Friends

Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas tukšas dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai.

Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu "kam raksta pētnieks?" un pieredzes stāstiem "kā es (ne)kļuvu par rakstnieku". Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.

Pirmdiena. Novembris. Šorīt pamodos jau ap 10:00 no aukstuma. Biju netīšām atstājusi logu uz mazo vēdināšanas režīmu un dzīvoklis pa nakti bija tiešām kārtīgi izvēdinājies. Labā ziņa, ka tas ļāva beidzot mitruma līmenim nokrist uz 55%!! Par to jūtos ļoti labi. Gribētos iet uzvārīt arī kafiju un pagatavot brokastis, bet suns cieši iemidzis uz manām kājām un es nespēju izkustēties. Man ir maiga sirds. Ko padarīsi.

Šodien plānoju pieķerties tik tādiem maziem organizatoriskiem darbiņiem, jo man vēl jāpaspēj nedaudz uzkopt. Pārmaiņas pēc nevis es dodos, bet kāds atbrauks ciemos pie manis no igaunijas.

Man šodien ir tieši 0 ieplānotu darīšanu un tas man liek justies tik labi. Šo ierakstu arī veicu no savas gultas komfortiem. Jūtu, ka līdz ar saules gaismas mazināšanos ir mazinājusies arī mana sociālā baterija. Klausos ministry of echology albumu horizon un skatos, kā aiz loga ozolkokam krīt nost jau pēdējās brūnās lapas. Gribētu iegrimt gultas matracī un ap sevi aptīt trīs pūkainas segas kā kokona lapas.

Vakar biju uz ļoti produktīvu tikšanos ar E, sākām ar biznesa pusdienām tirgū un debrīfingu pilī. Tagad dzeru kokmuižas mate tējas dzērienu un mēģinu savākties, bet ne vairs vienotā veselumā, jo pēdējo reizi tas nebeidzās labi. Vēlāk vakarā ieplānots mājās uzņemt viesi. Līdz tam laikam derētu vēl aiziet uz veikalu pēc piena (rītdienas kafijai) un uzkodām (šim vakaram). Izjūtu nelielas koncentrēšanās problēmas, jo ceriņkrūmu aiz mana loga pārņēmis zvirbuļu bars. Tie lidinās šurpu turpu, augšā lejā, bet es jūtos, kā kaķis, kurš nespēj novērsties.

Vakar burtiski visu dienu nogulēju mājās un man tik sen nebija bijusi tāda diena. Diemžēl izgulējusies gan galīgi vēl nejūtos, bet noteikti ir kopumā labāk. Šodien brokastu laikā paralēli pildīju krustvārdu mīklu, jo sajutu nepieciešamību paasināt prātu. Paralēli klausījos interesantu sarunu vikerraadio par to, kā iet (vai precīzāk neiet) somugru tautām krievijā. Tagad lēnām jāsāk taisīties, jo pēcpusdienā man ir ieplānots tikties ar E. Pēc tam vajadzētu saņemties atbildēt diviem cilvēkiem whatsapp. Neteiktu, ka man būtu problēmas atbildēt uz ziņām laikus, bet citreiz no otras puses komunikācija ir tik lēna, ka man vienkārši pašai pazūd interese. Protams, es nesagaidu 24/7 pieejamību, bet, manuprāt, veidojot jaunus kontaktus tomēr ir svarīgi apmainīties ar entuziasmu. Visvairāk samulstu, kad piedāvājumu kaut ko darīt pat neierosināju es.

Okey, nu, man ir skaidrs, ka pasaule man sūta pašlaik zīmes ļoti dramatiskā veidā un es to vairs nedrīkstu ignorēt. Bail, kas vēl varētu notikt, ja kaut ko nesākšu darīt. Tikai īsti nesaprotu, kas tieši ir ieplānots. Kas man ir jādara un kā šis viss ir jāsaprot? Jūtu, ka priekšā ir grūtums. Ko vēl varētu nozīmēt tik īsā laikā saskarties ar divām tik absurdām situācijām? Peli un elektrošoku? Kurš uzlika toma un džerija kaseti? Šādi nav bijis tik ļoooti ilgi.

Gribēju arī piefiksēt, ka notikušas daudz labu lietu. Un tik labi, ka visām šīm grūtībām līdzās ir arī draugi. Es nezinu, ko iesāktu, ja būtu patiešām viena. Jāatzīst, ka pēc šīs pieredzes arī jūtos pārsteidzoši mierīgi, teiktu pat mierīgāk, nekā iepriekš. Ķermenis gan vēl būs jāpasaudzē. Bāc, tas bija tik stulbi. Šodien iešu uz veikalu iztērēt tos 20€, ko atradu uz zemes parkā, jo man kopš tās banknotes pacelšanas īsti neiet un es ticu enerģijām. Es vispār ticu daudz lietām. It īpaši es ticu labajam.

