Dunduks ([info]dunduks) rakstīja,
@ 2012-01-05 18:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry

[info]vikings hokeja vārtsarga epopeju uzsita nedaudz atmiņu vilni. Sākšu gan ar to, ka jāsaka liels paldies Budam ((c) [info]unpy) par [info]vikings un [info]martcore esamību. Man ir iekšēja pārliecība, ka savā ziņā viņi ir brāļi. Viens gan ir tendēts vairāk uz fiziskām, kamēr otrs uz intelektuālām atrakcijām, tomēr kopīgs ir tas, ka atrakcijas mainās un strauji, kā rezultātā tiek padarīta dzīve interesantāka gan citiem, gan arī sev. Mana lielā atšķirība ir tā, ka es pieķeros un tad līdz pēdējai patronai un esot viņu vietā vai nu mani vajadzētu meklēt mētājamies zem kāda klinšu staba vai ložu sacaurumotam pie kāda kazino. Šī gan bija tikai tāda liriska atkāpe.

Stāsts ir par to, ka visi vārtsargi ir psihi. Padomju laikā es tiku nopircis krievu valodā tulkotu Braiana Glenvila sporta tematikai veltītas prozas krājumu "Oлимпиец" (atmiņā gan man nezin kāpēc bija iespiedies ar nosaukumu "Bсе вратари - психи"). Autors ir savā jomā klasiķis, lai gan man ir grūti pateikt kā viņu uztvertu normāli pieaugušie, bet mani joprojām tie paņem, līdz ar to var tikai iedomāties kā tie trāpījam sešpadsmitgadīgajam man. Jā, iespējams, ka arī šis ir viens no ķieģeļiem manā nelielās un nevainīgās apmātības sienā.

Nezinu kā citur, bet Ogrē 80o gadu otrajā pusē skolā praktiski bija tikai divas sporta spēles - vasarā futbols un ziemā hokejs. Bija sacensības starp klasēm un es, protams, biju vārtsargs, jo es biju psihs. Arī mazs, bet sasodīti lecīgs visās šīs vārda izpratnēs, jo it īpaši futbolā nebija citu veidu kā kompensēt trūkstošos auguma centimetrus kā lēkājot šurpu turpu reizēm ar galvu mēģinot salauzt vārtu stabu. Vēl futbolam raksturīgi bija tas, ka tā kā mēs bijām mūzikas klase un līdz ar to nebijām sportiskākā no desmit paralēlklasēm, tad parastais plāns bija tāds, ka sākumā mēģinām noturēt 0:0 un es lēkāju pa vārtiem savā nodabā, pēc tam notiek nenovēršamais un kaut kas tomēr tiek ielaists un tad kā pēdējā cerība es pārvēršos par centra uzbrucēju un mēģinu nu jau ar bumbu kaut ko salauzt. Jāatzīst gan, ka ja atskaita kādu pabojātu oponentu degunu, tad citu sevišķu sekmju gan nebija. Mana klusā zvaigžņu stunda bija septītajā vai astotajā klasē, kad uz laukuma satikās "a" pret "c" (es visus vienpadsmit gadus nomācījos "a" klasē un pārējie man likās tādi kā zemāki gan pamatskolā, gan vidusskolā, kur lai arī bija tikai trīs klases, bet par viņiem viss bija skaidrs, jo "b" bija meiteņu klase, humanitārie idiotiņi kā to klasi nosauca fizikas skolotājs, bet "c" bija nejēgas, kuri ne tikai "a", fizikas un matemātikas, klasē netika, bet pat "b" klasē netika un vispār nekur). Līdz otrā puslaika beigām bija palikusi kāda minūte, bumba ripoja pa laukuma gala līniju vārtu virzienā, es to jau mierīgi taisījos paņemt, kad mani apsteidza viens no komandas laukuma spēlētājiem, sekoja tiesneša svilpe: "11 metru soda sitiens" (ja gribam būt precīzi, tad deviņu metru, jo vārti arī nebija 7.20m, bet gan ~5m plati). Tā kā man arī toreiz bija Reputācija, tad manējais komandas biedrs vēl ar pēdējo cerību balsī jautāja man: "Bumba taču bija ārā?", uz ko man viņš bija jāapbēdina un jāpasaka, ka līnija vēl ir laukums. Ieskrējiens, sitiens, ne pārāk spēcīgs, ne pārāk precīzs (kādu pusotru metru pa kreisi no manis) un labā augstumā (apmēram pusmetrs) un es to atsitu. Spēle tā arī beidzās neižšķirti. Nolikumā togad bija, ka šādā gadījumā seko soda sitienu sērija, pa pieciem sitieniem. Pretiniekiem pirmo sita tas, kurš spēles laikā neiesita un šoreiz uzsita labāk, gandrīz pašā malā, bet ērtajā augstumā un es aizlecu. Es pēc tam iesitu - zemu, spēcīgi un gandrīz stūrī. Otrais sitējs bija oponentu neformālais līderis ar iesauku Šakālis, viņam vienīgajam bija buči un uzsita viņš spēcīgi un arī pietiekoši augstu, bet ne pietiekoši precīzi un pussolis uz priekšu un tad pa kreisi gaisā un es atsitu arī uz šo. Ar to pretinieki bija iznīcināti, jo trešais pārsita apmēram metru pāri vārtiem, bet ceturtais un piektais uzsita tik bezcerīgi, ka es pat neatceros kā. Mēs iesitām arī ar otro un trešo - pa zemi un pa abiem stūriem, ceturtais un piektais gan netika iesisti, bet tam jau vairāk nebija nozīmes. Pēc spēles sākās loģiskā vārdu apmaiņa un kasīšanās, tai skaitā par to, ka ja spēles laikā būtu sitis Šakālis, tad būtu noteikti iesitis. Var jau būt, lai gan pēcspēles notikumi rādīja, ka arī tad varētu būt savādāk.

