iet pa smalku, sudrabainu sniedziņu gar kapiem un baznīcu ar tumsā spīdošu krustu un klausīties šo tiešām ir #mood.
vakar beidzot kaut ko padarīju projektam. vispār jau kopš man ir pilnīga mājsēde bez lieliem darbiem un dzīvoju tajā pēcsesijas/pirmslekciju limbo, esmu kļuvusi drausmīgi produktīva - tas ir, visā tajā, ko neviens nespiež darīt. katru dienu jogoju, mācos valodas u.c. lietas, atkal daudz lasu, esmu atguvusi vēlmi domāt domāt par pareizu uzturu un gatavot ne to, ko vienmēr. bet kādam vajadzētu man piedraudēt, lai es tagad pieķertos maģistram, piemēram. protams, nezinu, kā ar visu ies, kad atkal sāksies notrulinošā sēdēšana zoom lekcijās, kas būs jau tūlīt. tajās dienās būs jāiet staigāt, lai kaut kā to sajūtu nokratītu.
lai gan kopumā viss ir labi, man šis laiks reizēm atgādina dziļā despresņaka periodu, kad izolāciju uzspiedu pati sev. brīžiem ir tieši tāds pats vienaldzības līmenis, tāda pati pārliecība, ka arī nākotnē viss būs tikpat bezjēdzīgi. tomēr iekšēji noteikti esmu savāktāka nekā toreiz, un nospiedošā sajūta šoreiz nāk no ārienes. nepalīdz arī tas, ka pēdējā laikā izteikti sāk pietrūkt konkrētas vietas/situācijas. visvairāk bāri, koncerti, izstādes un humpalas. bez pārējā varētu vēl kādu laiku iztikt.