Internetos notiek ņemšanās par funkcionāriem Rio. Protams, administratīvais tūrisms kā tāds, ēēē, nesajūsmina, bet varbūt der paskatīties uz konkrētu (skaļāko) gadījumu. Peldēšana - sporta veids, kurā Latvijā neviens nebija izpildījis normatīvu un mums pienācās tikai divas solidaritātes (vājinieku) vietas, no kurām vienu saņēma Aļona Ribakova (200m brass). Uzlaboja valsts rekordu pa 0.7 sekundēm (personīgais rekords galvenajā startā - visu cieņu), bet arī ar to palika 27.vietā no 29. Vai trenera klātbūtne kaut ko būtiski mainītu rezultāta ziņā? Labi, uzlabotu vēl par sekundi rekordu (tas tāds ļoti, ļoti optimistisks pieņēmums) - un rezultātā būtu par veselu vienu vietu augstāk. Jā, ja peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone tikai sauļojās un dzēra kokteiļus pludmalē, tad viņam, protams, Rio nevajadzēja atrasties, bet tas nenozīmē, ka tāpēc Ribakovas trenerim tur būtu jāatrodas. Savukārt, ja Pones atrašanās tur palīdzēs piesaistīt kādas sacensības, vietas Latvijas peldētajiem kādās sacensībās, resp., iedeva pienesumu, tad, jā, viņa atrašanās Rio būs bijusi lietderīga.