"(..) Vectētiņš stāsta savam mazbērnam: “Katrā cilvēkā ir divi vilki – viens ir labs, kas pamudina tevi uz labo, otrs ir ļauns, kas pamudina uz ļauno. Saprati?” “Sapratu,” mazbērns atbild. Padomā un pēc brītiņa jautā: “Vectētiņ, vectētiņ, bet kurš no šiem vilkiem beigās uzvarēs?” “Tas vilks, kuru tu barosi.”

Mums arī vienmēr jāpievērš uzmanība savām izjūtām, tam, kāds gars mūs pavada ikdienā. Miera vai nemiera, paļāvības vai trauksmes, mīlestības vai baiļu gars.

Tā ir mūsu ticības izvēle. Ja mēs sakām, ka ticam Dievam, bet piekrītam aizvainojuma, tiesāšanas, apsūdzības un naida garam, tad izvēlamies nevis Dievu, bet citu garu. Vai tiešām esam cilvēki, kas tic Dievam? Mūsos grib mājot Dieva Gars un cits gars, mūsu ziņā ir izvēle, kuram teikt “jā”, kuram – “nē”. Nav iespējams teikt “jā” abiem.

Dzīvojot Dieva Garā, ne vienmēr tas ir kaut kas ļoti spilgts, īpaši tad, ja mēs pārdzīvojam kādas grūtības, bet Gars mūs vienmēr piepilda un atdzīvina. Dieva Gars ir tas, kurā mēs atgūstam Dieva attēlu un līdzību, kurā atklājam Dieva mīlestību un sadzirdam, saprotam un izjūtam, ka Dievs mūs ir gribējis tādus, kādi mēs esam, – īpašus un neatkārtojamus. Tieši tādus! Viņš priecājas par mums. Viņš gavilē priekā! Par to, cik īpaši un labi mēs Viņam esam izdevušies. Un mēs arī paši piepildāmies ar mieru un paļāvību, atpūšoties šajā Dieva mīlestības skatienā, kurš vienmēr ir pilns cerības un mīlestības. Pat mūsu grēks mūs nespēj atraut no tā. Apzinoties savus grēkus, mēs vēl labāk ieraugām, cik liela ir Dieva mīlestība. Cik Dievs ir žēlsirdīgs un apbrīnojams, ka Viņš spēj mūs mīlēt pat tad, kad mēs tik ļoti grēkojam!(..)"
/fragments no "Mieram Tuvu" priestera komentāra, Priesteris Arnis Maziļevskis/