Šodienas plānā ir dienu pavadīt mierīgi. Orģinālais plāns bija kopā ar I doties mini pārgājienā pa juglu, bet jūtu, ka tomēr labāk priekš sevis būtu izvēlēties sēdošas aktivitātes. Ķermenim principā tāda lomku sajūta, tikai bez svīšanas (nice), tāpat nedaudz atsit nervu sabrukumu, tikai bez debīlām domām. Tā kā nejūtos arī pašlaik īpaši unikāli.

long story short: pirms teātra pieskāros atvērtai rozetei un dabūju elektrotriecienu cauri visam ķermenim. Sākumā tā bija tikai kņudēšana, bet vakaram ejot sāka palikt tikai sliktāk. Sapratu, ka drošāk būs tomēr aiziet uz stradiņiem. Jutu strauju sirdsdarbību, neregulāra palika arī elpošana, sāka pat tā kā tirpt seja. Krč, sabijos un gāju uz slimnīcu. Tieši viņu mājaslapā bija rakstīts, ka vispār šādās situācijās ir jāzvana ātrajiem, bet tik slikti arī nebija un tomēr man arī nav tālu jāiet. Tur nosēdēju kādu stundu rindā. Norm. Iegāju kabinetā un ārsta palīdze uzreiz man sāka teikt, ka šis aizņems visu nakti un vai man tiešām tas ir nepieciešams? (?) Viņa pat nepajautāja, kā es to dabūju gatavu. Tā jau jutos slikti… Saku, ka nezinu vai man tas ir nepieciešams, bet internetā ir rakstīts, ka elektrotraumas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas pazīmes var sākties 24h laikā pēc tam, kuras man tajā brīdī bija praktiski visas(!!) Teicu, ka gribētu, lai viņa man pasaka vai man tas ir nepieciešams, bet viņa man teica, ka tikai es zinot, kas man ir nepieciešams. Neatceros vairs visas detaļas, jo viņa divas vai trīs reizes vēl uzsvēra, ka “esmu TAČU VISU izlasījusi internetā” un ka “esmu ĻOTI gudra arī pati”(ko tas vispār nozīmē?). Kaut ko mēģināju taisnoties, ka man ar šādu lietu nav bijusi saskare iepriekš un tāpēc es meklēju informāciju, bet man no tā visa pasākuma ar viņu sākās īsta panikas lēkme, tāpēc piecēlos, pateicu “jums noteikti taisnība, es patiešām esmu ļoti uztraukta, es jūtu, ka labāk es iešu” un aizgāju projām. Apģērbu āra drēbes tikai jau ārpus slimnīcas. Tad es gāju pa āgenskalnu kā kaut kāds saštirījies nariks (tīri gaitas ziņā, atceros, ka atsitos pret mājas stūriem), ļoti trūka arī gaiss, līdz man gar gājām noskrēja milzīga, gigantiska, rīgas centra izmēra žurka, salecos, nokāpu no ietves un, protams, mani bik aizķēra vienīgā garām braucošā mašīna, bet no viņas taures skaņas atčokņījos, tā kā beigās tādā ziņā viss labi. Tagad rakstu šo tekstu un redzu, ka nav tomēr kaut kas labi, jo es redzu pleķus kādus redz, kad acis aiztaisa ciet, bet par laimi ne visu laiku. Ķermenis jūtas, kā sadzēries, bet prāts tāds it kā nebūtu gulējusi 24h. Neesmu pat tagad vairs droša vai man nepieciešama vairāk parasta vai psihoneiroloģiskā slimnīca. Nedomāju, ka mana sirds šonakt apstāsies, bet, ja nu tomēr, tad visa vaina uz ārsta palīdzi no 1.kabineta. Paldies autovadītājam, kas mani gandrīz nobrauca, jo reāli tik ātri tikt ārā no tāda prāta stāvokļa bija ļoti respektabli. Varbūt nopirkšu sev kaut kad arī tauri, ko turēt mājās šādiem neparedzētiem apstākļiem.

Jūtu, ka palēnām ieslīgstu nelielā rutīnā, bet pārmaiņas pēc tādā, kuru man nebūtu iebildumu vēl kādu laiku saglabāt, ja vien nevajadzētu atrast darbu. Vispār vakardien man zvanīja no vienas vietas, lai uzaicinātu uz nākamo atlases kārtu (no kopā četrām kārtām!!), bet man tā saruna likās tik savāda un neesmu arī droša vai man gribas strādāt darba vietā, kas par savu pieeju izvēlas veikt telefona ātrās intervijas. Nav jau gluži tā, ka es staigātu apkārt un visu laiku prātā pārcilātu domas par to, kas mani motivēja pieteikties konkrēti uz x, y, z. Vēl saprastu, ja tie piedāvātie atalgojumi būtu tikpat motivējoši... Zinu, ka man vairs nav atlicis pārāk daudz laika bezdarbniekos, bet intuitīvi jūtu, ka šāds nebūs mans iznākums.

