Es esmu ieražu cilvēks. Protams, tas nenozīmē, ka es nemēdzu izkāpt no rāmjiem (lai arī varbūt to reizēm nevajadzētu darīt), tomār pārsvarā pieturos pie zināmiem rituāliem un tādi ir arī attiecībā uz piektdienām, uz manu maršrutu tajās. Sākas viss agrā pēcpusdienā lēnām dodoties Rīgas virzienā (un atkal novērojot to, ka fotoradariem ar satiksmes drošību parasti nav nekā kopīga, jo nolikt to uz Dpils šosejas taisnajā posmā tūlīt pēc iebraukšanas Rīgā zīmes "70" zonā, kur joslas ir atdalītas ar barjeru, abās pusēs mežs un nekā nav viennozīmīgi norāda tikai uz $$$ pelnīšanu), parkojoties ierastajā Vesetas ielas rajonā un ieveļoties "Muklājā", resp., garām pusdienām, kuras pavada kāda grāmata. Šoreiz tā kaut kas no sērijas par laiku, kuru vairs nevarēs atgūt - kādas Daces Judinas detektīvromāns "Tase melnas kafijas". Man ar detektīvromāniem ir senas un kādreiz ļoti intensīvas attiecības. Kā jau daudziem viss sākās 80oajos ar Konan-Doilu, Agatu Kristi, Simenonu, satura dēļ vecāku slēpto "Slepkava smaržojas ar Chanel" + kaut kas no Bogomila Rainova, kuri gan vairāk noliekumi spiegu romānu plauktā. Lielākā saskarsme bija 80o beigās-90o pirmajā pusē, kad sākumā līdz ar kooperatīviem parādījās "čeizi & co" (par Džeimsu Hedliju Čeizu ir atsevišķs stāsts, jo kādā 97ajā gadā ārzemju literatūras kursā es ieskaites darbu rakstīju par tēmu "Seriālie varoži Dž.H.Čeiza daiļradē" un tam lielais pluss bija, ka apskatāmā literatūra bija mājās plauktā). Jā, tur bija gan klasiskie Reimonds Čendlers un Dešils Hemmets (piemēram, "Maltas vanags", kurš vēlāk arī filma ar Hemfriju Bogartu), tāpat daudz, daudz Kristi un Simenona, Makdonaldi, Rekss Stauts, Viktors Kannings un vēl steriem citu. Žanru pavisam neesmu pametis arī šobrīd, lasot gan praktiski tikai angliski un par atlaidēm pirktu uz Salas, īpaši iecienot Ian Rankin, kuru šobrīd diezgan aktīvi izdod arī latviski, šķiet, "Zvaigzne ABC" savā kabatas grāmatu sērijā. Varbūt esmu lasījis pārāk daudz un varbūt pieradis pie zināma līmeņa, bet šis D.Judinas darbs ar klišejām, tematiskajiem piebraucieniem potenciālās auditorijas noskaņojumam un labākajās vietās sasniedzot draņķīgu Cibas ierakstu līmeni, var būt rekomendējams tikai tāpēc, lai būtu Viedoklis un saprastu, ka ar šo vienu varoņdarbu pietiek. Tā kā beigās gāju diagonālās lasīšanas režīmā, tad tās nepilnās divas stundas manā gadījumā bija saprātīgi samērojams ar nepilnām 250 lappusēm teksta.

