Kāda varianta vēsture

Atskatoties atpakaļ es redzu, ka šahs man nebija tikai vēl viena paslēptuve, vēl viena vieta, uz kurieni mukt no apkārtējās pasaules, bet arī iedeva man vēl vismaz trīs lietas.

Pirmā bija vieta, kur izpausties agresivitātei, kuras man padsmitnieku gados netrūka.

Otrā bija māka pieklājīgi zaudēt - lai gan V.Ovčiņņikova "Ozola saknes" mani bija ļoti tuva un mani ietekmējoša, tomēr līdz jaunam džentelmenim man bija ļoti tālu. Līdz ar to māka pieklājīgi atzīt zaudējumu (it īpaši tad, ja pretinieks ir nepatīkams - uzvedība, tautība, dzimums utt.), apstādinot pulksteni un sniedzot roku rokasspiedienam, tādā veidā atzīstot pretinieka pārākumu (šajā) partijā, nevis noraušot figūras no galda, aizejot neatvadoties vai demonstratīvi neizdarot gājienu ar nolūku, lai beidzas laiks un lai arī zaudējis būtu, bet, redz, ja vien tas laiks nebūtu vairāk, tad gan parādītu, kur vēži ziemo, padarīja mani kaut nedaudz civilizētā sabiedrībā iespējamu (vismaz tad, ja man tas neko nemaksā - tā vidusskolā par spīti savam asociālismam man bija daļēji arī džentelmeniska reputācija, jo es nemēdzu lauzties pirmais klasē, ņemot vērā, ka vietas tāpat jau bija sadalītas, toties var trīs reizes minēt, kurš visātrāk no bioloģijas stundas vecā korpusa augšējā stāvā aizskrēja uz internātkorpusa nulto stāvu, kur bija ēdnīca, pusdienu starpbrīdī). Tiesa, māka zaudēt nav tikai zolīda rokas paspiešana, māka zaudēt ir arī pēcpartijas analīze, lai saprastu kāpēc tika zaudēts un ko darīt, lai tā vairāk neatkārtotos.

Trešā bija iespēja izpausties manai spēlmaņa dabai (1), kā rezultātā es nenospēlēju ne muižu, kuras man nebija, ne bikses, kuras man bija.

Visas šīs bagāžas rezultātā man bija ļoti agresīvs spēles stils. Kā pirmo gājienu atzinu tikai e2-e4 un ideja bija ieņemt centru ar bandiniekiem vai figūrām un krist virsū pretinieka karalim, nebaidoties upurēt un virzīt bandiniekus arī no sava karaļa pozīcijas, bet priekšroka tika dota pretējām rokādēm vai paša karaļa atstāšanai centrā. Optimisms un pašvērtējums brīžiem ļāva gāzt kalnus, tomēr ar laiku aizejot augstākā līmenī manu nedaudz naivo pieeju sāka sist ar rupjo dzīves īstenību, it īpaši tāpēc, ka atklātņu studēšana nebija mana stiprā puse un lielajā daļa gadījumu aprobežojās ar kādu pamatvariantu uzmešanu un kas būs un ja nekā nebija, tad nopietnāk piesēžoties un mēģinot saprast kā īsti vajag. Rezultātā es uz Sicīliešu aizsardzību sāku spēlēt Zb1-c3, g2-g3, Lf1-g2, Zg1-e2, 0-0, d2-d3 (vai ja atļāva d4) un tālāk f un g bandinieku uzvirzīšana, bet pozīcijas mēdza būt pārāk aizvērtas un tad vēl pretinieki bieži manu f2-f4 sagaidīja ar bloķējošo f7-f5 un pat ja ar rezultātiem vēl tik slikti nebija, tad tomēr īsti apmierinājuma sirdī ar radušajām pozīcijām arī nē. Līdz ar to domāju, ko varētu mainīt un vismaz uz 1.e2-e4 c7-c5 2.Zg1-f3 d7-d6 es sāku izmanto gājienu c2-c3, izmantojot to, ka atšķirībā no, piemēram, 1.e2-e4 c7-c5 2.c2-c3 nav nezaudējot tempu gājiens d7-d5, kas pārsvarā galu galā ved pie pozīcijām ar izolatoru, kuras man nepatika.
Tāpēc es sāku izmantot 1.e2-e4 c7-c5 2.Zg1-f3 d7-d6 3.c2-c3, kur melnie pārsvarā atbild Zg1-f6 un es 4.Lf1-e2, atstājot bandinieku e4 neaizsargātu, bet uz Zf6:e4 esot aiz aproces Dd1-a4+ un Da4:e4, paliekot ar lieku figūru.



