Life happens. Make it pretty.

Murgoju, ka kāzu bildes ir sanākušas briesmīgas. Miglainas, nesmukas kopbildes un mūsu atsevišķās bildes vispār nav. Aizgulējos un nokavēju darbu, bet tas tā. Pēdējā laikā gandrīz visu laiku kavēju.
Asinsspiediens un organisms kā tāds interesanti uzvedas.

Pārmaiņas, pārmaiņas.

Ui! Jau mēneša jubileja! :) Ātri gan tas laiks iet.

Es tāpat esmu laimīga, priekš kam man laima slimību? Vai arī tas nozīmē, ka man laimi kā augļi trūkst?

Nē, nu labi. Līdz 24. jūlijam nevarēšu lietot alkoholu un sauļoties. Tāpatās jau jāstrādā.
Pozitīvi, ka līdz kāzām jau pāries :D

Kāpēc gan, lai pa nakti kopistiski nevārītu zemeņu ievārījumu? :D Tikai tagad visas burciņas, no kurām varētu kāzām svecīš-laternas taisīt ir pilnas.

Šodien tieši divi mēneši vēl palikuši.. jeb šodien pēc diviem mēnešiem. :)

Gribu taisīt savu zīmolu. Ja kādreiz man būs sava apģērbu kolekcija, tad tam, ka biju Portugālē būs bijusi jēga.

Jā, garīgie muskuļi esot jākačā tāpat kā trenažieru zālē parastie. Tā mums tur stāstīja.

Mazliet slima un mājās. Liepāja šonedēļ izpalika, tā vietā būs nekonedarīšanas nedēļas nogale ar tējām, medu, ķiplokiem un briesmīgu kaklā pūšamo, ko nemāku iepūst.

Jāaiziet tepat uz Matīsa tirgu un jāgatavo maģiskā puravu zupa. :D

Tikko panamīju, ka man ir tualetes papīrs ar spociņiem Kasperiem (nu var jau būt, ka vienkārši spociņiem).

Un uzliku kaut kādu vecu pleilistu, šķiet, ka varētu būt no pagājušā pavasara :)

Nu tā jau ir.. 

Pelnu trešdiena. hmmmm.

Astoņkāja un rīsu sajaukums pusdienās pats par sevi radīja atteikšanos (tas gan nenozīmē, ka nedabūju ēst, tāpatās jau dabūju zupu un salātus un pat rīsu saldēdienu). Pateicu, ka nebūšu uz vakariņām, jāsaņemas un jāaiziet uz misi. jā!
Un vispār tagad domāju, ka vajadzētu tomēr kādu fizisku atteikšanos arī, un es pat zinu, no kā. Tikai tagad man galvā rit cīņa, jo smadzenes grib iestāstīt, ka tā nevajag, ka tas ir pārāk grūti un mokoši. Bet nē, man liekas, ka es jau zinu, kāds būs lēmums. Tagad gan palika žēl, ka vakar nenopirku vienu tāfelīti un neapēdu :D
Tā jau vispār atteiktos arī no alkohola, bet zinu, ka atbraucot mājās gribēsies nosvinēt ar vīnu un tā, tāpēc tomēr nē, šogad nē.
Un esmu apņēmusies kādu citu gadu atteikties arī no gaļas. Varbūt nākamgad. Šitā es mēģināju darīt, kad biju maziņa, vēlāk laikam tāda apņemšanās nav bijusi.

Jā, bet tāpat jau šķiet, ka atteikties no kaut kā ir vieglāk kā apņemties. Bet jāmēģina. Jāmēģina arī apņemties savilkt ciešāku kontaktu.

"You never know what is enough unless you know what is more than enough", tā bija rakstīts vienā grāmatā, ko sestdienas naktī paņēmu rokās Lisabonas koncertvietā.

Tiešām dīvaini skatīties, kas šeit senāk rakstīts.
un dažkātr tiešām interesanti.

