dzelve

Entries · Archive · Friends · Profile

* * *
kaut kad janvārī (vai, šodien jau februāris) iestājas tas brīdis, kad parādās saule un putnu dziesmas. tas ir bezgala svešādi un reizē mīļi, jo atgādina kādu senāku un citādāku laiku. ar sauli varēšu aprast tikai pēc laika, jo man pietrūks tumsas. saule dedzina, saule spīd acīs kā pēc negulētas nakts. kā vasaras tukšumā.
tumsa, vismaz tā es pati sev stāstu, ir bijusi mana uzticamākā ceļabiedrene. tā ietin un ieaijā, paslēpj un saudzē, tāpat kā migla. un tas taču nav nekas nepareizs, ka tumsa man patīk vairāk gaisma, vai ne? tas taču vienalga, kas esmu svešāda. bet varbūt ir pienācis laiks romantizēt gaismu?
mūzika::
suspiria - behind the wheel
* * *
tamborēju un klausos podkāstu par visuslaikiem. living the life
garastāvoklis::
relaxed
* * *
es janvāra sākumā: vispār jaungada apņemšanās ir fufelis, tāpēc man tādu nekad nav, bet šogad gribu mazāk sēdēt sociālajos tīklos, jo tā es pazaudēju laiku un normālu pašsajūtu
es 2 nedēļas vēlāk: *sēž sociālajos tīklos vairāk nekā jebkad iepriekš*
* * *
tikko sapratu, ka es sev liekos pārāk nenormāla, lai ietu pie terapeita
no sākuma man pašai jāsaved sevi kārtībā (un es zinu kā). jo visas problēmas sākas tikai no bezdarbības un viskautkā sadomāšanās. šis vienkārši ir grūts brīdis - lūzuma punkts -, un visi sūdi, ko līdz šim veiksmigi apspiedu sāk nākt ārā. bet tam es, protams, biju gatava, jo citādi nevarētu sevi saukt par overthinkeru. un tāpēc viss ir mierīgi.
garastāvoklis::
contemplative
* * *
man šķiet, ka šeit rakstītais ir vairāk vai mazāk kliedziens tukšumā, bet tā kā tviteris vismaz pagaidām ir aizslēdzis manu kontu (long story) un man ir uznākusi vēlme izgāzt savas domas internetā, te es esmu
priecājos, ka šī vieta nav izmirusi, jo man ļoti patīk, ka te viss ir oldschool + šis ir pašmāju saits
garastāvoklis::
energetic
* * *
Dialogue Between a Priest and a Dying Man (Marquis de Sade)
atkal ir pienākušas gada beigas un centieni laikā piebeigt goodreads izaicinājumu. šis dialodziņš bija tik īss, ka kauns to vispār saukt par grāmatu, bet, ja to var atčekot kā izlasītu, tad tas skaitās. tāpēc arī domāju, ka man nebūs nekā, ko par šo pateikt, tomēr tas paspēja mani pietiekami sakaitināt, lai gribētos šeit izlikt emocijas.
ir grūti novērtēt tādas grāmatas, kurās izteikti uzskati, kas fundementāli nesakrīt ar personīgajiem, kur runāts par tēmām, par kurām nav jēgas strīdēties, jo gribas saglabāt kaut kādu objektivitāti. mani tiešām fascinē Sada drausmīgā personība un uzskati, un arī šo dialogu bija interesanti palasīt, tomēr te piedāvātās idejas es nevaru pieņemt pat joka pēc. tas tāpēc, ka man šis šķiet sākums tai racionālo/loģisko/augstāk attīstīto par visiem citiem ateistu filozofijai, kuru es vienkārši nevaru ciest. te atklājas viss "apgaismības laikmeta" idiotisms, ko es īpaši sajutu tajā citātā, ka "es ticu tikai tam, ko mans prāts saprot", ķipa, ja es kaut ko nesaprotu, tad tas 100% neeksistē. bet, kaut arī tur ir visa tā dižošanās ar saprātu, tajā pašā laikā tiek pateikts, ka cilvēks vispār ne par ko nav atbildīgs, jo daba viņam visu liek darīt, tā it kā viņš nebūtu gudrāks par sētas kaķi. ir, protams, lietas, kam var piekrist: ka cilvēkam nevajag reliģiju, lai izprastu, kas ir pareizi un kas nav, ka kristietība nav labāka par citām reliģijām un ka ar to saistītie sen atpakaļ notikušie brīnumi nav pierādāmi. es saprotu, ka tas ir rakstīts tādā laikā, kad reliģija tika uzspiesta, un šis ir protests pret to, bet tā filozofija ir būvēta uz ļoti plāna ledutiņa. lai dzīvo iracionālisms!