Melnie var gan virzīt e bandinieku pa vienu vai diviem lauciņiem, fianketēt laidni uz g7 vai arī kas ir loģiskākais, atbildēt Zc6, šoreiz jau patiešām draudot Z:e4, bet uz 5. d2-d3 iespējams dūriens c5-c4 un pēc 6.0-0 (vai 6.d3:c4 Zf6:e4 ar samaitātiem bandiniekiem vai 6.Zb1-d2 c4:d3 7.Le2:d3 zaudējot tempu) c4:d3 vai nu jāzaudē temps otreiz ejot ar laidni vai arī dāma jānoliek nedabīgi, piedevām pozīcija veidojas kā pēc 1.e2-e4 c7-c5 2.Zg1-f3 d7-d6 3.d2-d4 c5:d4 4.Zf3(Dd1):d4, vienīgi bandinieks uz c4 nonāks vai nu divos gājienos vai arī tam paliekot uz c3, neļaus uz sava labākā lauciņa nokļūt dāmas flanga zirdziņam.
Līdz ar to baltie iet uz Jūs un spēlē 5.d2-d4 ignorējot draudus bandiniekam e4. Uzreiz gan bandinieku nevar ņemt, jo pēc 5. ... Zf6:e4 sekos d4-d5, Zc6 būs spiest aiziet un baltie ar zināmo Da4+, D:e4 manevru tiks pie liekās figūras tomēr, kas notiks, ja melnie iekļaus pirms sišanas uz e4 nomaiņu uz d4 - 1.e2-e4 c7-c5 2.Zg1-f3 d7-d6 3.c2-c3 Zg8-f6 4. Lf1-e2 Zb8-c6 5. d2-d4 c5:d4 6. c3:d4 Zf6:e4 ? Var, protams, nesist uz e4, bet mēģināt normāli attīstīties e7-e6, Lf8-e7, 0-0 un tā, bet tādā gadījumā baltie pēc Zb1-c3 būs bez maksas ieguvuši centru un varēs sākt domāt, ko ar to labāk iesākt.
Baltie izliekas, ka nekas nav noticis un turpina 7. d4-d5 un ejot prom melno zirdziņam sekos jau zināmais stāsts ar balto dāmas šahu un zirdziņa e4 pāragro nāvi. Tomēr melno rīcībā ir 7. ... Dd8-a5+ un pēc, piemēram, Ke1-f1 un melno Zc6 aiziešanas balto rīcībā vairāk nav šaha uz a4 un sanāk kā senajā teicienā "bandinieks mazāk, bet toties pozīcija sliktāka" un ne jau tāpēc viss šis tika uzsākts un pēc melno dāmas šaha baltie atbild Zb1-c3, lai arī uz neilgu laiku, bet noliekot šo zirgu tur, kur tam jāstāv.



Melnajiem ir lieks bandinieks, karājas Zc6, pēc balto rokādes būs jādomā, ko darīt ar Ze4 un vai nav labāk uzreiz samazināt figūru skaitu, jo, kā to labi zinām lieko bandinieku vislabāk izmantot galotnē, vēlams, bandinieku galotnē. Tāpēc 8. ... Ze4:c3 9. b2:c3 Zc6-e5, diemžēl, nebija 9. ... Da5:c3+, jo pēc Lc1-d2 karājas gan dāma, gan zirgs, savukārt pēc 9. ... Zc6-e5, nav no balto puses Zf3:e5 ar ideju vismaz sadubultot bandiniekus, jo d6:e5 vietā melnie pa vidu iesit Da5:c3+ ar tam sekojošo Dc3:e5. Tāpēc baltie izliekas, ka nekas nav noticis un taisa rokādi, bet melnie ievērojot figūru samazināšanas taktiku atbild 10.0-0 Ze5:f3+ 11.Le2:f3 Da5:c3 un baltie kārtējo reizi izliekas, ka nekas nav noticis un atbild Lc1-e3.



