nav jau aizliegts iet pastaigāties, bet nezinu kāpēc, laikam tās #paliecmājās zombēšanas un sava apzinīguma dēļ, pēdējā laikā eju ārā tikai tad, kad ir kāds iegansts. šodien bija jāiet pēc sūtījuma uz pakomātu, bet iespēju vēl mazliet pavazāties neizmantoju, jo vējš šodien ir tāds, ka nes nost no kājām; tā man bija pirmoreiz dzīvē. vēl joprojām neesmu redzējusi savu pirmo taureni, toties bērzam pāri ielai sāk parādīties lapas, un asfalta bedrēs zied pienenes.
tagad man vajag tikai 2,5 dziesmas, lai aizietu līdz centram. turpceļā redzēju vēja nolauztu ceļa zīmi, nākot atpakaļ tā jau bija aiznesta. ievēroju, ka cilvēku ar maskām tagad ir stipri vairāk. lielveikalā tiešām tāda sajūta, ka pastardiena pienākusi, viss tik tukšs, visur restes priekšā. nekad nebiju tā priecājusies tunelī izdzirdot visiem pazīstamos dziesminiekus, jo tas bija kā apliecinājums, ka viss tomēr ir normāli, vai vismaz kaut kad būs.
vakar tv runāja par to, ka, protams, ar maija vidu nekas nebeigsies: kaut kādi ierobežojumi būs vismaz līdz gada beigām, un ziemā sāksies nākamais raunds. biju pieņēmusi, ka pavasaris būs izčakarēts, bet naivi cerēju, ka pēc tam visu atkal drīkstēs. tagad būs atkal jāpierod pie situācijas. jau zinu, ka stāšanās augstkolā būs citāda, nekā bija plānots. bet jā, vispār man ar šo visu ir vieglāk tikt galā tāpēc, ka tagad ļoti uzskatāmi darbojas princips "nāks jauni sūdi, vecie aizmirsīsies", jo ir citi, daudz lielāki, priekšplānu aizņemoši sūdi, kas vairāk gan nomāc teorētiski, nevis praktiski. un neesmu arī nekāda cietēja šajā situācijā: man maksā algu, uz darbu nav jāiet, dienas pavadu močījot simsu un taisot ēst. tā kā - gan jau izvilkšu.