2.5 no 5
Tags:
mūzika::
chromatics - black walls
* * *
The Sorrows of Young Werther (J. W. von Goethe)
nekādas īpašās analīzes par šo nebūs, jo es esmu ļoti confused. man ir tik daudz jautājumu. parasti es izspriežu par to, kas būtu, ja tas un tas varonis rīkotos citādi, bet šeit es pilnīgi neko par neko nevaru pateikt. zinu tikai, ka, protams, šis aizķēra manu romantiķes sirsniņu un uz neilgu brīdi (tāpēc, ka izlasīju 2 dienās) padarīja mani par nelaimes čupiņu. visvairāk patika filozofiskās atziņas, kas tika iepītas tekstā. un tas kopumā bija tik skaisti, emocionāli uzrakstīts. daudz ko no tādiem tekstiņiem neizrakstīju, jo tiem nepieciešams konteksts. tāpēc mazliet patraucēja, ka beigās vēstuļu teksti mijās ar notikumu kopsavilkumu no trešās personas (bija mazliet neticami, ka tā 3. persona tik precīzi uzzināja, kas notika). kopumā man šis lika domāt par to jaunības maksimālismu VS brieduma gadu nosvērtību. tā kā ja tu tad nenošāvies un kaut kā izturēji, tad nekad vairs nebūs tik traki. ja tagad tās sakāpinātās emocijas liekas relatable, tad kādreiz tā nebūs. tāpēc arī Gēte vēlāk šo neesot īpaši atzinis (GR parādījās tāds viņa citāts, ka romantisms ir slimība, bet klasicisms - veselība). bet kopumā vēlreiz pārliecinājos, ka Gēte ir the best, un droši vien man viņš patīk vairāk nekā Šillers, jo Šillers ir baigais rebels, bet Gēte ir soft sadboi. mani reāli aizkustināja, kā galvenais varonis te juta līdzi visiem citiem, kuri no kaut kā cieš. šī grāmata noteikti kaut kad ir jāpārlasa, jo es gribētu kādreiz par to izdarīt sakarīgākus secinājumus. galvenais konflikts man ir par to, vai viņš varēja šim tikt pāri, vai tas ir vienkārši tāds cilvēks, kas šajā pasaulē nevar dzīvot. interesanta ideja, kas bija vienā GR atsauksmē bija, ka tā ir oda visiem soft sadboiem, kas nevar tikt galā ar savām emocijām, un tāpēc varbūt arī aiziet bojā. man šausmīgi nepatīk, ka tam pieiet pārāk triviāli, ķipa "hurr durr he should've just fucked somebody else". bet esmu secinājusi, ka uzrakstīt autobiogrāfisku romānu, kur beigās tavs self-insert mirst, ir labs veids, kā tikt galā ar jaunības problēmām (sk. Pērļu zvejnieku). tad varbūt īstajā dzīvē nemaz nav jānošaujas. okei, kaut kāda analīze tomēr sanāca
4.5 no 5
  • "I examine my own being, and find there a world, but a world rather of imagination and dim desires, than of distinctness and living power. Then everything swims before my senses, and I smile and dream while pursuing my way through the world."
  • "Oh! you people of sound understandings are ever ready to exclaim 'Extravagance, and madness, and intoxication!' You moral men are so calm and subdued! You abhor the drunken man, and detest the extravagant; you pass by, like the Levite, and thank God, like the Pharisee, that you are not like one of them. I have been more than once intoxicated, my passions have always bordered on extravagance: I am not ashamed to confess it; for I have learned, by my own experience, that all extraordinary men, who have accomplished great and astonishing actions, have ever been decried by the world as drunken or insane."
  • "One must submit, like a traveller who has to ascend a montain: if the mountain was not there, the road would be both shorter and pleasanter; but there it is, and he must get over it."
