Olga teica: "Beidz izskatīties tik nožēlojami".

Es gribu, lai kāds mani samīļo.

Un vispār divas nemaz negulētas naktis pēc kārtas ietekmē daudz ilgāk par viņu pašu garumu. It kā gribas kaut ko darīt, bet tajā pašā laikā viss vienalga, nav spēka un nemaz ar vairs neko negribas darīt.

Domas klaiņo pa visādiem veciem laikiem nezin kapēc. Ne kaut kā konkrēti, bet tāpat. Atcerēties, cik agrāk viss bija vienkārši globāli skatoties, tomēr bija daudz lielāks iekšējs iztrūkums, bez jebkādas saprašanas - kas tieši pietrūkst. Raudāt un nevarēt iedomāties nevienu loģisku iemeslu, kapēc raudi - vienkārši tāpēc, ka gribas. Jā - sen neesmu raudājusi tā pa īstam, nav vietas. Bet normālā variācijā man vajag daudz. Dažkārt manas smadzenes at mani nesadarbojas, bet tas nekas.

"Un kad no skrējiena gurst kājas, un spēka vairāk nav
Un kad tik ļoti gribas mājās, mums vienmēr jautāt kāpēc tā
Tu zini ..atbilde ir brīvība, ..un visīstākā ir brīvajā kritienā….lūk tā"

Es netiku uz Toma izlaidumu. Pagājušogad uz Mika ar nebiju, jo bij jāstrādā. Laikam esmu slikts radagabals. Bet nu droši vien jau, ka šitiem džekiņiem tas nav baigi svarīgi. Aizbraukšu jau tāpat vēlāk uz Roju. Bet ir tīri forši, ka ir tikko 16 un 17 ar pusi gadus veci brālēni, kuriem blakus stāvot var sajusties kā sīkaliņš. Kad bijām mazi, likās, ka viņi baigie sīkaļas, bet tagad tiešām jauki dažreiz tā. Šķiet, kad Mikam bija 14, es pirmo reizi sapratu, ka var forši parunāties. Tagad atcerējos, kā tētis pēc mana izlaiduma jautāja, vai Miks man esot mīļākais brālēns? :D
Iedomājos, ka, šķiet, broļeitis muns nākošdad arī devīto klasi beigs. Vismaz tad gan vajadzētu savas ģēlas sakārtot tā, lai tiktu. mhm.

Šeit vēl 15minūšu prezentācija pagaidām vēl nezināmā datumā aiznākošnedēl. Man viss vinalga un negribu neko. Bet vajadzētu saņemties.

Un es zinu, ka tas var būt kaitinoši, bet es tiešām ļoti ļoti gribu mājās.
Varētu aiziet gulēt un pamosties mājās. Vai nu vismaz nogulēt tik ilgi, la būtu jāpieceļas un jābrauc mājās.