dzelve

cenšos agrāk iet gulēt, lai nesanāktu piecelties nepieklājīgi vēlā stundā, bet tāpat noguļu tikpat ilgi kā iepriekš. tā ir vai nu zemapzināta nevēlēšanās celties un dīlot ar nākamo dienu, vai ilgas pēc ziemas miedziņa

paskatos uz miglā satītiem koku zariem un nomierinos. par visu

priecājos, ka vakar pēdējā brīdī paspēju noskatīties the worst person in the world, kas bija riga iff programmā. akūti pietrūkst šādu reālistisku un pavelkošu filmu par jaunību un attiecībām tādā stilā kā frances ha un before sunrise. šī gan bija smagāka, un beigās mazliet parāva uz raudienu. ir šausmīgi daudz filmu par tīņu pieaugšanu, kuras dažreiz var paskatīties, bet brīžiem sāk apnikt; man patika, ka kāds šo nosauca par "coming of age movie for 30 year-olds". man tagad noderētu arī par 25-gadniekiem, jo tā pati par sevi ir mini krīze..

pirmajās šī lokdauna dienās jutos stipri nomākta, jo visas tās nedaudzās lietas, kas man bija saplānotas uz priekšu, atcēlās. vienu dienu nākot mājās no kino un diviem balzama šotiņiem domāju, ka tagad jācenšas visu izdarīt un apskatīt pirms pienāks šis, un beigās izrādījās, ka laiks tam ir pāris dienas, kuru gaitā man nebija enerģijas nekur skriet. tagad pamazām esmu nomierinājusies un jūtos pat vairāk vai mazāk priecīga, kas ļoti pārsteidz. varbūt tomēr palīdzēja tas, ka mums sanāca pēdējā normālajā brīdī izbraukt uz poliju un tur kārtīgi izsvinēties, jo bija jau sajūta, ka atbraucot atpakaļ paliks tikai sliktāk. tagad pa dienu ierokos studiju darbos, tāpēc rodas sajūta, ka esmu produktīva. tas, ka visas bibliotēkas ir ciet, gan man pamatīgi bojā dzīvi, bet cerēšu ka to visu kaut nedaudz atlaidīs uz gada beigām. biežāk gan vajadzētu iet ārā, lai nesāktu jūgties nost. uz nakti pat tagad vairs nedzeru miega tējiņu, no kuras kādus pāris mēnešus biju atkarīga. tas jau ir progress

mamma saka, ka tā kā mums ģimenē esot izplatīta tendence uz depresiju (šitādu novērojumu pirmoreiz dzirdu, bet ok), esot jāpārdomā, vai vajag pārcelties uz piekto stāvu, jo pašreizējais otrais tomēr tuvāk zemei

ja sākumā man par šo vēl bija dalītas emocijas, tad tagad ceru, ka klātienes lekcijas tā arī nesāksies. no rīta celties un kaut kur iet? nē, paldies

pēdējā laikā bieži uznāk tāds apdullums/apjukums; nevis fizisks, bet mentāls. sajūta tā kā izejot saulē un apžilbstot, kad apkārt neko vairs nevar skaidri saredzēt. laiks skrien ārprātīgi ātri. it kā nekas nav mainījies, es tieši vairāk nekā pirms tam daru lietas, kam vajadzētu mani atgriezt realitātē un sakārtot prātu. sevišķi tā sajūta mani pārņem, kad domāju par nākotni

šie ir mani ideālie laikapstākļi. piecpadsmit grādi, nav ne par karstu, ne par aukstu. ne lietus, ne vēja, ne saules. pilnīgs mieriņš. šitā varētu līdz decembrim

mani nebeidz pārsteigt pašas prokrastinācijas un dzīves izšķiešanas spēju apmēri. tā kā likās, ka ar vecumu būtu jāpaliek gudrākai

šobrīd jūtos stipri apmierinātāka ar dzīvi nekā ellīgi svelmainajā un visādi citādi depresīvajā jūlijā. pa mierīgo (tā, kā man patīk) nosvinēju svarīgo dzimeni. pēc tam vienu dienu piekopu kaitīgos ieradumus un patrakoju panku festā. biju noilgojusies pēc dzīvās mūzikas, un te tā bija nepārtraukti. vakar aizšāvām uz Cēsu mākslas festivālu. izstādes gan bija mazliet underwhelming, bet pati pilsēta ļoti dzīvelīga. man vienmēr patīk apstaigāt visas turienes smukās vietas. šoreiz sanāca arī tikt pie meža gaisa - bijām pie sarkanajām klintīm aiz Raiskuma kroga. centīšos, lai arī atlikusī vasara būtu interesanta (un mazliet produktīva)

