istaba izskatās vairs ne tik briesmīgi. mums ir jauns un liels ledusskapis. rīt atnāks interneta meistars, cerams, ka nepateiks, ka es visu esmu saplēsusi un viņi nav vainīgi, ka tie vadi īsti kopā neturas, jo es tikai televizōram vietu gribēju nomainīt.
ar garšīgu vīna-augļu mistrojumu jebšu punšu laikam atzīmējām Madaras tiesību dabūšanu, un sapratu, ka alkohols samazina aukstuma sajūtu. moš katru vakaru jāiedzer, lai varētu saņemties ieiet dušā un nenosaltu? :D

es vairs neesmu izolēta no sociālās vides! un man ir rūtaini šorti pa 95santīmiem! :D

es sev nepatīku. un kaitinu. un man riebjas.

vai tiešām man rīgas tuvums uzdzen depresiju? vai arī visu var novelt uz hormōnu svārstībām, kas pat būtu visai pamatoti, un cerēt, ka vēlēkais parīt viss atkal būs labi un skaisti?
vai arī vienkārši pēdējā laikā bija veiksmīgi sanācis izvairīties no domāšanas?

katrā gadījumā, jāatrod optimālākais variants savai eksistencei.

priekš manis dīvaini pozitīva iekšējā sajūta pēdējā laikā.. un dīvains dzinulis iekšā kaut kur iet un kaut ko darīt.. un galīgi dīvains prieks par to, ka esmu tur, kur esmu un viss ir tā kā ir..
un sajūta, ka viss būs galīgi labi. bet ne tā kā parasti, ar nomācošu domu, ka viss ir pilnīgi pakaļā, bet cauri tam ticību, ka tomēr kaut kādā mistiskā veidā viss varētu būt labi, bet patiešām - tā tīri un skaidri. :)
vienīgi galīgi neskaidrs un mazliet nomācošs skats 2 gadus tālā nākotnē, bet tādas domas jau var aizgaiņāt, aizbildinoties, ka tas jau vēl tālu.

un beidzot man ir relatīvi daudz vietas uz cietā diska, un tagad staugāšu apkārt ar flešiem un visiem prasīšu mūziku un programmas. :D

pietiek ar vienu dienu skolā, lai saprastu, ka sesija būs galīgi traka. bet viespār jau patīk.

Viņu cietums ir tikai pašu prātos, bet viņi šajā cietumā patiesi arī atrodas un tik ļoti baidās tapt apmānīti, ka neviens viņus no šī cietuma neizmānīs.

man gandrīz vai likās, ka pa pagalmu staigā klauns ar bērnu braucamrīku pie rokas, bet ļoti iespējams, ka tā ir tikai tante roozā treniņtērpā.

un vispār man pamatīgi berī visādi neieinstelēti skeneri un printeri, kuriem beigusies krāsa. grrr.

Uz desktopa sēdošu lidojošu kukaini ar kursoru neaizdzīsi.

Man bija pastāvīgā atziņa, ka visnejaukākās sajūtas ir aukstums un miegs nāk ļoti, plus vēl tās mēdz summēties, jo, ja nav gulēts, ir auksti. Tagad nāk klāt vēl viena dzīvot traucējoša sajūta - kad niez. Stulbie dunduri. Ēd nost mani visādi mošķi + vēl laikam alerģija no kaut kā. Pārāk svaigs gaiss varbūt. :D

Hā! Es iešu svētceļojumā! Pat pašai laikam tas īsti nav pielecis, ņemot vērā manu nenormāli laicīgo plānošanu un gatavošanos. :D
Kad zvanīju priesterim Mariušam, viņš jautāja, vai fotoaparātu paņemšu līdzi un uzreiz pats arī pateica, ka es jau laikam bez viņa nekur neejot. :D Tik ļoti tā gan nemaz nav, bet nu tādā ilgstošā kaut kur iešanā jau laikam būtu gan taisnība.

Brenguļu alus pagaršots un Gaujā pabūts - ček.