Vēl vakar neplānoti satiku sen nesatikto I. Kopā aizgājām uz pili un kādas 2h nosēdējām terasē. Ēdām pāri palikušo kūku no teātra. It kā bija auksti, bet it kā nē. Jebkurā gadījumā pabūt svaigā gaisā ir ļoti veselīgi arī vēlā rudenī. Pēc tam vēl izgāju kārtīgā pastaigā ar suni.

Šodienas plānā ir mēģināt savākties vienotā veselumā un vakarā aiziet uz haltūru teātrī.

Laiks nedaudz atgriezties realitātē. Pašlaik dzeru kafiju un ēdu hurmu. Cenšos noskaņoties produktīvai dienai. No vakardienas ieplānotajiem uzdevumiem beigās izpildīju tikai trīs, bet sev piedodu, jo tomēr situācija nedēļas nogalē bija neordināra. Varbūt vienīgi es varēju mēģināt pamosties agrāk par 12:00, lai diena būtu garāka. Man vēl vēlā pēcpusdienā jāiet satikt L, lai gan viņa arī rakstīja, ka ir apslimusi, kas visdrīzāk nozīmē, ka mēs netiksimies. Pati šodien arī esmu nošķaudījusies jau šķiet trīs vai četras reizes. Ja debesis nevilktos tik uzkrītoši uz lietu, tad varētu vēl silti saģērbties un pasēdēt ķīpsalas krūmos.

Šo pārsteidzoši ļoti piepildīto un saulaino vasaru esmu palaidusi vaļā sev netipiski viegli. Nedaudz sabiedēju pati sevi ar šo vieglumu. Šonedēļ aprit arī trīs gadi kopš atkal dzīvoju pārdaugavā. Par spīti visām likstām, kas te notikušas, mitruma līmeņiem, utt, man arī ir sajūta, ka nekad neesmu jutusies kaut kur tik labi, cik labi jūtos šeit. Ja man būtu jāpārvācas, tad man tas būtu jādara ar patiešām smagu sirdi.

Par laimi jūtos jau mierīgāk. Vakar aizbraucu vēl ar ričuku uz centru, satiku draudziņus, parunājāmies un palika labāk.

Šodienas plānā:
- aizbraukt uz imantas depo
- sapūst visas atrodamās šķirbas
- uzrakstīt draft e-pastu
- sakārtot kalendāru
- uzmazgāt grīdas
- paēst

Relaksētas brīvdienas mierīgā gaisotnē vienkārši pa dirsu. Saule jau ir paspējusi norietēt, kamēr es skraidu pa rajonu un kārtējo reizi bīdu virtuvi. Labā ziņa, ka neesmu atradusi pilnīgi nekāda veida indikācijas, ka šeit ilgstoši būtu uzturējusies kāda pele. Tāpat viņa patiesībā ir diez gan skaļa un ņemot vērā, ka pārsvarā rakstu klusumā, tad šķiet, ka man būtu vajadzējis tomēr sadzirdēt tādu skrapstināšanos ātrāk. Atceros, ka tikai šorīt pusmiegā, pusapziņā tādu līdzīgu skaņu dzirdēju, tieši padomāju "vai tā ir žurka", bet tā doma likās tik nereālistiska, ka uzreiz iemigu atkal ciešāk.

Esmu veikusi visus nepieciešamos pasākumus un uzstādījusi vienu slazdu, kurā viņai ir iespēja turpināt dzīvot, un vienu, kurā iespēja ir nomirt. Ja izvēlēsies dzīvot, tad izlaidīšu ārā tikai otrpus tiltam.

Sēžu savās mājās gumijniekos, jo šodien te sastapos ar mazu melnu peli!! wtf!! Attiecīgi atkal jābrauc uz depo, vienīgi man ir arī ļoti bail no šādiem grauzējiem. Mūsu bailes par laimi pagaidām šķiet arī abpusējas. Es nesaprotu, kāpēc šim ir ar mani jānotiek. Šajā dzīvoklī esmu jau 3 gadus un man nekad nav bijušas šeit šādas problēmas. Laikam tomēr jāgatavojas skarbai un aukstai ziemai. Pat vairs neatceros, kas man šodien bija jādara.