15 Jūlijs 2010 @ 01:12
"...bet es tiešām nezinu kapēc, bet man liekas, ka kaut kas ir jādara nākamvasar. Tas ir ļoti tālu un tā, bet man tiešām ir tāda ne ar ko neizskaidrojama sajūta, ka tad notiks kaut kas liels un īpašs. Lai jau, tad redzēs :)"

"(..) Vectētiņš stāsta savam mazbērnam: “Katrā cilvēkā ir divi vilki – viens ir labs, kas pamudina tevi uz labo, otrs ir ļauns, kas pamudina uz ļauno. Saprati?” “Sapratu,” mazbērns atbild. Padomā un pēc brītiņa jautā: “Vectētiņ, vectētiņ, bet kurš no šiem vilkiem beigās uzvarēs?” “Tas vilks, kuru tu barosi.”

Mums arī vienmēr jāpievērš uzmanība savām izjūtām, tam, kāds gars mūs pavada ikdienā. Miera vai nemiera, paļāvības vai trauksmes, mīlestības vai baiļu gars.

Tā ir mūsu ticības izvēle. Ja mēs sakām, ka ticam Dievam, bet piekrītam aizvainojuma, tiesāšanas, apsūdzības un naida garam, tad izvēlamies nevis Dievu, bet citu garu. Vai tiešām esam cilvēki, kas tic Dievam? Mūsos grib mājot Dieva Gars un cits gars, mūsu ziņā ir izvēle, kuram teikt “jā”, kuram – “nē”. Nav iespējams teikt “jā” abiem.

Dzīvojot Dieva Garā, ne vienmēr tas ir kaut kas ļoti spilgts, īpaši tad, ja mēs pārdzīvojam kādas grūtības, bet Gars mūs vienmēr piepilda un atdzīvina. Dieva Gars ir tas, kurā mēs atgūstam Dieva attēlu un līdzību, kurā atklājam Dieva mīlestību un sadzirdam, saprotam un izjūtam, ka Dievs mūs ir gribējis tādus, kādi mēs esam, – īpašus un neatkārtojamus. Tieši tādus! Viņš priecājas par mums. Viņš gavilē priekā! Par to, cik īpaši un labi mēs Viņam esam izdevušies. Un mēs arī paši piepildāmies ar mieru un paļāvību, atpūšoties šajā Dieva mīlestības skatienā, kurš vienmēr ir pilns cerības un mīlestības. Pat mūsu grēks mūs nespēj atraut no tā. Apzinoties savus grēkus, mēs vēl labāk ieraugām, cik liela ir Dieva mīlestība. Cik Dievs ir žēlsirdīgs un apbrīnojams, ka Viņš spēj mūs mīlēt pat tad, kad mēs tik ļoti grēkojam!(..)"
/fragments no "Mieram Tuvu" priestera komentāra, Priesteris Arnis Maziļevskis/

Mjā.. man ir tumbleralbūms, ja kādam interesē.



ā, jā un vēl šitāds tumbler konts. bet šitais būtībā neskaitās, domāju, ka īpaši neizmantošu. UPD. redz, kur arī otra adrese -> http://livainportugal.wordpress.com/

Jauka dieniņa. Nekas, ka līdz pussešiem vazājos pa māju pidžammā un neaizbraucu parakstīt apdrošināšanas pēdējo daļu.

Pēc gulēt aiziešanas īsi pirms pieciem, pamodos aptuveni 12:40, nedzirdot modinātāju 10:00. Sarunāju rīt satikt A. Parunājos skypā. Nokačāju visādu mūziku. Tagad vēl vajadzētu visu sakārtot. Manu tvītu nolasīja radio101 ēterā :D Piezvanīja priesteris Mariušs un pēcāk atveda man svētceļojuma nozīmīti un piespraužamo balodīti/krustiņu, pa ceļam no Rīgas uz Aizputi braucot. Forši.

Jāsaved lietošanas kārtībā blogs.

Sapratu, ka palikušas tikai 2 nedēļas un 2 dienas. Tagad jau 2 nedēļas un 1 pilna diena. Bail, ka sāksies panika.
Vajadzētu saorganizēt satikšanās ar vairākiem cilvēkiem. Pie brenguļa vai mājās ar pankūkām.

Jā, uztaisīju blogu. Vēl gan jāsaved lietošanas kārtībā un tad jau droši vien, ka adrese arī tiks publicēta.