Labāk ir nepamanīt, ka pulksteņlaiks tuvojas 3:00. Man rādās kadri no tās filmas acu priekšā, piefisējot to laiku - tas laikam liecina tikai par vizuālo uztveri, neko citu, vai ne? Kaut gan - vismaz sanāca novēlota vakara lūgšana un Mieram Tuvu pirmdienas lasījumi un pārdomas arī tika izlasītas. Mūzika arī nomainījās.

Varbūt, ka manas pēdējā laika panikas tomēr dod arī ko vērtīgu. Bet tas, ka jebkurā pulksteņlaikā nevaru ieiet tumšā istabā bez mazas panikas (nekur tālāk par savu dzīvokli pārvietoties nedomāju), nezinu, vai ir normāli. Kaut kā dikti bail pēdējā laikā. No vis kaut kā un par vis kaut ko. Kur palika tas - man viss vienalga?

Un vispār baidīties nav labi. Kā man tētis ir teicis - bailes nav no Dieva.