Labs pamats ir ļoti svarīgs. Šīs sestdienas pamatā man bija Latvijas erudītu līgas atklātā individuālā erudīcijas čempionāta, kurš pasākuma laikā ieguva Ivara Turovska vārdu, priekšsacīkstes. Es nu jau labu laiku neesmu aktīvs šo pasākumu apmeklētājs, bet kad saņemos apmeklēt, tad joprojām iegūstu kaudzi pozitīvu emociju gan saskarsmē ar vecajiem cīņu biedriem (šī nu ir tā vide, kur es vienmēr esmu starp visjaunākajiem - tā bija gan pirms piecpadsmit gadiem, gan ir arī tagad, kas, domājot par pasākuma ilgtspēju, protams, nav nekas pozitīvs, lai arī varbūt šis izrādīsies pasākums, kuram izdzīvošanai pietiek ar ļoti, ļoti minimālu svaigu asiņu pieplūšanu), gan samērīšanās prieks ar citiem un, vēl svarīgāk, pašam ar sevi, gan atmiņas par vidi, kurā es mācījos socializēties, jo, kā mēs to labi zinam, tad frīkiem ir jāturas kopā. Pasākumā bija divi testi, kuri sastāvēja gan no slēgtajiem, gan atvērtajiem jautājumiem. Lai tiktu finālā ir jāiekļūst starp divpadsmit labākajiem, kas, ņemot vērā dalībnieku skaitu - divdesmit viens, varētu neizskatīties nemaz tik neiespējami, lai gan testu salīdzinošais vieglums un mans sniegums ļaus man finālā iekļūt tikai tad, ja deviņi izrādīsies sliktāki par mani, jo paskatoties spogulī teikt, ka es varētu būt bijis par kādu labāks - nē, lai arī meloju labi un pārliecinoši, bet šis līmenis ir ārpus manis. Visskarbāk būs, ja pietrūks pāris punktu, jo tas nozīmēs, ka nebūšu iekļuvis uz savu tēmu rēķina: "Sports" un "Šahs", par kurām bija neproporcionāli daudz jautājumu (teorētiski pie šāda sadalījuma būtu jāatkorķē šampanieša pudele un jādejo, dziedot līksmu dziesmiņu, uz konkurentu cerību kapa), bet realitātē nesalasīju nepatīkami daudz tā arī neatbildot uz tādiem jautājumiem kā:

1. Kas bija tā vīzdegunīgā (jautājums, protams, bija korekts, bet šeit ir pielikts personīgās saskarsmes novērtējums, kuru sniedzis respektējams avots) ātrslidotāja, kura piedalījās kaudzē olimpisko spēļu un kuras līmenis bija no sērijas "slēpotājiem gāja kā gāja, bet vismaz neviens mežā neapmaldījās un nepazuda" vai "attiecībā uz mūsu peldētāju startu ir divas ziņas - viena laba un viena slikta. sliktā ir, ka nekur netika un cerību arī nekādu nebija, bet, galvenais, vismaz neviens nenoslīka". Es apzinos, ka slidot, slēpot un, vēl jo vairāk, peldēt tādā līmenī es nevarētu arī tad, ja pirms 25+ gadiem būtu sācis trenēties, bet man ir neliels attaisnojums - es vismaz nemēģinu Latviju pārstāvēt olimpiskajās spēlēs. Attiecībā uz šiem olimpiskajiem tūristiem man laikam tikai tagad būs izdevies noformulēt viedokli - pasaules/eiropas čempionātos, ja valstij ir finansējums, lai sūta maksimālu skaitu, kas ir izpildījuši normatīvus, bet uz olimpiskajām spēlēm tomēr nevajadzētu vest tos, par kuriem ir zināms, ka, pat uzrādot labāko rezultātu (es esmu optimists - es ticu, ceru un gaidu), tas nepalīdzēs izkļūt no apakšējiem 10%. Var jau atgādināt Kubertēna ideālus: "galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties", bet savulaik es tiku trāpījis uz autoratīvu viedokli, ka šis teiciens tomēr esot bijis ar vienu papildus nelielu niansi: "galvenais nav uzvarēt, galvenais ir piedalīties cīņā par uzvaru". Paskatoties uz oriģinālā teikuma anglisko versiju (franču valoda nav mana stiprākā puse) - L'important dans la vie ce n'est point le triomphe, mais le combat, l'essentiel ce n'est pas d'avoir vaincu mais de s'être bien battu. / The important thing in life is not the triumph but the struggle, the essential thing is not to have conquered but to have fought well. man tomēr gribētos teikt, ka tas ir tuvāk niansētajai versijai, bet te jau parādās, ko katram nozīmē "to have fought well". Attiecībā uz moderno mitoloģiju tas atgādina kādas manas pasniedzējas (bibliotekāros) stāstu kā viņa ar kursabiedriem +/- 50o otrajā pusē esot izskatījuši visus Ļenina fundamentālos kopoto rakstus (tie satur visu, ko jebkad ir uzrakstījis, arī teicis, ja to kāds ir piefiksējis) ar mērķi atrast slaveno citātu par mācīšanos. Nav (ok, neesot) tāda citāta. Modernās tehnoloģijas gan apgalvo savādāk. Jā, gandrīz aizmirsu - ātrslidotājas vārds ir Ilonda Lūse.