  • "In the morning I say I will enjoy the next morning's sunrise, and yet I remain in bed; in the day I promise to ramble by moonlight; and I, nevertheless, remain at home. I know not why I rise, nor why I go to sleep."
  • "He values my understanding and talents more highly than my heart, but I am proud of the latter only. It is the sole source of everything of our strength, happiness, and misery. All the knowledge I possess every one else can acquire, but my heart is exclusively my own."
  • "Is Albert with you? and what is he to you? God forgive the question."
  • "As nature puts on her autumn tints it becomes autumn with me and around me."
  • "What is the destiny of man, but to fill up the measure of his sufferings, and to drink his allotted cup of bitterness? And if that same cup proved bitter to the God of heaven, under a human form, why should I affect a foolish pride, and call it sweet? Why should I be ashamed of shrinking at that fearful moment, when my whole being will tremble between existence and annihilation, when a remembrance of the past, like a flash of lightning, will illuminate the dark gulf of futurity, when everything shall dissolve around me, and the whole world vanish away? Is not this the voice of a creature oppressed beyond all resource, self-deficient, about to plunge into inevitable destruction, and groaning deeply at its inadequate strength, "My God! my God! why hast thou forsaken me?" And should I feel ashamed to utter the same expression? Should I not shudder at a prospect which had its fears, even for him who folds up the heavens like a garment?"
  • "And what do they mean by saying Albert is your husband? He may be so for this world; and in this world it is a sin to love you, to wish to tear you from his embrace. Yes, it is a crime; and I suffer the punishment, but I have enjoyed the full delight of my sin. I have inhaled a balm that has revived my soul. From this hour you are mine; yes, Charlotte, you are mine! I go before you. I go to my Father and to your Father. I will pour out my sorrows before him, and he will give me comfort till you arrive. Then will I fly to meet you. I will claim you, and remain your eternal embrace, in the presence of the Almighty. I do not dream, I do not rave. Drawing nearer to the grave my perceptions become clearer. We shall exist; we shall see each other again."
Tags:
* * *
Frankenšteins (Mērija Šellija)
beidzot pieķēros šai grāmatai, kas bija palikusi vienīgā no populārakajiem gotiskajiem romāniem, ko vēl nebiju izlasījusi. kopumā grūti novērtējama grāmata, tāpēc uzskaitīšu visu, kas nāk prātā, lai pati saprastu pros and cons:
- valoda ir brīnišķīga, bet es nezinu, vai tas nav tāpēc, ka tajā laikā vienkārši nebija iespējas izteikties prastāk (vismaz normāla sociālā stāvokļa cilvēkam), kaut gan noteikti ne visiem bija prasme tā rakstīt
- lielākais plusiņš droši vien ir oriģinalitāte, ko tagad ir grūti novērtēt, jo visi šim ir redzējuši 500 versijas, kaut gan oriģinālo stāstu neviens nezina. šis stāsts tiešām ir "lost in imitation", vēl vairāk nekā Drakula. un daudzas no tām versijām ir šausmīgas, bet ir arī labākas, piemēram, man šķiet, ka Dailes teātra izrāde emocionāli bija daudz iespaidīgāka nekā grāmata. grāmatā es vispār nejutu līdzi monstram
- daudz kas sižetā kaitināja, visvairāk tieši Frankenšteina rīcība, kas bieži bija random un nemotivēta, liekas, ka tikai tāpēc, lai darbība virzītos uz priekšu, piemēram, kad viņš uztaisa monstru un conveniently pazūd, lai monstrs varētu notīties. labi, to varētu pamatot ar šoka stāvokli u.tml., bet vienalga varētu uzrakstīt tā, ka viņš pēc brīža attapās, bet monstrs jau bija izbēdzis or w/e. un tad, kad viņš pēkšņi pēc nez cik mēnešiem izdomāja, ka taisīt otru monstru nav pareizi. un tad, kad viņa sievu nogalināja, - kā viņš varēja neiedomāties, ka tā būs? un šitā vēl ilgi varētu turpināt. arī tas, kā beigās mainījās monstra attieksme, bija nepārliecinoši
