dzelve

vakar mani savakcinēja ar faizerīti. kongresu nama centrā viss notika ļoti raiti un saprotami. tagad jūtos tāda mazliet pohaina, bet īstā jautrība jau būs tikai pēc otrās reizes

lokdauns #2, tātad. šoreiz būs pavisam savādāk, jo pavasarī varēju gulšņāt un nodarboties ar pašizaugsmi, bet tagad būs jāstrādā, jāmācās un tad vēl jāstrādā. jūtu, ka pārāk bieži gribas nonākt mainītā apziņas stāvoklī vai vismaz vēl kaut kā pačakarēt sev dzīvi ar negulēšanu un prokrastinēšanu. pagājušoreiz tā nepavismam nebija problēma. jau vakar sakarā ar fantastisko garastāvoli gribēju iztemp vīna pudeli, bet reāli es nekad tā nedarītu, kad nākamajā dienā jāiet uz darbu. šodien krogā arī droši vien izdzeršu vienu glāzi un maukšu mājās mazgāt traukus. savā galvā es konstanti gtibu norauties no ķēdes, bet īstenībā to nekad un nekā nedaru.
labi vismaz, ka tāpat varēšu iet uz izstādēm, jo tas man ir galvenais kultūras patērēšanas veids, uz neko citu šajā laikā tāpat sevišķi neesmu gājusi. kaut gan loģisku pamatojumu, kāpēc tām vajadzētu būt vaļā, galīgi nesaskatu. bet ja jau drīkst, tad arī iešu, varbūt palīdzēs neaizbraukt jumtam.

vakar bija pēdējā lielo klātienes lekciju diena, tagad būs jānāk tikai vienu dienu uz pāris nodarbībām, kurās esam maza grupiņa, vismaz kamēr to vēl drīkst. visās lekcijās biju pa pusei atslēgusies un nogurusi ne no kā, bet arī atbraucot mājās bija vēl viena zooma lekcija. vēlāk izdomāju, kāpēc gan nepaskatīties online lekciju par sengrieķu demokrātiju (bija ļoti interesanti starp citu). pagaidām mani ļoti vilina šis gulēšanas pie zooma dzīvesveids. pirms miedziņa vēl atslodzei palasīju grāmatu par agrīno kristietību

šodien, ja neskaita dīkstāves laika piestrādāšanu, ir otrā darba diena. jūtos tā, it kā būtu ļoti ātri iemesta atpakaļ dzīvē. sākotnēji šķiet, ka viss ir tāpat, bet drīz manu, ka esmu mainījusies tāpat kā mana vide. es visu laiku ciniski neticēju saukļiem, ka šajā laikā visi "pārdomās dzīvi un pēc tam sāks dzīvot citādi", tomēr man ir grūti nošķirt pandēmijas atstātās sekas uz domāšanu no personīgās dzīves kraha ietekmes. lai vai kā, pirms pāris dienām pildot kādu bakalura aptauju, pie jautājuma "vai pandēmija ir likusi jums mainīt viedokli par dzīves jēgu?" sāku smieties un atbildēju ar noteiktu "nē".
jaunajā dzīvē jūtos bezrūpīgāka, mani nenomāc sīkas problēmas. esmu patstāvīgāka, jūtu, ka varu pavilkt vairāk, nekā pirms tam likās, kas ļoti priecē. vairāk laika veltu jēdzīgām ārpusdatora nodarbēm, tomēr vēl ir jāiemācās atkal ikdienā vingrot un darīt citas lietas, kuras lūzuma brīdī pametu novārtā. vairs nesarežģīju dzīvi ar nesvarīgām nodarbēm kā jau pieminētā mālēšanās, tāpēc ir vairāk laika. mīlu to, ka atkal ikdienā nav jābrauc ar sabiedrisko un visur varu aizstaigāt. ir kaut kādi mērķi, kas drīzumā jāsasniedz, kaut gan kopumā nākotne arvien ir miglaina. priecājos, ka atkal var šo to darīt un satikt cilvēkus. pietrūkst tikai kāda kārtīga, saspiesta un piesvīduša depo koncerta, bet to laikam vēl kādu laiku nepiedzīvot. cerams, ka šāda domāšana man saglabāsies arī tad, kad vairs nebūšu apdullusi no pavasara.