Uz Zvejnieksvētku vakara cēliena pasākumu, kurā iekļaujas balle ar Labvēlīgo Tipu, lētās biļetes izbeigušās - nu ko, ja nelīs, būs jāmaksā pilnā cena.
Un rīt būs Rojas, Rojas jūrmala, dzintara krasti kaut kas tur [iesaku visiem noklausīties izcilās grupas "Roja" atbilstošo dziesmu "Rojas Jūrmalā" :D]

Svētdien vakarā vai pirmdien no rīta mājās, un pirmdien vakarpusē jau Latgalē. :) Plenērs un pēc tam uz laukiem. Manā smadzeņu plānā parādījās doma, ka 24.jūlijā vajadzētu kūļāties uz māju pusi, lai var sakrāmēties svētceļojumam, bet tad es attapos, ka nemaz neesmu izlēmusi, ka iešu. Laikam jau mana galva lemj neatkarīgi no manas iejaukšanās..

Nu, kāpēc, kāpēc man nevarētu būt vienalga? Tāds tinkš un varāk neinteresē. Bez visādien trīcekļiem vēderā un sviesta galvā.

beidzot man arī ir skola cauri, un rīt vakarā būšu mājās.
čau.

P.S. es nenomiru, dabūju 7iņi, tas ir C līmenim atbilstoši, īpaši labi jau nav, bet nu es sev vairāk arī neliktu.

"God cannot give us a happiness and peace apart from Himself,
because it is not there. There is no such thing."

"I believe in Christianity as I believe that the sun has risen:
not only because I see it, but because by it I see everything else."

"If the whole universe has no meaning, we should never have found out that it has no meaning:
just as, if there were no light in the universe and therefore no creatures with eyes,
we should never know it was dark. Dark would be without meaning."

"Miracles do not, in fact, break the laws of nature."

"The real problem is not why some pious, humble, believing people suffer, but why some do not."

"We all want progress, but if you're on the wrong road,
progress means doing an about-turn and walking back to the right road;
in that case, the man who turns back soonest is the most progressive."

"You don't have a soul. You are a Soul. You have a body."

(C.S. Lewis)

Jeijē, šamējam džekiņam forši citāti, un, kā izrādās, viņš ir Nārnijas Hronikas autors. ^_^ Un viņi ar J.R.R. Tolkien ir bijuši labi draugi, un Gredzenu Pavēlnieka autors ar ir kristietis.
Šādas jaunas lietas uzzināt man patīk. :)

man tagad ir savi jāņi uz kartona gabala :D un salikās, ka terpentīna smaka ir tieši tas, kas man visu laiku ir pietrūcis.. ^_^
eh. tā ar te neko neesmu šeit ar krāsām īsti padarījusi. vispār, šķiet atlikušajiem 2iem vasaras mēnešiem vajadzētu būt visa mācību gada iekavējumu kompensatoriem.

#1 Sanāca pārsālīti griķi. Man nekad nav bijusi nekāda nojēga par to, cik daudz sāls jāber klāt ēdienam, parasti tas darbojas pēc principa - pagāžam burciņu un kaut kas jau iebirst. Nu jā, šoreiz vārīju tikai sev, aizmirsu, ka jāgāž mazāk :D Un vispār, laikam bija arī pārāk daudz, tagad iekšas spiež. Vai arī vienkārši pēc ēšanas nav ieteicams gulēt uz vēdera..

#2 Es tā aizdomājos - kā var uzbūvēt apaļu kolonnu no kantainiem ķieģeļiem? Vispār interesanti. Nu var jau būt, ka nav piemērotākās domas sprediķa laikam arī, ja sprediķis ir nesaprotamā valodā..

#3 Es izdomāju, ar ko man asociējas poļu valoda - ar zvaniņiem. Tur tādas džen un džin skaņas figurē.. :)

Mazliet bail. Kā būs, kad atbraukšu mājās. Šoreiz pavisam.
Kad pēc Ziemassvētkiem bija jābrauc atpakaļ, bija prieks par laiku, ko pavadīju Latvijā un īsti negribējās braukt prom, bet tajā pašā laikā bija ļoti bail par to, kā būtu, ja paliktu. Pēc Lieldienām jau man tik šausmīgi negribējās nekur braukt, ka viss bija vienalga. Bet tagad atkal ir mazlie bail. Laikam gan ne īsti sliktā nozīmē un tikai tā mazdrusciņ. Bet es būšu sagatavojusies tam, ka kādā brīdī sajutīšos neiederīgi, ka kādu dienu, kad būšu palikusi mājās viena pati, un nebūs nekas ieplānots, nedz arī neaizņemts & tuvumā esošs kāds, kam piezvanīt un kaut ko sarunāt, sajutīšos mazliet dīvaini. Bet tieši tāpēc, ka es to apzinos jau tagad, varbūt, ka tas galu galā liksies tīri jauki. Pagājušoreiz nebiju sagatavojusies. Likās, ka viss mans iekšējais stāvoklis pārvērtīsies absolūtā mierā & harmonijā tikai no tā, ka būšu mājās, būšu Latvijā, satikšu foršus cilvēkus un dzirdēšu gudras lietas latviešu valodā. Pēc tam bija pārsteigums un mazliet kauns par sevi un to, kas man iekšā.

