Nemāku vairs šeit rakstīt. Vispār kaut kā pēdējā laikā sociālajos tīklos nekomunicējas.

Pagaidām izskatās, ka gulēt netikšu. tad nu rīt būs jāiet čučēt jūrmalā :D tik tad būs darbiņš modinātājam noteikti.

Un man riebjas taisīt prezentācijas.

How do you do it?
Make me feel like I do.

Roltōns un kafija.
Pirmdienas datums kā tāda nolemtība nāk tuvāk. Gandrīz vai tiešām sajūta, ka tāda noliktā apokalipse tuvojas. Bet ar ko tad tas atšķirsies no visām citām skatēm un prezentācijām - ne ar ko. Nu nemāku es neko darīt laicīgi. Šoreiz gan varētu ieprieš izgulēties, lai pēc tam ir spēks nosvinēt :D

mjā, esmu sākusi rakstīt zem actiņas, dīvaini.

Tatad mērķis - līdz rītam izdomāt, kā lai to visu dabū darbošanās kārtībā. Pagaidām esmu tikusi tik tālu, ka nav tik vienkārši kā domāju un ir gļuki manā plānā :D

Koncentrēšanās spēja, nāc atpakaļ! Švaka jau Tu biji, bet vismaz kaut cik.

Mācīties, mācīties, mācīties! čap, čap. vēl tik līdz 1dienai. saņemties. vajag.

Šodien samaksāju par diplōma vākiem 2.50 Valsts varēja katru gadu par mani maksāt 1030Ls, a tagad 2.50Ls pietrūkās :D

Kvalifikācijas darbs aizstāvēts un bakalaurs nodots. Nekas ģeniāls, bet ir. Un beidzot sāk redzēties gals un sāk parādīties prieciņš :)Vēl pa šo nedēļu līdz 6.jūnijam ir daudz darāmā, bet tas kaut kā vairs nešķiet tik traģiski. Nu labi, labi, es priecājos tāpēc, ka kāds ir atpakaļ Latvijā.

Mokoties ar bakalaura dedlaina uzspiesto must-do līdz rītdienai, tomēr gadās šis tas jēdzīgs pa vidam. Kaut gan tas pārējais arī ir jēdzīgs, tikai apnicis jau.

"Perfection is achieved, not when there is nothing more to add, but when there is nothing left to take away"
— Antoine de Saint-Exupery French writer (1900–1944)

Dīvains secinājums ar brālēnu runājot - sanāk, ka visi radinieki tā kārtīgi kopā savācas tikai uz bērēm.

Tik labi, ka viņš ir. Un šobrīd jo īpaši.
Kā viņam tajā dzejolī vai dziesmas vārdos bija "tik klusu un vieglāk". ir vieglāk tā.
Un tā kā viņam pašam nesen tā bijis..

Vispār man būtu jābūt tik sasodīti pateicīgai par VISIEM cilvēkiem apkārt. es jau esmu, tikai iespējams, ka nemāku tā, lai citi to redz un saprot. nezinu. bet nu ceru, ka jūs zinat, ka man dikti rūpat.

Kafijas pārdozēšana vai kas, bet man ir sūdīgi. Pagulēju, it kā labāk, bet tāpat iekšas griežas. Laikam kaut kas jāapēd. Īsti negribas, bet laikam vajag, ne? Tā it kā mēdz teikt, ka tā lieta esot samērā svarīga.

A man besī visi tie e-pasti un visas citas ziņas visos tīklos par visādām eiropas nedēļām, izstādēm, koncertiem, sadraudzības pasākumiem un vēl visu ko citu foršu.
Nekur neiešu.
Uzspridzināt visu! Un to, kurš izdomāja bakalaura darbus un skolas un vispār augstāko izglītību. Un man šodien viss riebjas.Visvairāk jau tas, ka nemāku saņemties un, ka nāk visrū visādu īmō garatāvokļi riktīgi.

Ehh.. gribētos uzrakstīt visu kaut ko, bet nav spēka īsti. Rīt beidzot braukšu atpakaļ uz Liepāju. Pa nakti vēl vajadzētu parakstīt, lai ir arī dažas trūkstošās lapas gatavas un, lai varu izprintēt un 4dien aiznest parādīt gā gatavu pagaidvariantu. Prakstiskā daļa īsti nav, bet labi, ka vismaz ir kādas aptuvenas domas un šis tas iesākts. Sapratu arī, ka viņu mierīgi varu taisīt līdz 6.jūnijam. [nu lab, 5tajam, jo prezentācija ar jāuztaisa] un līdz tam vēl laiciņš mazliet ir, nu vismaz tik, lai panikot sāktu mazliet vēlāk.

Labāk ir nepamanīt, ka pulksteņlaiks tuvojas 3:00. Man rādās kadri no tās filmas acu priekšā, piefisējot to laiku - tas laikam liecina tikai par vizuālo uztveri, neko citu, vai ne? Kaut gan - vismaz sanāca novēlota vakara lūgšana un Mieram Tuvu pirmdienas lasījumi un pārdomas arī tika izlasītas. Mūzika arī nomainījās.

Varbūt, ka manas pēdējā laika panikas tomēr dod arī ko vērtīgu. Bet tas, ka jebkurā pulksteņlaikā nevaru ieiet tumšā istabā bez mazas panikas (nekur tālāk par savu dzīvokli pārvietoties nedomāju), nezinu, vai ir normāli. Kaut kā dikti bail pēdējā laikā. No vis kaut kā un par vis kaut ko. Kur palika tas - man viss vienalga?

Un vispār baidīties nav labi. Kā man tētis ir teicis - bailes nav no Dieva.