Mūzika: | The Doors "The END" |
They call me Pavluts, Daniels Pavluts
Ok, Daniels var palikt!
Viņam tikai krīze veselības aprūpes sistēmā ir jāatrisina pašam. Vislabāk, ja viņš darbotos viens.
***
Agrs oktobra beigu rīts kādā Rīgas mikrorajonu masīvā, kas vēl grimst mājsēdē un tumsā. Ādas mētelim plīvojot, Daniels dodas savā misijā. Atradis kāpņutelpu bez koda atslēgas, viņš dodas iekšā un bez skaņas kāpj pa kāpnēm augšup. Izceļ bēniņu lūku un iziet uz jumta. Pūš auksts vējš un gaisā ir redzama Daniela elpa. Viņš iekārtojas pie jumta malas, izvelk līdzi paņemto šauteni, uzstāda tēmekli un gaida.
Svīst gaisma un apgaismo uz vietējo Maximu soļojošo krievvalodīgo pensionāru pulciņu. Priecīgi tērgādami un atlaižu avīzes rokās ņurcīdami, viņi tuvojas veikala ieejai un nemaz nemana, ka viņus izseko sarkana lāzera gaismiņa. Atskan vairāku klusu šāvienu sērija un vairāki vecīši un vecenītes saļimst. Daniels ir bijis precīzs. Ātriem soļiem viņš pamet slēpni un pazūd rīta dūmakā. Līdz nākamajam rītam.
***
Policija ierosina kriminālprocesus par pastrādātajām slepkavībām, tomēr nekāda izmeklēšana neseko, jo visiem ir dotas norādes "no augšas", ka krīzi veselības aprūpes sistēmā kaut kā jārisina. Genocīds, jūs teiksiet? Bet vai humānāk būtu ļaut viņiem nosmakt? Turklāt uz vietas beigtas personas neaizņem trūkstošās covid gultas slimnīcās.