Labāk ir nepamanīt, ka pulksteņlaiks tuvojas 3:00. Man rādās kadri no tās filmas acu priekšā, piefisējot to laiku - tas laikam liecina tikai par vizuālo uztveri, neko citu, vai ne? Kaut gan - vismaz sanāca novēlota vakara lūgšana un Mieram Tuvu pirmdienas lasījumi un pārdomas arī tika izlasītas. Mūzika arī nomainījās.

Varbūt, ka manas pēdējā laika panikas tomēr dod arī ko vērtīgu. Bet tas, ka jebkurā pulksteņlaikā nevaru ieiet tumšā istabā bez mazas panikas (nekur tālāk par savu dzīvokli pārvietoties nedomāju), nezinu, vai ir normāli. Kaut kā dikti bail pēdējā laikā. No vis kaut kā un par vis kaut ko. Kur palika tas - man viss vienalga?

Un vispār baidīties nav labi. Kā man tētis ir teicis - bailes nav no Dieva.

Vēl viena nedēļa. Pat nepilna nedēļa jau. Mazliet nepilna, bet tik un tā. :)

Daudz pa viņu būtu jāizdara, bet es taču to varu. Tikai atcerēties, ka es esmu tikai 1% un Viņš ir tie 99.. Un mēģināt atcerēties visu laiku. Un ceru uz tām savām superhīrō spējām pēkšņi saņemties.. Un kaut uz laiciņu tā koncentrēšanās neiespējamība lai pāriet.
Gan jau Tētis man palīdzēs :)

Lai arī aiz kādiem apsvērumiem Dievs nolēma radīt cilvēku tādu, kāds viņš ir –
vāju un nespējīgu, pakļautu ciešanām un nāvei, Viņa godīgums un drosme ir nenoliedzami. Savu spēli ar mums Viņš spēlē godīgi un pēc noteikumiem, ko pats radījis. Viņa prasības pret cilvēku un sevi pašu ir vienādas. Viņš ir pārdzīvojis to pašu, ko katrs cilvēks, – no ģimenes dzīves ikdienišķām nepatikšanām ar smagu darbu un naudas trūkumu līdz drausmīgākajām sāpēm, pazemojumam, izmisumam un nāvei. Būdams cilvēks, Viņš pilnīgi iejutās cilvēka lomā.
Viņš dzima nabadzībā, mira pazemots un saskatīja tajā visā jēgu.
[D.Sayers]