darba sakarā sanāca noskatīties 1970. gada filmu "Valmieras meitenes" - tā, kā jau daudzas to laiku dokumentālās filmas, bija stipri poētiskāka nekā varētu gaidīt, zinot tikai, ka tas ir par rūpnīcas strādniecēm. visvairāk man patika epizode, kurā komjaunatnes sekretārs prasa, ko viņām vajadzētu, lai viņas būtu laimīgas - 1) kādu atbildi viņš uz šito gribēja saņemt? 2) it kā apjukuši un nedaudz depresīvi agro 20smit cilvēki paši varētu izdomāt sakarīgu atbildi uz šo jautājumu... vēl bija dīvaini saprast, ka viņas pārsvarā ir tikai dažus gadus jaunākas par manu vecmāmiņu, kaut gan neliekas, ka tas būtu bijis tik šausmīgi sen.