2. Kurā NHL klubā 2001./2002. gada sezonā spēlēja Irbe un Ozoliņš (tā kā tas bija viens klubs, tad pietiktu atcerēties jebkura kustību pa Ziemeļamerikas ārēm). Es klusītēm daudzīju galvu pret galdu (pret sienu nevarēju, jo es sēdēju auditorijas vidū) un, protams, sapinos meistarībā, lai arī ņuhs un čujs (gan bez poņas) teica, ka tā bija Karolīna, bet atmiņas ķieģelīši to nekādi nespēja ierakstīt Ozo biogrāfijā un atbildi (Sanhosē) ierakstīju apzinoties, ka tā ir nepareiza, jo to, ka Tik ilgi abi kopā nespēlēja, man brēca visas atlikušās dzīvās smadzeņu šūnas, neironu tīkli un pārējie zvēriņi, kas atbild par atcerēšanos.

3. Īpaši eleganti bija neatbildēt, kurā vietā pēdējā Eiropas komandu čempionātā šahā palika vīriešu izlase, kas beidzās pirms +/- mēneša un kura gala rezultātu tabulu man neatradās laiks apskatīt (jā, es esmu ļoti nodarbināts un, jā, man pavisam nav brīvā laika, patiešām, jā). Pareizā atbilde 24.vieta no 36, bet es atbildēju 12., jo turnīra sākumā nedaudz negaidīti gāja pa augšu. Tiesa, vēl negaidītāka bija Vācijas uzvara un te nu Latvijas šaha skola var atrast pamatu, lai arī nedaudz, bet palepoties, jo 40% no Vācijas komandas (resp., 2 no 5) ir auguši šajā Baltijas jūras krastā un, ja Arkādijs Naidičs varbūt patiešām bija ticis tikai pie pašiem pamatiem, kurus ielika Aivars Ģipslis 90o vidū (10o dzimšanas dienu viņš sagaidīja jaunajā tēvijā), tad Daniels Fridmans šeit bija līdz apzinīgākam vecumam un ar viņu savulaik arī es tiku turnīros uz vienas takas saticies. Taciņa gan bija šaura, kas ir tikai normāli un mani sāni pēc tam zili, kas gan arī nebija nekas pārsteidzošs.

Pie vienīgā patīkamā pārsteiguma savās tēmas es tiku uzminot Džordana mazāko gūto punktu skaitu vienā spēlē, kur no variantiem - 0, 3, 6, 9 un 12, es izvēlējos vidējo. Bingo.

Manas atmiņas fanu kluba goda prezidentiem planeeta un unpy tika veltīts jautājums par to kā sauc Ušakova/RD kaķus. Man kā zirgam vakuumā neatbildēt uz šo jautājumu būtu tikai normāli, bet, kā jau bieži, visu izšķir detaļas - iepriekšējā dienā es tiku lasījis tekstu, kur šie abi vārdi (Muris un Kuzja) tika pieminēti. Labā ziņa gan ir tāda, ka man pamazām parādās cerība, ka varbūt tomēr es esmu normāls vai vismaz normālāks nekā izskatās (grūti resniem saulē un frīkiem ģēnijiem nedaudz dīvaiņiem).

