nepieradinātās dvēseles, lnmm (10.12)
droši vien šī bija visilgāk gaidītā izstāde manā dzīvē, jo parasti jau tik agri nav zināms, ka kaut kas plānojas. sāku domāt par to, ka laikam jau tas ir mans mīļākais periods mākslas vēsturē vispār, ja ne pasaules, tad Latvijas noteikti, jo šeit, atšķirībā no nogurušās Rietumeiropas, tas nebija tikai kārtējais mākslas virziens, kam šoreiz klāt nāca uzstādījums par individuālas, personiskas mākslas nepieciešamību (kas, protams, tomēr bija nozīmīgākais aspekts). tas notika vienlaicīgi ar nacionālās skolas veidošanos un "zemnieku" folkloras pirmo ienākšanu augstajā mākslā. arī simbolisma vienlaicīgā pastāvēšana ar impresionismu, jūgendstilu u.c. virzieniem šos darbus padara bagātākus.
tālāk gan jāsaka, ka kopiespaids nebija ļoti satriecošs, drīzāk - viss kārtīgi un adekvāti izdarīts, bet bez nekādiem pārsteigumiem. dalījums pa tēmām - mīti un leģendas, dvēsele un daba - ir loģisks un pašsaprotams, bet nedomāju, ka būtu vajadzīgs kāds neparastāks izkārtojums, jo tas varētu radīt sajukumu. galvenokārt vienkārši novērtēju iespēju pabūt ar daudziem sev mīļiem darbiem, jo, varbūt esmu vecmodīga, bet es no sirds fanoju par Purvīti, Valteru un Pērli, tāpat kā par mazāk zināmiem simbolistiem - Pēteri Krastiņu, Pētri Kalvi un citiem. pirmoreiz uzzināju par Emīlijas Gruzītes eksistenci, bet mazliet par agru sapriecājos - viņa tomēr pamatā bijusi reāliste, un izstādītais darbs viņas daiļradē ir tāds kā izņēmums.
visinteresantākais izstādē noteikti bija salīdzināt kopīgo un atšķirīgo visu trīs valstu mākslā un iepazīt igauņu un lietuviešu lielos māksliniekus, par kuriem principā nezinu neko. igauņu māksla pārsteidza ar spilgto kolorītu un stilizācijas pakāpi, tai līdzās lietuviešu un īpaši latviešu darbi izskatās stipri blāvi un tradicionāli, tomēr tie mani uzrunā vairāk. uz citu fona izcēlās Čurļonis, bet vismaz man tur ir par daudz fantastikas un par maz dabas. skaisti izstādītais "Pasaules radīšanas" cikls tomēr bija gandrīz hipnotizējošs. no nelatviešiem visvairāk ieinteresēja Kristjans Rauds, kas skaitliski varētu būt izstādē visvairāk pārstāvētais mākslinieks, un pelnīti, jo gan tematiski, gan tehnikas ziņā viņa darbi bija ļoti dažādi.
kopumā aizgāju ar gandarījuma sajūtu, jo, ikdienā nodarbojoties ar ilgiem mēģinājumiem iebraukt laikmetīgajā mākslā, dažtreiz tomēr gribas ko tādu, kas patīk un aizrauj arī bez lielas filozofēšanas.
tālāk gan jāsaka, ka kopiespaids nebija ļoti satriecošs, drīzāk - viss kārtīgi un adekvāti izdarīts, bet bez nekādiem pārsteigumiem. dalījums pa tēmām - mīti un leģendas, dvēsele un daba - ir loģisks un pašsaprotams, bet nedomāju, ka būtu vajadzīgs kāds neparastāks izkārtojums, jo tas varētu radīt sajukumu. galvenokārt vienkārši novērtēju iespēju pabūt ar daudziem sev mīļiem darbiem, jo, varbūt esmu vecmodīga, bet es no sirds fanoju par Purvīti, Valteru un Pērli, tāpat kā par mazāk zināmiem simbolistiem - Pēteri Krastiņu, Pētri Kalvi un citiem. pirmoreiz uzzināju par Emīlijas Gruzītes eksistenci, bet mazliet par agru sapriecājos - viņa tomēr pamatā bijusi reāliste, un izstādītais darbs viņas daiļradē ir tāds kā izņēmums.
visinteresantākais izstādē noteikti bija salīdzināt kopīgo un atšķirīgo visu trīs valstu mākslā un iepazīt igauņu un lietuviešu lielos māksliniekus, par kuriem principā nezinu neko. igauņu māksla pārsteidza ar spilgto kolorītu un stilizācijas pakāpi, tai līdzās lietuviešu un īpaši latviešu darbi izskatās stipri blāvi un tradicionāli, tomēr tie mani uzrunā vairāk. uz citu fona izcēlās Čurļonis, bet vismaz man tur ir par daudz fantastikas un par maz dabas. skaisti izstādītais "Pasaules radīšanas" cikls tomēr bija gandrīz hipnotizējošs. no nelatviešiem visvairāk ieinteresēja Kristjans Rauds, kas skaitliski varētu būt izstādē visvairāk pārstāvētais mākslinieks, un pelnīti, jo gan tematiski, gan tehnikas ziņā viņa darbi bija ļoti dažādi.
kopumā aizgāju ar gandarījuma sajūtu, jo, ikdienā nodarbojoties ar ilgiem mēģinājumiem iebraukt laikmetīgajā mākslā, dažtreiz tomēr gribas ko tādu, kas patīk un aizrauj arī bez lielas filozofēšanas.