dzelve

darba sakarā sanāca noskatīties 1970. gada filmu "Valmieras meitenes" - tā, kā jau daudzas to laiku dokumentālās filmas, bija stipri poētiskāka nekā varētu gaidīt, zinot tikai, ka tas ir par rūpnīcas strādniecēm. visvairāk man patika epizode, kurā komjaunatnes sekretārs prasa, ko viņām vajadzētu, lai viņas būtu laimīgas - 1) kādu atbildi viņš uz šito gribēja saņemt? 2) it kā apjukuši un nedaudz depresīvi agro 20smit cilvēki paši varētu izdomāt sakarīgu atbildi uz šo jautājumu... vēl bija dīvaini saprast, ka viņas pārsvarā ir tikai dažus gadus jaunākas par manu vecmāmiņu, kaut gan neliekas, ka tas būtu bijis tik šausmīgi sen.

bieži skatos labas filmas, bet ļoti reti atrodu kaut ko tik sirsniņai tuvu kā romēra le rayon vert

priecājos, ka vakar pēdējā brīdī paspēju noskatīties the worst person in the world, kas bija riga iff programmā. akūti pietrūkst šādu reālistisku un pavelkošu filmu par jaunību un attiecībām tādā stilā kā frances ha un before sunrise. šī gan bija smagāka, un beigās mazliet parāva uz raudienu. ir šausmīgi daudz filmu par tīņu pieaugšanu, kuras dažreiz var paskatīties, bet brīžiem sāk apnikt; man patika, ka kāds šo nosauca par "coming of age movie for 30 year-olds". man tagad noderētu arī par 25-gadniekiem, jo tā pati par sevi ir mini krīze..

biju izredzēto kino seansā. katrā rindā sēdēja pa diviem cilvēkiem. mērīja temperatūru, man tā bija nedaudz par zemu.
ja neesat vēl redzējuši parazītu - ir vērts noskatīties. šodien joprojām gar acīm zibinās noteiktas ainas un nebeidzu pārspriest redzēto. tas man ir tāds kritērijs, ka, ja nākamajās dienās turpinu filmu pārgremot, tad bija diezgan labi. un tagad man būs motivācija beidzot pieķerties tam Āzijas kino.

"vai tu neesi pamanījusi? lai cilvēks kaut ko varētu gribēt, viņam jājūtas dzīvam."
- pierrot le fou