Tādi nieki kā, piemēram, sajaukt esošo ASV viceprezidenta un valsts sekretāra amatu ieņēmējus vai atkal sapīties meistarībā, mēģinot būt pārāk gudram, attiecībā uz Filipīnu naudas vienību uz visa pārējā fona ir pupu mizas. Toties pastāv no nulles atšķirīga varbūtība, ka es turpmāk atcerēšos to, ka bozoniem (pozitīvajām) pretēji lādētās elementārdaļiņas sauc par fermioniem (par to, ka pirms nedēļām divām es redzēju ļoti uzskatāmu elementārdaļiņu klasifikācijas attēlu, es labāk kautrīgi paklusēšu). Pāris minūtes patērējot gan sāk rasties šaubas par jautājuma formulējumu (ja pieņemam, ka es pietiekoši precīzi to atceros). Katrā ziņā pēc pagājušā gada man pašam šokējošās iekļūšanas finālā situācijā, kur no ~50 jautājumiem es patiešām zināju tikai kādus piecus un pārējās atbildes apvilku uz dullo, trāpot gan nevis likumīgos 25%, bet gan 50%, es ne par kādu atlasē iegūto vietu nebrīnīšos.

Vēl nedaudz par relativitāti - stāvam pie pirmā testa pareizajām atbildēm un dzirdu Pēteri Veidemani sakot, ka esot daudz atbildējis nepareizi. Man āķis lūpā un daudz nekautrējoties bakstu sānos, cik tad ir tās nepareizās atbildes. Cilvēks nedaudz saminstinās, bet es bezkaunīgi atkārtoju procedūru (kura gan bija verbāla, bet nu tomēr), līdz viņš atzinās, ka daudz esot 2(divas). No 40(četrdesmit). Pie 10(desmit) atvērtajiem jautājumiem. Viss ir relatīvs. Katram savs. Arī citātu (un banalitāšu) krājums. Arī Laiks. Mans rāda, ka ir tikai nedaudz pāri 13iem un ir pusdienLaiks.

Pa ceļam no erudītu pasākuma uz pusdienām es iegāju Vaļņu ielas "Zvaigznes ABC" grāmatnīcā, kurš nezin kādu modes un mārketinga iedomu rezultātā tiek lamāts par outlet-u (ar pilnu pārliecību īsti nesanāk, tomēr acīs stāv, ka "outlet" ir uz izkārtnes rakstīts kā "OUTLET", kur vai nu atšķirīgs fonts vai nu atstarpes starp burtiem, bet šī maģiskā vārda vizuālais noformējums muguras smadzenēm liekas atšķirīgs). Iznācu ar smagāku somu, vieglāku maku un kastē iemetis loterijas talonu. Tomēr nopirku latviski izdoto Kasparova grāmatu "Kā dzīve imitē šahu" (vienīgais attaisnojums, ka pēdējo reizi redzot oriģinālvalodā, resp., angliski, uz Salas tā maksāja dārgāk), Dilana biogrāfiju, vienu nelasīta Renkina romāna tulkojumu (līdz šim viņu tiku lasījis tikai angliski) un krājumu "Latviešu mūsdienu dzeja (1997-2007)", kuru nebija iespējams nenopirkt, jo tajā bija Marta Pujāta rindas, savulaik jau pieminētas http://klab.lv/users/dunduks/280876.html. Tagad zinu, ka dzejolis ir no toreiz nenopirktās grāmatas "Tuk tuk par sevi".

***

var jau atļauties šūpoties vējā
rītā pirksti plakstus kad ver
seja smaidu man nokavēja
acis savas asaras dzer

var jau atļauties skatīties saulē
vakara graujošās krāsas kad nāk
rokas atkal ārprātu auklē
šovakar zīmējums nesanāk

var jau atļauties vienmēr pa vecam
vienmēr pa vecam pateikt sev tā
aizmiedz puisēn pats sev uz pleca
aizmiedz un tad tev netrūks nekā

Sausais atlikums:

1) Dzejolis labs ir viss, ne tikai pēdējais pants (lai gan tas ir uuber alles) un ir nevis divi, bet trīs panti kā izrādās.
2) Fakultātē uz sienas izlasītajam un man atmiņā ieaugušajam ir tikai viena atšķirība no oriģināla - klāt pēdējā rindiņā nācis vārds "tad".
3) Atkal un atkal balsī pārlasot abus variantus plūstošāks tomēr liekas īsākais variants, bet labs ir arī oriģināls. Tā kā joprojām viss ir relatīvs, tad šeit labs nozīmē tāds-par-kura-autorības-iegūšanu-es-būtu-gatavs-nogalināt (uzsveru, ka šī ir metafora un savā dziļākajā būtībā bezjēdzīga, jo, kā jau to visu labi zinam, tad autorības maiņa ar šādām vienkāršām metodēm nav iespējama, autorības maiņa vispār nav iespējama, vismaz esošajā spēles laukumā).