- kaut arī valoda bija bagāta, tie teksti bieži atkārtojās (e.g. "i am a miserable wretch!!"), un Frankenšteins ar monstru visu laiku savā starpā sacentās, kuram ir sūdīgāka dzīve (runājot par to, man šķiet, ka tomēr Frankenšteinam, jo viņam bija ģimene&draugi, par kuru nāvēm viņš basically bija atbildīgs, bet monstram nebija nekādu saistību + nebija pieredzes par laimīgu dzīvi). bija par daudz tās sūdzēšanās
- bet vispār lielāko daļu laika bija ļoti interesanti lasīt tālāk, jo par spīti visām redzētajām adaptācijām, īsti nezināju, kas tālāk notiks
- no iepriekš redzētajiem citātiem man likās, ka te būs vairāk filozofijas/pārdomu vielas, bet īsti tā nebija, kaut gan par atsevišķām lietām, protams, lika padomāt
man te sanāca tāds diezgan liels uzdirsiens, bet laikam mana bijība pret klasiku neļaus šo novērtēt pārāk zemu
interesanti ir tas, ka man šis atgādināja Noziegumu un sodu, jo tur arī ir tas, ka galvenajam varonim sākumā ir pārliecība, ka viņš ir superkruts un atšķiras no citiem, bet tad, kad izdara plānoto, saprot, ka ir kļūdījies un sačakarējis visu dzīvi, un visu atlikušo grāmatu dzīvo tādā delīrija stāvoklī
mans mīļākais citāts droši vien bija "Begone, foul demon!" (way more original than "begone thot")
3.5 no 5

Tags:
garastāvoklis::
content
mūzika::
simon & garfunkel - april come she will
* * *
Vienas vasaras stāsti (Marģeris Zariņš)
"Lai lasītājs netraucē mani, es apsolos netraucēt lasītāju. Varbūt jums, dārgo lasītāj, tālāk vairs nelasīt. Ņemiet citu autoru, citu grāmatiņu. Jūsu pašu labā gribu brīdināt kā jūsu draugs, kā labvēlis."(29)
"Dārgo lasītāj! Jums mani pakalpojumi vairs nav vajadzīgi. Stāsts ir beidzies." (56)
"Tā ir nelaimīga ģimene, bet, par laimi, savu nelaimi viņi neaptver, tāpēc ir ārkārtīgi laimīgi." (122)
"No grāmatām līdzi paņemta tikai Ž. Simeona Inspektors Megrē. Tā ir ļoti laba grāmata. Es ar to situ mušas. (137)
"Mums ir vajadzīgi dažādi žanri: tādi, kas velk uz priekšu un tādi, kas atceras, no kuras vietas sākts vilkt." (229)
tā jau būtu 5 zvaigznes, jo tas rakstīšanas skills ir vienkārši fenomenāls, bet man mazliet izbesīja dažādas sieviešu nīšanas tendences (visas ir stulbas, visas izvēlas kurā ieķerties atkarībā no viņa krutuma pakāpes, kopumā tas koncepts, ka sievietei-vajag-veci-citādi-viņa-ir-neciešama), bet to es daļēji varu piedot.
4.5 no 5
Tags:
garastāvoklis::
apathetic
* * *
viss šis gads ir pierādījums tam, ka dzīve nemaz nav tāds sūds, kā liekas, ja tu kaut minimāli centies kaut ko darīt, lai to izmainītu.
izskatās, ka beidzot tikšu ārā no tā purva, kurā sēžu nu jau kādus pāris gadus. bet pozitīvi ir tas, ka tagad man vajag ļoti maz, lai es justos laimīga af
garastāvoklis::
excited
mūzika::
lights of euphoria - waters of hades
* * *
yes, ir dibināts mans blogs nr. 37525
kāpēc es šo sāku? ko es te taisos rakstīt? kapēc es labāk nevaru to darīt ne-elektroniski, jo tāpat lielāko daļu taisos privātēt, vai vismaz rakstīt wordā (www.creedthoughts.gov.www/creedthoughts)?
tie ir jautājumi, uz kuriem es nevaru atbildēt, bet galvenais iemesls ir tas, ka man patīk rakstīt pārdomas par grāmatām šādā veidā i guess, un tviterī es vairs nevaru/nemāku rakstīt to, ko tiešām domāju + negribu būt kā savas anoying paziņas, kuras tur raksta visu, ko es negribu zināt
nu tā

garastāvoklis::
stressed bc of life
mūzika::
the machine in the garden - final form
* * *