Bijām Igaunijas brīvdienās. Ēdām kaut kādā random igauņu Liepkalnu ceļmalas krogā tieši pirms Lotes zemes, un es teicu vīram, ka atcerēšos šo reizi, kad pirmoreiz pa gariem laikiem ēdam kaut kur iekšā, un kurš to būtu domājis, ka tāda random piestāšana padzert kafiju kļūs par Notikumu. Vīrs apgalvo, ka mēs turpat esot jau dzēruši kafiju pirms pāris gadiem, kad vēl nekāda kovida nebija, droši vien tāpēc man par to ir nulle atmiņu.
Kopumā nospriedām, ka Igaunijā ir kaut kāds cits kovids, tāds celms, uz kura valdība neatsit galvu un nesaiet sierā. Kā citādi izskaidrot, ka pie būtiski un ilgstoši mazākiem ierobežojumiem nekā pie mums, nekāda apokalipse tur tomēr neiestājas un droši vien neiestāsies. Cilvēki, redzot, ka ierobežojumu ir tik, cik vajag, bet ne drusciņas vairāk, gan jau tos arī ievēro, un laikam par vakcinējas mudīgāk nekā ar mūsu idiotiskajiem zaļajiem sertifikātiem.
Brīvdienās arī paspēju salekties ar radiniekiem ārstiem par to, ka manuprāt nav nekāda atgriešanās pie normālas dzīves ar ieeju pasākumos vai kafejnīcās, vai vilcienos Francijā ar medicīnas dokumentu. Bet kā tad piespiest viņus vakcinēties, viņi prasa. Bet priekš kam jāspiež, gan jau pietiekami daudzus varētu pierunāt, piemēram, ģimenes ārsti, bet tagad idiotiskas politikas dēļ piespiest nevarēs neviens, saku es. Bijām spiesti mainīt tēmu, lai nesakasītos pavisam.
Šovakar nācās pašai stūrēt mājās, jo vīrs sportojot kaut ko nodarīja savai potītei, tā ka nevar ne paiet, ne pabraukt. Man ļoti nepatīk braukt ar vīru blakus, jo viņam patīk mazliet pamācīt, kā arī nepatīk atbildēt uz maniem retoriskajiem jautājumiem, kur tagad jābrauc katrā krustojumā, kur tas it kā ir rakstīts. Aizvedu viņu uz vietējo slimnīcas uzņemšanu, tagad ar sīko sēžam dārzā un gaidam, kad būs jābrauc pakaļ, bet tur kaut kāds cits sīkais ievests ar pārsistu lūpu, tāpēc vienīgais dakteris aizņemts. Katrā ziņā mazliet izbrīnījos par savu emociju trūkumu, vedot vīru ratiņos iekšā uzņemšanā. Man laikam ļoti daudz kas savā dzīvē nešķiet pa īstam, ja nu vienīgi ar laika distanci, bet nemaz nebrīnītos, ja pēc kāda laika par šo braucienu ar invalīdu ratiem man būtu tikpat nulle atmiņu kā kafiju ceļmalas krogā.