Pārējie nelikās tādas šausmas-šausmas kā toreiz, bet neko vairāk. Tam gan nav nozīmes. Tāpat kā tam, ka aizmigt tā arī lāgā neizdevās ne uz pleca, nedz savādāk. Bet tas vēlāk. Stipri vēlāk. Un stipri agrāk.

Pusdienas kā jau pusdienas. "Muklājā". Apjoma ziņā nelielas, kādu desmit cilvēku, afrikāņu ģimenes nedēļas norma, kas izpaudās kā jēra gaļas soļanka (zupa tika pieskaņota neesošajai kaklasaitei un esošajam klimatam), vērša vaidziņi (vidējais aritmētiskais starp mēli un steiku, man garšo abi, garšo arī vidējais aritmētiskais) un desertā, pēc krietnas pauzes gan, bizē kūka. Fonā bija 10+ francūžu kompānija, kura ievēlās latviešu ceļveža pavadībā, nedaudz pārsteidzot nesagatavotu virtuvi (ok, varbūt brīdināti tika iepriekš, bet no malas tā neizskatījās). Pēc kāda laika netālu piesēdās pārītis, kurš pasūtot ēdienu nedaudz pārvērtēja savas spējas, tomēr cīnījās varonīgi. Kaut gan varbūt tieši šī cīņa noveda referenduma (tm) apspriešanas, bet vienmēr un visā jau nevar veikties. Pat man. Lasāmā grāmata bija "Hooligans, vol.1, A-L" - par to kā dzīvoja nekārtību cēlāju kustība Anglijas, Skotijas un Velsas futbola klubos. Esmu ticis līdz "Bradford City" ("Milwall", protams, tika palaisti ārpus rindas). Interesanti, lai arī brīžiem nedaudz monotoni. Ārā satumst. Laiks doties tālāk.

Ierastais maršruts (sk. http://klab.lv/users/dunduks/341797.html otrās rindkopas pirmo teikumu), kuru nedaudz pārtrauc tāfele, uz kuras rakstīts "Teļa vaidziņi". Āķis lūpā un sekojošas īsas pārdomas par to, cik es varu un gribu vēl apēst, bet āķis lūpā un apzinoties, ka "3 pavāru restorānā" porcijas ir, ēēē, nedaudz mazākas kā jau pievārētās, dodos paskatīties uz zvaigznēm pie Latvijas ēdināšanas biznesa debesīm. Pie bāra letes ir tieši viena brīva vieta un visi teļa vaidziņi vēl nav apēsti. Viss notiek. Vaidziņš gan ir tikai viens un mazs. Bet tas tomēr ir teļš, nevis vērsis un dotajā gadījumā pietiek ar to, ka nav izdomāts kā unpy trusis vai brālēns. Un vaidziņš ir labs, ļoti labs, varbūt par ļoti, ļoti labs (kā teļam jau tāpat maigāks par iepriekš baudīto vērsi, bet garšas kārpiņas mēģināja pārliecināt, ka starpība ir arī sagatavošanā, ne tikai lopiņu vecumā). Atšķirībā no piedevām - kāļu biezenis, zaļas pupiņu pākstis, mērce, uz sāls mizā cepts kartupelis 1/2gb., bet liels, kausēts sviests un zaļumi. Apjoma ziņā piedevas pat vairāk nekā pietiekoši, it īpaši ņemot vērā manu nelielo ieturēšanos pāris stundas iepriekš. Vienīgais trūkums, ka nav garšas. Viss plakans un pliekans, kas liek dabīgi maigajam vaidziņam pazaudēties ("Muklājā" pie vaidziņa mērce bija nedaudz specifiska un mani īsti neuzrunājoša, bet vismaz piedod garšu). Es neesmu no tiem, kam noteikti vajag ļoti spēcīgu garšu, bet šajā gadījumā nekā bija par daudz. Šefs arī to atzina, bet tāda esot vidējās publikas gaume. Negribu strīdēties ar profesionāļiem, bet līdz šim man bija licies, ka es esmu +/- vidējā publika, latvietis vulgaris. Apkalpošana ātruma ziņā ir ok, it īpaši, ja pārāk nesteidzas. Ja nedaudz steidzas, tad šobrīd nu jau arī ir ok. Ne-ātruma ziņā viss jauki. Kaut arī šoreiz es netiku ieradies kopā ar VIP un darbinieks, kurš mani varētu atcerēties šodien nestrādāja (toties strādāja cits, kurš izskatījās pēc viņa jaunākā brāļa, piedevām ne tikai vizuāli, bet arī komunikācijā gan ar klientiem, gan kolēģiem, bet tikai izskatījās, lai arī es neesot ne tuvu pirmais, kurš viņam uzdevis šādu radniecību precizējošu jautājumu). Pasēdēt pie bāra letes un paskatīties kā cilvēki strādā, paskatīties uz cilvēkiem un paklausīties blakussēdētāju sarunās. Nekur nesteigties un nedaudz pabaudīt dzīvi reizēm šādi var. Reizēm, jo ierašanos bez VIPa zem rokas es sajutu saņemot rēķinu. Skatoties uz ēdiena value-for-money cipars nekādi nesanāk iepriecinošs, bet ja ļoti gribas, tad kāpēc ne, jo tā jau ir tikai nauda.