Tālāk seko lēni tusnījoša došanās uz autiņu, lai pārbrauktu tuvāk Vecrīgai, noparkojoties krastmalā, pretī Prezidenta pilij un pa visai dīvainu maršrutu Krastmala-Pulvertornis-Filharmonijas skvērs-Doma laukums-Jāņa sēta-Kalēju iela-Alksnāja 14 nonāktu pieturas punktā, kur tiek pavadīts laiks, līdz nākošajam cēlienam, kurā paredzēts apmeklēt aizdomīgas vai ne tik aizdomīgas Latvijas Republikas galvaspilsētas piedāvātās izklaides vietas. Protams, arī šeit ir sava grāmata, vienīgi tai ir zināms ierobežojums - tai ir jāietilpst virsjakas iekškabatā. Pēdējo mēnesi tā bija Bila Šenklija biogrāfija "It's Much More Than That", sākotnēji izdota 1996.gadā un pēc tam pārizdota vēl vairāk nekā desmit reizes. Cilvēki no malas varbūt par viņu atceras vairāk kā slavenā citāta: "Football is not just matter of life and death: it's much more important than that" autoru, bet sarkanajai Liverpūles daļai viņš ir cilvēks, kurš klubu izcēla no nebūtības, kurā tas škita iestidzis uz palikšanu. Grāmata ļoti spēcīga un, jā, arī objektīva, parādot cilvēku ar boksera zodu un nebeidzamu mīlestību uz spēli, kura nojauca paredzēto ceļu ogļu šahtu virzienā un kurš uz jautājumu, par to kā gribētu lai viņu atceras, atbildēja: "Basically as an honest man in a game that is sometimes short of honesty. That I've put more into the game than I've taken out; that I haven't cheated anyone; that I've been working for people honestly all along the line, for people of Liverpool that go to Anfield." Ļoti labi "Liverpool" pozīcijas futbola hierarhijā tolaik raksturo tas, ka Šenklijs vispār kļuva par viņu menedžeri, jo lai arī uzskatīts par cilvēku ar perspektīvu, tomēr vairāk izcēlās ar to, ka iepriekšējos četros klubos vidēji pavadīja pa trīs sezonām, kas laikā, kad 10+ sezonas nebija nekas sevišķs kluba priekšgalā, bija nedaudz neparasti, kā arī ar slaveno izbraukuma spēli "Charlton" vs "Huddersfield", kad spēlējot viesos un otrā puslaika vidū esot ne tikai vadībā ar 5:1, bet arī vairākumā, jo viens no mājiniekiem traumas dēļ nevarēja turpināt un spēlētāju maiņas tolaik vēl nebija atļautas, pamanījās zaudēt ar 6:7. Menedžeri uzvalkos un bez nepieciešamības uz jakas likt savus iniciāļus, terases un pats galvenais ir Spēle. Jā, es jau kaut kad noteikti esmu teicis, ka kādā paralēlā realitātē man bija jāpiedzimst uz Salas tūlīt pēc kara. Bet attiecībā uz šo lasīšanu sliktā ziņa ir tā, ka man gandrīz ir beigušās atbilstošā formāta grāmatas, tomēr gan jau kaut ko izdomāšu.