pašai jau apnikusi sava čīkstēšana par šito, bet bāc, vakar bijām centrā ieēst strītfūdu un iedzert kādu kokteili, un pat 11.00-12.00 vakarā tā drausmīgā sutoņa neatkāpās un nebija ne mazākās vēja plūsmiņas. šorīt arī pamodos drausmīgi nosvīdusi un uzreiz skrēju dušā; nezinu, cik reizes vēl vajadzēs skriet šodien. vēl sūdīgāk paliek paskatoties laika ziņas, jo šai it kā vajadzēja būt pēdējai mega karstajai dienai, bet tagad izskatās, ka viss ievelkas vēl uz brīvdienām. vienīgais, kas tagad palīdz ir ventilators un placebo diskogrāfijas drillēšana..

jāsāk dejot pērkona/lietus dejas, lai atkal neaiziet garām

viņdien sēdēju centra parkā un skatījos, kā trīs vārnas pa kanālmalu lēkšo pakaļ resnai žurkai, kas beigās iebēga ūdenī.. priekš kam vispār iet uz zoodārzu

šogad interesanti jāņi - sēdējām vienā no pilsētas parkiem, un bez mums tur bija arī citi tusētāji un parka caurstaigātāji, bet nekādus shady kadrus nesastapām. ielas jau pievakarē bija patīkami tukšas. laiks ļoti foršs, tikai odu, protams, bija daudz. pēc tam pastaigājām apkārt un, kad uznāca ilgi gaidītais negaiss, kopā ar vēl dažiem ieņēmām terasi ar stikla jumtu, no kuras ļoti labi varēja vērot zibeņus. gaišums iestājās diezgan strauji. vispār man patika, jo vienmēr gribu vazāties pa pilsētu naktī, īpaši ja pa dienu ir tāda sutoņa, bet vienai pašai tas nav pārāk drošs pasākums
un vēl sapratu, ka neplānoti, bet tomēr man sanāca īstos saulgriežus atzīmēt dziļos laukos, tā kā neesmu neko nokavējusi arī tradicionālākā ziņā. vispār šis jūnijs izvērties krietni dzīvelīgāks, nekā biju gaidījusi

šādi laikapstākļi vispār mani padara maniakālu, bet tagad ir iestājies nākamais līmenis, jo šorīt piecēlos pēc 6 stundu miega, iztaisījos uz vilcienu, nokavēju viņu un patīkamajā stacijas atmosfērā pusotru stundu gaidīju nākamo. tagad sēžu parkā un mirstu, lai gan te it kā ir ēna un vējš

labākais pēdējā laika atklājums ir 80. gadu beigu beļģu nariku deju mūzika. vienkārši #soundofthesummer

tallinas kvartāls piektdienas vakarā ir ...interesanta pieredze. īpaši skatīties, kā mazie skrien krūmos ieraut šņabi no tur paslēptas pudeles un cilvēki rāpjas pāri sētai, jo pie ieejas vairs nelaiž iekšā

vakar mani savakcinēja ar faizerīti. kongresu nama centrā viss notika ļoti raiti un saprotami. tagad jūtos tāda mazliet pohaina, bet īstā jautrība jau būs tikai pēc otrās reizes

pirms svētkiem domāju, ka tos nafig ignorēšu un labāk darīšu skolas darbus, jo sesija ar joni nāk virsū, bet visās dienās tomēr atradās kaut kas jaukāks, ko darīt, tāpēc tagad vismaz jūtos atpūtusies. kārtīgi izstaigājos pa āru, iegāju olu krāsošanas azartā, nodarbojos ar dažādām kulinārajām izpriecām un aizbraucu uz laukiem, kas bija pirmā reize ārpus pilsētas kopš ziemas. tagad pavasarī un vasarā gan apņemšos kaut kur braukt daudz biežāk, jo to man vienkārši fiziski vajag.
vakar gan šausmīgā laika dēļ paspēju arī pieķerties savam pētījumam (negribu to saukt par maģistru, jo tas izklausās stipri biedējošāk) un nopriecājos, ka man tiešām ir interesanti, jo visu laiku nevarēju saprast, vai tēma ir sakarīga un man piemērota, bet tagad viss it kā ievirzās pareizajā gultnē. tā vien gribas nedarīt steidzamākos darbus un visu dienu sēdēt periodikā, meklējot bildītes un avotus, kas tikai varbūt kaut kur noderēs.

pirmā virtuālā izstādes atklāšana - done. vinčiks gan pagaidām caur tīklu vēl nepārraidās. simulakru dzīve.