Krogs (Skābene, resp., bijušais Alberts) gandrīz tukšs, ja neskaita vienas kāzu svinības un var ķerties pie latviskotā Renkina. Starp kāziniekiem gan ir Piepzzz un, jā, paliekam vecāki, bet slaveno čemodāniņu viņš ir saglabājis un izmetis nav. Renkina latviskajai versijai ir viena neapšaubāma priekšrocība - lasās tomēr ātrāk nekā oriģinālā, tomēr brīžiem gan vietvārdu un īpašvārdu tulkojums, gan nekonsekvence tulkot/netulkot (resp., atstāt angliski) pielietošanā nedaudz kaitināja. Cilvēki pamazām saradās, lappuses saruka, nedaudz skaļš un nedaudz bezkaunīgs un ar labu atmiņu - tātad pa vidu tam visam arī es. Kādā brīdī zaķēns no blakuskroga ieskrien padraudzēties/aizņemties/atdot kā jau tajā biznesā notiekas, bet zaķēns jau liels, jau pieaudzis, cerams, ka manas audzināšanas pēdu pārāk nesalāčots.

Kādā brīdī aizeju uz netālu, iepriekš neapmeklētu iestādījumu pasaules mūzikas krogu "Bubamara". Pie sienas Morisons, Veitss un Bukovskis. Interesanta pieeja virsdrēbju karināšanai - īsus kungus garos un zolīdos mēteļos un vienkārši garus kungus pārāk negaida, ja vien tie nav gatavi grīdu slaucīt ar saviem mētelīšiem. Skatuve un skan "Dandari" - vijole, akordeons "Weltmeister" kā pienākas, jo akordeonam jābūt pasaules meistaram, cītars un kontrabass, kurš gan skanējumā maskējas un slēpjas un tikai ieklausoties var saklausīt un uzķert to. Brīžiem izskatās kā tukšai vietai spēlējot un ātrāk prom, jo spēlēt nevienam varētu nebūt forši, bet brīžiem smaids un dzīvība un notiek un skan. Joprojām konstatēju savu seno novērojumu par iepriekš nedzirdēto vārdu neuztveršanu, bet ar atvadu dziesmu viss kārtībā, jo es to zinu maestro VVilka izpildījumā. Par to, ka mājās jāiet un kurš tur gaida un kurš negaida. Vieta, kur var aiziet kaut ko interesantu paklausīties. Būšu apošņājies, jo man jau kā sunītim svešā vietā sākumā gribas uzmanīgi visu vērot no galdapakšas vai kāda stūra un tas nekas, ka reizēm tas sanāk pie bāra letes tieši vidū, bet ar kafiju tur turpmāk uzmanīšos.

Tā kā vēl liekas pārāk agrs, tad dodos atpakaļ uz krogu. Pa ceļam redzu un dzirdu kompāniju, kur sarunājas par to vai skaidra nauda no kartes paņemta un teksts: "Ar karti? Ļeņingradā" un kompānija pārdesmit metrus no mērķa griežas apkārt un dodas bankomāta virzienā (tīri izglītībai - iestādījumā "Ļeņingrad" ar karti tiešām nevar norēķināties vai vieta izskatās tāda, ka labāk nevajag vai vienkārši nedaudz īpatnēja kompānija?!)