(:



... vakar vakarā gandrīz apraudājos no smaida sejā. :)
un nākošsvētdien būs misīte latviski! ājājupījupījē!

Tētis šodien uz manu tekstu par to, ka mans kompītis galīgi nestrādā un, ja es nopirkšu jaunu no tās naudas, kas manā atvilknē, un nedabūšu Liepājā darbu, tad man nebūs, nākamajā mācību gadā, ko ēst, atbildēja: "Nav ko ēst". Nu es jau sen zināju, ka tā kā būtu laiks atmest šo nelāgo ieradumu. :D


bet vispār man besīīī. viss. un nafig Danielam bija jābūt baznīcā [nē, nu it kā jau labi, ka cilvēks iet uz baznīcu, bet varētu vismaz mani likt mierā]? es pati varu sevi pavadīt uz mājām, un tas tiešām nav smieklīgi, ka es ļoti, ļoti gribu braukt atpakaļ uz valsti, kurā cilvēkiem nav, kur strādāt, un kura ir uz bankrota robežas.

Olga teica: "Beidz izskatīties tik nožēlojami".

Es gribu, lai kāds mani samīļo.

Un vispār divas nemaz negulētas naktis pēc kārtas ietekmē daudz ilgāk par viņu pašu garumu. It kā gribas kaut ko darīt, bet tajā pašā laikā viss vienalga, nav spēka un nemaz ar vairs neko negribas darīt.

Domas klaiņo pa visādiem veciem laikiem nezin kapēc. Ne kaut kā konkrēti, bet tāpat. Atcerēties, cik agrāk viss bija vienkārši globāli skatoties, tomēr bija daudz lielāks iekšējs iztrūkums, bez jebkādas saprašanas - kas tieši pietrūkst. Raudāt un nevarēt iedomāties nevienu loģisku iemeslu, kapēc raudi - vienkārši tāpēc, ka gribas. Jā - sen neesmu raudājusi tā pa īstam, nav vietas. Bet normālā variācijā man vajag daudz. Dažkārt manas smadzenes at mani nesadarbojas, bet tas nekas.

"Un kad no skrējiena gurst kājas, un spēka vairāk nav
Un kad tik ļoti gribas mājās, mums vienmēr jautāt kāpēc tā
Tu zini ..atbilde ir brīvība, ..un visīstākā ir brīvajā kritienā….lūk tā"

Es netiku uz Toma izlaidumu. Pagājušogad uz Mika ar nebiju, jo bij jāstrādā. Laikam esmu slikts radagabals. Bet nu droši vien jau, ka šitiem džekiņiem tas nav baigi svarīgi. Aizbraukšu jau tāpat vēlāk uz Roju. Bet ir tīri forši, ka ir tikko 16 un 17 ar pusi gadus veci brālēni, kuriem blakus stāvot var sajusties kā sīkaliņš. Kad bijām mazi, likās, ka viņi baigie sīkaļas, bet tagad tiešām jauki dažreiz tā. Šķiet, kad Mikam bija 14, es pirmo reizi sapratu, ka var forši parunāties. Tagad atcerējos, kā tētis pēc mana izlaiduma jautāja, vai Miks man esot mīļākais brālēns? :D
Iedomājos, ka, šķiet, broļeitis muns nākošdad arī devīto klasi beigs. Vismaz tad gan vajadzētu savas ģēlas sakārtot tā, lai tiktu. mhm.

Šeit vēl 15minūšu prezentācija pagaidām vēl nezināmā datumā aiznākošnedēl. Man viss vinalga un negribu neko. Bet vajadzētu saņemties.

Un es zinu, ka tas var būt kaitinoši, bet es tiešām ļoti ļoti gribu mājās.
Varētu aiziet gulēt un pamosties mājās. Vai nu vismaz nogulēt tik ilgi, la būtu jāpieceļas un jābrauc mājās.

Ja ir ceļš, tad ir arī kāds, kas pa to brauc, un, ja ir kāds, kas pa to brauc, tad agri vai vēlu būs arī kāds, kas tevi paņems!