tagad eju staigāt daudz biežāk nekā jebkad iepriekš. tāpat vien iet staigāt esmu iemācījusies tikai pēdējo gadu laikā. pirms tam man likās, ka tā dara tikai tie, kam ir suņi vai bērni, pārējiem ļauts tikai pēc iespējas ātrāk slāt no punkta A uz punktu B. tā ir tikai viena no tūkstoš lietām, ko darot es varu izdomāt, ka tagad jājūtas neērti, bet pie tām visām, tāpat kā pie šīs, ļoti vienkārši var pierast. šķiet, ka tagad tik bieži gribu staigāt tāpēc, ka 1) pēc pelēkās ziemas pavasaris šogad ir īpaši neatvairāms, un 2) šajos grūtajos laikos nav nekā labāka, ko darīt, īpaši tagad, kad uz kādu brīdi esmu galīgi viena. palīdz arī tas, ka ar katru dienu ir arvien vairāk vienalga, kādā paskatā izeju uz ielas. vispār viens no karantīnas laika lielākajiem ieguvumiem ir tas, ka esmu tā pieradusi pie savas nekrāsotās fizionomijas, ka vairs neredzu jēgu tam veltīt sevišķi daudz laika, tāpēc arī turpmākajā normālajā dzīvē, ja tāda būs, kļūšu stipri nekrāsotāka.
vakar redzēju skaistu, baltu pievakares mēnesi tieši virs ziedošas ievas vēl dažādu zaļu koku ielenkumā. biju piemirsusi, kādu sajūsmu manī izraisa koku lapu parādīšanās, pieneņu ziedēšana un vispārējs zaļums visapkārt. tad vēl priecājos, ka no rīta vairs nedzirdu pa bruģi braucošas fūres, bet putniņu čivināšanu un garāmbraucošo tramvaju tālumā, it kā es būtu nomaļākā vietā, nekā patiesībā esmu. vārdu sakot, tagad neiet ārā staigāt ir noziegums un labi, ka es tā domāju.

karantīnas stadija: uzkrāsot smokey eyes pirms iešanas uz pārtikas veikalu

šodien pēc vairāku dienu pārtraukuma pirmoreiz izgāju ārā. aizstaigāju līdz ziedoņdārzam, tur viss jauki - saulīte spīd, bērniņi spēlējas, sunīši skraida. tad aizgāju uz drogām, jo varbūt, ka drīz būs pavēle aizklapēt ciet lielāko daļu veikalu. tur arī viss bija samērā mierīgi, līdz iestājos rindā pie kases. tur tantei #1 nepatika, ka tante #2 viņai ir nostājusies pārāk tuvu: "ko jūs man lienat klāt, vai likumi nav jāievēro?!?". tante #2 tad sāka konkrēti braukt virsū tantei #1 - vai viņa ir nenormāla, kāpēc vispār lien ārā no mājas, ja tā baidās? un tad panesās "jūs jau esat slima!" "nē, jūs!" "stulbā zoss!" "pati tāda!" u.tml. domāju, cik reizes dienā pārdevējai kaut kas tāds ir jāredz, un brīnījos, kā viņai bija spēks pēc tam vēl mums visiem novēlēt jauku dienu. šis mani mazliet satracināja, jo, ja tagad ir tā, kas būs, ja kopējā situācija kļūs nopietnāka? tad laikam sāks fiziski kauties

hmm, es ik pa laikam domāju, ka vajadzētu tā kārtīgi, no sākuma līdz beigām izlasīt dekameronu, kad būs "vairāk laika".. :)

vajadzēja man, muļķei, ielikt atvaļinājumu sākot no nākamās nedēļas. braukt jau nekur netaisījos, bet. uz to laiku vai nu arī pie mums sāks visu atcelt un klapēt ciet, vai arī nē, un tad varēšu vazāties pa visiem pasākumiem un izstādēm un gaidīt, kad viņu saķeršu