Krogā sarunas, cirks, datorspēļu gīki abās letes pusēs un ne tikai gīki, bet arī ražošanā iesaistītie un nostiprinu zināšanas, ka nevajag pirkt high-end videokarti spēļu datoriem, jo daudz labāk nopirkt divas vidējas, kas ir stipri lētāk un tad saslēgt RAIDā, informācija, kuru jau biju vēl savulaik "Digital Times" papīrā lasījis, bet kontekstā ar izsniegto un lai arī skaļi nepateikto, bet aiz teksta paslēpto "Vakara loha" vai, labākajā gadījumā, "Cilvēka, kuram reizēm mēdz būt pārāk daudz naudas" titulu atmiņā paliek, protams, stipri labāk un šis viedoklis patiešām varētu būt pietiekoši autoratīvs, jo jauneklis strādā datorspēļu industrijā pie spēļu izstrādes, kur viens no patīkamākajiem blakus pienākumiem ir visu jaunāko spēļu pamēģināšu, jo taču jāsaprot, kas notiek industrijā. Vēlāk parādās jauneklis, kurš raksta Witcher3 tekstus, kurš iznākšot pēc gadiem trīs. Jauneklis - tēls ar hūti un atgādināja man Džoniju Depu no http://en.wikipedia.org/wiki/Sleepy_Hollow_(film) vai viņu vai viņa līdzinieku no http://www.youtube.com/watch?v=tbNlMtqrYS0. Nepilnus 20 gadus vecs, dzimis +/- Notingemā, Forest, nevis County, bet sports ne visai, jo pēc izstāšanās no jaunsargiem četrreiz sadurts, gandrīz zaudējot labo aci. Kaut kur šeit pēc "Bubamara" kafijas es pamazām nokļuvu astrālā un dūmi ar īstenību aizvijās skurstenī, kura nav. Hiromantijas (paraug)demonstrējumi un "racionālais es" uzbūvē rāmi, mistisko pagātnes/nākotnes tulkotāju pārbaudei. Stūrakmens pieejai ir jaukais Bārnuma jeb Forera efekta eksperiments. Pārbaudes rāmis hiromantijas gadījumā varētu izskatīties apmēram šādi:

1. hiromants neredz personu, bet ierauga tikai plaukstu, apskatās un izpēta, cik nu ilgi viņam vajag, izdara piezīmes utt., utml., kaut vai filmē.
2. kaut kādā galīgā laika posmā uzraksta visu, ko sadomājis.
3. teksts pēc tam tiek formalizēts to sadalot vienkāršos ar jā vai nē atbildāmos apgalvojumos vai jautājumos, nepieciešamības gadījumā saglabājot loģiskās saites, bet personām, kurām būs jāatbild tās nerādot, papildus tam tiek sarakstīti vēl visādi trokšņa apgalvojumi, lai paslēptu hiromanta konstatēto.
4. iegūtais saraksts tiek iedots personai un viņa atķeksē jā/nē.
5. papildus sarakstu atķeksēšanai iedot raibai kontrolgrupai.
6. pie analīzes trokšņa jautājumus atmet un skatās pa apgalvojumiem kā izskatās persona pret hiromanta teikto, kā arī kā persona izskatās uz kontrolgrupas fona, jo, ja personas rezultāts sakrīt ar hiromanta par, teiksim, 80%, bet pietiekoši tuvs rādītājs ir arī kontrolgrupai, tad skaidrs, ka tas ir uz visiem attiecināmais bulšits, bet ja pie cienījama personas procenta visai kontrolgrupa ir stipri, stipri mazāk, tad uz cēloņu-seku sakarību mans "racionālais es" gan neparakstītos, tomēr korelācijas nolasīšanas iespējamību es būtu gatavs skaļi atzīt. Protams, lai iespējamība nolasīt izaugtu par sistēmu, kas ļauj nolasīt, vajadzētu dabūt pie pietiekoši liela respondentu skaita labu rezultātu un no simts respondentiem 20% noteikti tāds nebūtu.

Līdzīga tipa metode būtu pielietojama arī astroloģijas, zīlēšanas kārtīs, kafijas biezumos vai pēc putnu iekšām gadījumā.