Lai arī hokejā vārti ir mazāki, bet arī tur izmēram ir nozīme. Klašu sacensības sākās no kādas sestās klases. Ekipējuma praktiski nebija - paštaisīti porolona kājsargi un vilnas cimdi, tikai nūja un ķivere bija īsti. Tajā gadā arī bija spēle pret "j", pret sporta klasi. Rezultāts spēles beigās nebija sevišķi iepriecinošs - 0:19. Pieļauju, ka pāris reizes mēs centra līnijai pārgājām, bet viņu zonā tomēr diez vai ar ripu kaut reizi nokļuvām. Toties otrajā puslaikā (toreiz spēlējām 2x10(15?)) pretinieku līderis, kurš bija arī skolā top spēlētājs, izrāvās viens pret vienu, bet ļoti pārsteidzošā kārtā mūsu aizsargam viņu izdevās nogāzt - soda metiens. Viņš pats arī to izpildīja, bet pieslidoja pārāk tuvu un es to atsitu. Kaut kad pēc tam pamazām tika iepirkta forma un vismaz tiku pie normāliem (manam augumam) kājsargiem, ķērējcimda un atsitējcimda (toreiz gan tādu vārdus nezinājām un nosaukumi bija lovene, lovuška un otbivalka, tāpat tie arī bija bērnu variants, kam pāris gadus vēlāk izrādījās nozīme). Suspensora vietā gan bija viens mazāks spilvens, bet ķermeņa sarga vietā bija lielāks spilvens. Bija ok. Hokejā mums veicās salīdzinoši labi un astotajā klasē mums ļoti paveicās ar izlozi, jo nenokļuvām vienā grupa ar "j" klasi, kas nozīmēja to, ka mums ir iespējas iekļūt finālā - tikai izšķirošajā spēlē vajadzēja uzvarēt "g" klasi (neižšķirts nederēja, jo citus mēs bijām ar mazāku starpību uzvarējuši). Pirms spēles iesildīšanās - gan savējie, gan arī pretinieki pamētā pa vārtiem, es atsitu vai ķeru un viss ir ok. Pretinieku līderis bija viens otrgadnieks - kaut ko iemet, kaut ko atsitu un joprojām viss ir ok. Līdz viens metiens, es to noķeru, bet viņš caursita ķērējcimdu. Spēle, otrais puslaiks, rezultāts 1:1, mums ir vajadzīgs tikai viens gols un mēs esam finālā. Pretinieku uzbrukums un viņu līderis iziet praktiski viens pret viens, bet diezgan stipri pa labo malu un tur pat līdzās ir arī mūsu aizsargs. Seko metiens, atsitu, atkārtots metiens, vārti. Pēc tam viņi iemeta vēl vienus, bet tam jau vairāk nebija nozīmes. Viss jau būtu labi, ja vien pirmā metiena laikā es nebūtu instinktīvi (lai arī ļoti neracionāli) aizgriezis galvu un līdz ar to uz atlēkušo ripu un atkārtoto metienu noreaģēt man nebija iespējams. Var jau būt, ka nekas nebūtu mainījies un viņš tāpat būtu iemetis. Vai arī nebūtu iemetis, bet arī mēs neiemestu un paliktu viņus apmierinošais neižšķirts. Vai varbūt mēs tomēr iemestu. Katrā ziņā lielā iespēja tikt finālā palika neizmantota. Es biju caursists (šo gan vairāk attiecina uz bokseriem, bet, redz, gadās arī citos sporta veidos).

Tas man pašam bija tomēr nedaudz negaidīti, jo ar fiziskām sāpēm man ir ļoti normālas attiecības, pat uz izbaudīšanas pusi reizēm. Toreiz, kad braucot ar mopēdu es nepamanīju lopu ceļam pār pārvilkto striķi, jo bija tūlīt jānāk govīm uz slaukšanu no ganībām, ar kaklu norāvu norāvu stiprinājumu pie staba vienā ceļa malā un pēc tam man tas jauki aptinās ap kaklu noraujot ādu, es vēl kādu pustundu pabraukājos apkārt un īsti nesapratu par ko tāds troksnis izcēlās, kad biju pārbraucis mājās. Nepatīkams varētu būt gaidīšanas process, bet ja notiek, tad notiek, so what. Bet toreiz mani caursita. Tāpēc interesanti, protams, būtu tagad pamēģināt iestāties vārtos, it īpaši pieļaujot, ka ekipējumam vajadzētu būt būtiski labākam, bet tā kā es neesmu [info]vikings, tad tas visdrīzāk paliks tikai idejas līmenī.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]str
2012-01-05 18:29 (saite)
esi uzmanīgs ar vēlmēm:)PP

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]dunduks
2012-01-05 20:21 (saite)
Pirms es vēlmes formulēju, es pietiekoši par tām padomāju un no šīs piepildīšanās es noteikti nebaidos :-)

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]unpy
2012-01-05 18:31 (saite)
Iespējams, pat tīri labi sanāktu. Ja reakcija bērnībā uztrennēta, tad šo var tīri labi dabūt atpakaļ, jo 90% reakcijas ir galvā, kā jau viss pārējais.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]dunduks
2012-01-05 18:38 (saite)
Reakcija tieši ir problēma, jo tā kopā ar ātrumu ir pirmās lietas, kas aiziet. Izmēri un pozicionālais čujs savukārt ne tikai nemazinās, bet pat palielinās.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]unpy
2012-01-05 18:41 (saite)
Cik pašam ir sanācis novērot, tad tikai ātrums aiziet, ja ātrumu uzdzen, tad izrādās, ka ar reakciju viss ir tāpat, kā bijis.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?