Tālāk mans ceļš veda nevis uz bezizeju, bet gan "NABAKLAB", kur notika "Radio NABA" jubilejas trīsdiennieka otrās dienas pasākums. Ap pusdesmitiem viss vēl tukšs un kluss ir klajumā, toties apsēžoties pie bāra letes es trāpu uz ekskluzīva beņķa - ar skatu uz Brīvības pieminekli (vakara gaitā tika noskaidrots, ka ir vēl viena vieta ar tādu pašu ekstru, tomēr tā ir ļoti sliktā vietā - pie pašām durvīm). Skats atgādināja stāstu par to kā mums mājās visus padomju laikus viesistabā pie sienas bija 50x60cm Brīvības pieminekļa fotogrāfija, kur vienīgais āķis bija, ka fotografēts kanāls vasarā un piemineklis ir (ļoti) tālumā fonā. Novēroju kā cilvēki pamazām sarodas, kādas priekšrocības ir tad, ja bārmeņi ir miesīgi bērni gadījumos, ja alkohols ir bijis nedaudz par daudz. Ļoti laba doma ir par tēvē ekrāniem, kur tiek rādītas padomju dokumentālās filmas (bez skaņas) un ekrāna apakšā skrienoša sleja ar aktuālajiem pasākumiem klubā + vēl ik pa laikam, piedevām saprātīgi reti, lielāka pašreklāma par kādiem saviem pasākumiem, kā rezultātā es jau sev kalendārā pāris datumus esmu atzīmējis. Pirms vakara grupu koncerta es vēl saņēmu nelielu izglītojošu brīfingu par tām no personas, kura nezin kāpēc sāka labāk par mani domāt tikai tāpēc, ka es pateicu kāda Jāņa mobilā numuru, kurš tika skaļi nosaukts kādā pasākumā pirms pusotras nedēļas (un kurš sāk veidot Pilnīgi-Bezjēdzīgo-Atcerēto-Mobilo-Telefonu-Numuru kolekciju, kura pēc nākošā biedra uzņemšanas savās rindās izlīdzinās rezultātu cīņā ar Saprātīgi-Neaizmirsto-Mobilo-Telefonu-Numuru kolekciju, kura sastāv no nieka trīs numuriem - mans, māsas un meitenes-kuru-nebija-iespējams-apprecēt. Jāpiezīmē, ka pēdējā numura atrašanās saprātīgo sarakstā ir visai disputabla). Brīfingā saņemtais akcents par tekstu novērtēšanu bija visai bezcerīgs, jo varbūt tā ir mana dzirdes īpatnība, bet koncertā pirmo (vai otro, trešo) reizi dzirdēto dziesmu vārdus uztveru ar ļoti lielu izlasi. Arī tad, ja solists nešļupst, abi esam nosacīti skaidrā un skaņa pati par sevi ir normāla. Pirmais bija vokāli instrumentālais ansamblis "Aparāts", kura uzstāšanās esot visai ekskluzīva, jo galvenais vecis tagad mitinoties Dānijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Sajūsmā krēslus nelauzu, bet viennozīmīgi esmu gatavs viņus dzirdēt&redzēt vēlreiz (un pēc atkārtotas atskaņošanas ekstrās pat sāku novērtēt kāpēc publika prasīja "Galdnieku" http://www.youtube.com/watch?v=N4ggl7eyXLg). Par "7 pieauguši vīrieši" saņēmu arī informāciju, ka tas esot dažādu pasmagu grupu domubiedru hohmas projekts, kam noteikti varētu piekrist, jo es viņus raksturotu kā smagāku un progresīvāku un jaunākai auditorijai adresētu "Labvēlīgo tipu" (informācijas daļu par maskulīnās enerģijas lādiņu, kurš publikai liek vicināt krūšturus neko pateikt nevaru, jo nepareizais dzimums). Kopumā bija pietiekoši interesanti, vienīgi pirmais skaņdarbs, šķiet, "Kad man vairs nebūs sešpadsmit", bet ar tādu bumsī-bumsī versiju un mega pārspīlētiem basiem, ka man radās doma, ka tā ir domāta, lai tiešā nozīmē atšautu nepareizos - vecos, vārgos un slimos, jo likās, ka fiziski mēģina salauzt krūšu kurvi, bet tālāk bija klausāmi. Nedaudz amizanti bija, kad vienas dziesmas laikā teica, lai visa publika pietupjas, ko es negribēju darīt un nedarīju, bija arī vēl viens frukts tādā pašā krāsā, bet no skatuves ar domu, lai neizlec un pievienojas uzrunāja tikai jaunekli gaišajā džemperī, jo laikam jau saprata, ka ar veciem skūtgalvjiem runāt bezjēdzīgi. Bet par piedevām vīriešiem visu cieņu.

Mājupceļš caur tradicionālo krogu, kurš gan piektdienas vakaram bija netradiconāli tukšs un kluss, un tradicionālo ļoti mazo un ļoti melno kafiju (drošs paliek nedrošs). Vecrīga arī neparasti tukša un klusa, vienīgi pie kāda kroga divas smēķējošas jaunietes melnos mēteļos jauneklim gaišā džemperī duetā skandēja killer-frāzi: "Tu esi patiešām ļoti jauks" (jauneklis laikam vēl nezināja, ka tas ir pieklājīgi pateikts "ej dirst"), kam sekoja kaut kas par to, ka "Mārtiņš(?) no tā galdiņa gan tāds neesot bla bla bla", bet tad jau es strauji tuvojos autiņam un tas viss palika kaut kur citā dzīvē.

Pēc izbraukšanas no Rīgas viena lapsa negaidīti pie atklājusi, ka šosejai pa vidu ir barjera un nedaudz apjukusi vazājās pa joslām šurpu-turpu, bet brīdī, kad es jau sāku gaidīt "bumss", tomēr pēdējā brīdī izlēma zem riteņiem man nemesties un palika stāvot kreisajā joslā apžilbināta, bet dzīva.

Tiem, kas izlasīja žetons (un nesakāt, ka netikāt brīdināti par garumu!), bet tagad laiks futbolam - Jaunpils, martcores tīms, cīņā pret čelski. Pirmais puslaiks tuvojas beigām, Luizs nenoraidīts, Lampards pendeli neiesitis, vārtu stabs ir Kruļa labākais draugs, Koločīni nomainīts, vārtu stabs reizēm palīdz arī čeham Čeham un viss notiek - lai melni-baltajiem veicas (Drogbā gols gan manā veiksmes scenārijā nebija ierakstīts).