Pēc tam man viņš piedāvāja uzspēlēt šahu. Tā kā es labi apzinos kā es spēlēju un man nebija ne jausmas par viņa līmeni, tad noskaņots es biju visai piesardzīgi. Man baltie un sākums ir 1.e4 d5 (es, ja ne sabīstos, tad nedaudz nepatīkamas izjūtas, jo pret skandināveni man rezultāts un pozīcijas vēsturiski kaut kā sanāk draņķīgas un ja arī nav starp īsākajām, tad tikai tāpēc, ka ļoti, ļoti nav gribējies tūlīt pēc desmit gājieniem (spēlējot ar baltajiem!) padoties) 2. ed e6 (ne īsti ok, bet var arī tā) 3. de fe (ups, laikam piesarājos veltīgi) 4. d4 e5 (ups, rietumu frontē bez pārmaiņām) 5. de D:d1+ (un komentārs, ka bez dāmām interesantāk spēlēt; komentārs, kurš kaut kad vēlāk ieguva visai specifisks mājiena/piedāvājuma dimensijas iespējamību, bet 1) man ne visai aktuāls un 2) es vienkārši spēlēju šahu) 6. K:d1 Lg4+ 7. Le2 h5 8. h3 Le6 (viens no retajiem momentiem, kad neizvēlējās samazināt figūru skaitu uz galdiņa) 9. f4 Zc6 10. c3 0-0-0+ (mēģināja gan garo rokādi veikt pārliekot karali uz b8 un torni c8, bet es tomēr šādas vaļības nepieļāvu, jo visam taču jābūt pēc noteikumiem) 11. Ke1 b6 12. Zf3 Za5 13. b3 (spēlēju pēc labākiem dzelzsbetona ražošanas principiem ierobežo-viņu un ka-tik-kaut-kas-nenotiek, kas ar pāris liekiem uzdāvinātiem bandiniekiem mēdz būt vieglāk un nedaudz negaidīti, kā izrādās, izprovocēju uz) Z:b3 (Ups, man nekur nav jāsteidzas un lēnītēm iepakošu un nosūtīšu pēc adresāta, nu jau arī, ja pretī sēdētu Kasparovs, ja Tāls ar Fišeru, tad gan varētu būt visādi) 14. ab L:b3 15. T:a7 Kb8 16. Ta1 Te8 17. Le3 Lc5 18. L:c5 bc 19. Zbd2 Ld5 20. Kf2 Ze7 21. Lc4 L:c4 22. Z:c4 Zf5 23. g3 Thg8 24. Thb1+ Kc8 25. e6 g5 26. Ta8 mats. Šeit gan sākumā bija protests, ka neesot viss, jo b7 esot labs lauciņš, bet mans tornis no b1 tomēr domāja savādāk, savukārt aizmukšanai uz d8 īsti nepiekrita otrs tornis no a8, jo nebija ar mieru būtiski samazināt savu darbības rādiusu. Pēc partijas ļoti viegli atzina, ka spēlējot slikti un gājām tālāk.

Cilvēki pamazām izklīda, nedaudz jūtubes diskotēka ar datorspēļu soundtrekiem, pēc diviem laiks apaļoties, pāris jaunieši mitinās gandrīz pa ceļam un labie darbi, ja tas man neko nemaksā, kāpēc gan ne?! Salaspilī pie robežas policija kādu gaida, bet atnāk tikai vilšanās, jo šoferi ir riebīgi godīgi, pasaule savā nodabā griežas un kafija atkailina nervu galus un neļauj gulēt. Kāds mani piemin. Nekas nemainās un nav vērts. Labāk jāmēģina kaut ko uzrakstīt. Tiem, kas izlasīja žetons, kaut gan šoreiz laikam jau ar vienu vien žetonu cauri tikt nebūtu godīgi.

Bet man, rūpējoties par sabiedrības labumu, varbūt kāds drīz vien ar likumu piestiprinās plāksnīti "Ar svešiniekiem nesarunājaties!" (jo šis rupucis ne tikai nedzer un salīdzinoši labi atceras, bet pēc tam vēl arī daudz ko pieraksta, nekautrējoties arī piedomāt klāt un, sasodīts, pat publisko). Tiesa, leģenda par reālistisko un smaidošo cilvēkēdāju tika publiskota tikai mutvārdos un tā būs izgaisusi no klātbijušo apziņas ar jauno un pārsvarā grūto rītu.