bērzam pāri ielai sāk parādīties lapas, un asfalta bedrēs zied pienenes.
tagad man vajag tikai 2,5 dziesmas, lai aizietu līdz centram. turpceļā redzēju vēja nolauztu ceļa zīmi, nākot atpakaļ tā jau bija aiznesta. ievēroju, ka cilvēku ar maskām tagad ir stipri vairāk. lielveikalā tiešām tāda sajūta, ka pastardiena pienākusi, viss tik tukšs, visur restes priekšā. nekad nebiju tā priecājusies tunelī izdzirdot visiem pazīstamos dziesminiekus, jo tas bija kā apliecinājums, ka viss tomēr ir normāli, vai vismaz kaut kad būs.
vakar tv runāja par to, ka, protams, ar maija vidu nekas nebeigsies: kaut kādi ierobežojumi būs vismaz līdz gada beigām, un ziemā sāksies nākamais raunds. biju pieņēmusi, ka pavasaris būs izčakarēts, bet naivi cerēju, ka pēc tam visu atkal drīkstēs. tagad būs atkal jāpierod pie situācijas. jau zinu, ka stāšanās augstkolā būs citāda, nekā bija plānots. bet jā, vispār man ar šo visu ir vieglāk tikt galā tāpēc, ka tagad ļoti uzskatāmi darbojas princips "nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies", jo ir citi, daudz lielāki, priekšplānu aizņemoši sūdi, kas vairāk gan nomāc teorētiski, nevis praktiski. un neesmu arī nekāda cietēja šajā situācijā: man maksā algu, uz darbu nav jāiet, dienas pavadu močījot simsu un taisot ēst. tā kā - gan jau izvilkšu.
Tags:
* * *
tagad domāju, vai man ir attīstības krīze vai traumatiskā krīze. vai abas kopā. un ko tas dos, kad es sapratīšu, kāda tā ir
* * *
šodien pēc vairāku dienu pārtraukuma pirmoreiz izgāju ārā. aizstaigāju līdz ziedoņdārzam, tur viss jauki - saulīte spīd, bērniņi spēlējas, sunīši skraida. tad aizgāju uz drogām, jo varbūt, ka drīz būs pavēle aizklapēt ciet lielāko daļu veikalu. tur arī viss bija samērā mierīgi, līdz iestājos rindā pie kases. tur tantei #1 nepatika, ka tante #2 viņai ir nostājusies pārāk tuvu: "ko jūs man lienat klāt, vai likumi nav jāievēro?!?". tante #2 tad sāka konkrēti braukt virsū tantei #1 - vai viņa ir nenormāla, kāpēc vispār lien ārā no mājas, ja tā baidās? un tad panesās "jūs jau esat slima!" "nē, jūs!" "stulbā zoss!" "pati tāda!" u.tml. domāju, cik reizes dienā pārdevējai kaut kas tāds ir jāredz, un brīnījos, kā viņai bija spēks pēc tam vēl mums visiem novēlēt jauku dienu. šis mani mazliet satracināja, jo, ja tagad ir tā, kas būs, ja kopējā situācija kļūs nopietnāka? tad laikam sāks fiziski kauties
Tags:
* * *
hmm, es ik pa laikam domāju, ka vajadzētu tā kārtīgi, no sākuma līdz beigām izlasīt dekameronu, kad būs "vairāk laika".. :)
Tags:
* * *
vajadzēja man, muļķei, ielikt atvaļinājumu sākot no nākamās nedēļas. braukt jau nekur netaisījos, bet. uz to laiku vai nu arī pie mums sāks visu atcelt un klapēt ciet, vai arī nē, un tad varēšu vazāties pa visiem pasākumiem un izstādēm un gaidīt, kad viņu saķeršu
Tags:
* * *
jūtos tā, it kā nodotu savu naksnīgo dabu, bet pēdējās dienās no rītiem gribas lekt gaisā aiz tā, cik gaišs ir ārā un cik izgulējusies es jūtos. parasti es šajā laikā tāpat esmu konstanti nogurusi un gaidu, kad iestāsies "īsts pavasaris". bet tagad priecājos tāpat, un visi stresi un svārstīgie garastāvokļi no manis atkāpjas. šķiet, ka viss sakārtosies, ne jau pats no sevis, bet ar manu piedalīšanos. stulbi, ka es pati tik maz varu ietekmēt šos procesus savā galviņā, bet esmu pateicīga, ka tagad viss tā ir sagriezies.
* * *
cilvēki slēpjas, ir nepatiesi un nesaka, ko viņi domā, un man tas nepatīk, un es slēpjos, esmu nepatiesa, un nesaku, ko es domāju
* * *
šodien mani noturēja par spoku; jūtos, kā izpildījusi kādu punktu savā neeksistējošajā bucket-listā.
nākamajā dzīvē (pēcnāves) varētu piestrādāt par balto dāmu kādā pilī
* * *

Previous · Next