vakardienas pasākums ļoti labi parādīja manu attieksmi - ja interesē un liekas svarīgs, tad iet līdz galam, nedomājot par sekām (1). rezultātā pēc pirmajiem trīs trakajiem rokenroliem (t.sk. "I feel good", jo trakam rokenrolam jau svarīgāka ir attieksme, nevis skaņdarbs) bija tā, ka ātro izsaukšana varētu būt prātīgs risinājums, jo bija ļoti jāiespringst, lai kājas rumpīti noturētu kaut cik vertikāli un sirds arī mēģināja izkļūt ārā pa visiem iespējamajiem virzieniem. tomēr saņēmos un līdz klusam stūrītim, kur paslēpties tiku, auksts ūdens, 5-10 minūtes atpūtas ar iziešanu svaigā gaisā un šovs varēja turpināties. restartā vēl sākumā bija problēmas pēc apstāšanās, bet turpinot izpildīties pamazām atvērās otrā elpa un tālāk jau viss bija labi. un tā kā pat mana fantāzija nesniedza tik tālu, lai iedomātos, ka nomiršu 70 gadu vecumā seksa laikā ar 25 gadīgu jaunieti, tad deju placis nemaz nav tas sliktākais variants :-)

loģiski, ka šis bija pēdējais salmiņš, lai beidzot atkal kādu laiku iespringtu uz skriešanu. tāpat loģiski, ka es neesmu saprātīgs un sistemātisks skrējējs kā krii, bet tādiem (pus)profesionāļiem kā antuanete no manas pieejas treniņiem noteikti mati celtos stāvus. pieeja/ideoloģija man ir vienkārša - treniņš ir ok, ja pēc tā (knapi) izdzīvoju. tāpat vienīgais, kas var piebremzēt ir sirds (pie atrakcijām zālē vēl arī galva pēc izpildīšanās ar Lieliem smagumiem, piemēram, pēc guļus spiešanas ar kājām un 150+kg), jo ja pēc tam nākošajā vai aiznākošajā dienā kāpšana lejup pa trepēm ir mocības, tad tā ir figņa, tas piederas pie lietas. tiesa, pēc nedēļas-divām viss aiziet normā, organisms saprot, ka nekur no šī psihopāta prom netiks un adaptējas.

ar visu to mani nedaudz interesē kā es pirmdien tikšu uz darbu un tur pārvietošos (it īpaši tāpēc, ka būšu bez autiņa), jo piektdien pasākums, šodien aiz muguras 5km, bet rīt vēl priekšā lielais zemes rakšanas pasākums.

un īpašs prieks/atzinība par manu organismu/imūnsistēmu, jo tekošam stāvēšana ārā kreklā (loģiski, ka žakete tika jaunietei) un pēc tam garais ceļš uz auto tā arī nav atstājis nekādas sekas.

(1) - nedomājot par sekām, protams, attiecībā uz mani ir nedaudz melīgs apzīmējums, jo es vienmēr domāju (man nebūtu viegli pateikt kādu piemēru, kur es esmu rīkojies iepriekš neapdomājot, lai arī cik spontāns tas viss no malas neizskatītos), vienīgi mana domāšana var beigties arī ar lēmumu, ka pofig par visu.