Šo tad varētu uzskatīt par šī gambīta tabiju (2), līdz kurai pietiekoši viegli ir aiziet blicā vai spēlējot diviem ne pārāk stipriem šahistiem. Paskatoties uz pozīciju man gribas citēt Mihailu Tālu, kurš mēdza teikt: "pēc komentētāja domām melnajiem ir divi lieki bandinieki". Tā patiešām ir, tāpat šobrīd melnajiem nekas nedraud, nav arī nekādu vājumu, tiesa, karalis ir centrā un nav īsti labi redzams, ko darīt tālāk. Tā, nevar uzreiz mēģināt fianketēt laidni, jo pēc g7-g6 sekos Le3-d4 un melnie paliek bez torņa. Baltie ir attīstījušies, laidņi smuki stāv, tūlīt tiks izvilkti torņi, bet galvenā (un ļoti latviskā) ideja ir neļaut melnajiem normāli attīstīties (dzīvot) un pēc iespējas tos sodīt, ja nedaudz kaut kur atveras/aizraujas (no sērijas par patīkamo sīkumu un kaimiņa govi). Kopumā, lai arī tīri objektīvi baltajiem ir kompensācija un kaut arī nedomāju, ka tā ir pilnībā adekvāta diviem upurētajiem bandiniekiem, it sevišķi, pirmo reizi ar kaut ko šādu saskaroties melnie var pietiekoši viegli apmaldīties trīs priedēs.
Tomēr tas nebūtu mans variants, ja tam apakšā nebūtu kādas lamatas (es savulaik uz 1.e2-e4 e7-e5 sāku spēlēt Vīnes partiju ar ideju, ka pēc 2.Zb1-c3 Zb8-c6 3.Lf1-c4 Lf8-c5 4.Dd1-g4 it kā loģiskais Dd8-f6 gan aizsargājot bandinieku g7, gan draudot ar šahu sist balto bandinieku uz f2, īstenībā zaudē pēc 5.Zc3-d5).
Līdz ar to nedaudz paturpināsim 12. ... Dc3-a5 (lai pieļautu g7-g6, nebaidoties palikt bez torņa) 13. Dd1-c2 (ieņemam atklāto līniju) Lc8-d7 (ar ideju Ta8-c8) 14. Ta1-c1 (izliekamies, ka melno ideju neesam pamanījuši) Ta8-c8 (aizdzīt dāmu, nomainīt vēl vienu figūru pāri un arvien tuvāk galotnei ar diviem liekiem bandiniekiem), bet, voila, seko dāmas upuris 15. Dc2:c8+ Ld7:c8 16. Tc1:c8+ Ke8-d7 17. Tf1-c1.



Ko darīt tālāk, melnajiem ir liels materiālais pārsvars (dāma un divi bandinieki par torni un laidni), nekas īsti nedraud, atliek tikai izdarīt divus gājienus g7-g6 un Lf8-g7 un baltie varēs mierīgu sirdi padoties? Bet baltie nav nemaz tik vienkārši, jo pozīcijas galvenais faktors ir tas, ka melno karalis ir mata kastītē un vienīgais, kas no tā glābj ir dāma uz diagonāles a5-d8, bet tā izrādās priekš melnajiem pārāk īsa diagonāle. Tātad pēc 17. ... g7-g6 seko 18. Le3-d2 un uz vienīgo atbildi Da5-b6 kluss gājiens 19.a2-a4 ar draudu a4-a5. Melnie a bandinieka maršu apturēt nevar, jo pēc a7-a5 balto laidnis atgriezīsies 20. Ld2-e3 un melno dāmai vienu vietu uz tā jau īsās diagonāles būs aizņēmis pašu bandinieks. Rezultātā izskatās, ka nekā labāka par 20. ... Lf8-g7 21. a4-a5 Th8:c8 22.a5:b6 Tc8:c1+ 23. Ld2:c1 a7:b6 vai a7-a6 (ar cerību b6 bandinieku apēst nesamaitājot savējos) nav. Interesants ir mēģinājums 20. ... Lf8-h6 (3) ar ideju izmantot nosacītu balto figūru neaizsargātību uz diagonāles c1-h6, tomēr pēc 21.a4-a5 gan Th8:c8 22.a5:b6 Tc8:c1+ 23.Ld2:c1 Lh6:c1 24.b6:a7 (vai 22. ... Lh6:d2 23.Tc1:c8 Kd7:c8 24.b6:a7), gan 21. ... Lh6:d2 22.a5:b6 Th8:c8 23.Tc1:c8 Kd7:c8 24.b6:a7 bandinieks, kas vēl sešus gājienus atpakaļ kautrīgi atradās sākumpozīcijā nākošajā gājienā kļūs par dāmu. Melnajiem labākais tomēr ir pēc 20. ... Lf8-g7(h6) 21.a4-a5 atbildēt ar dāmas pretupuri Db6:a5 22.Ld2:a5 Th8:c8 23. Tc1:c8 (atstāt līniju c melnajiem nebūtu prātīgi) Kd7:c8, visi torņi ir pazuduši uz lauciņa c8 un sanāk sarežģīta galotne, kur melnajiem par figūru ir trīs bandinieki.



Drusku (stundu, pusotru) padomājot par šo galotni tomēr liekas, ka melnajiem būs grūti, jo pēc 24.Lf3-g4+ f7-f5 (pēc Kc8-b8 un 25. La5-d8 tāpat būs jāspēlē f7-f5, jo savādāk pēc 25. ... Lg7-f8 26.Lg4-d7 melnie būs galīgā pasīvā, bet pēc 25. ... Lg7-f6 26.Lg4-d7 melnie nevarēs nosargāt visus karaļa flanga bandiniekus) 25. Lg4-e2 (ar ideju Le2-b5-e8 un tālāk pie izdevības skatīties uz melno bandinieku/šašliku virteni h7-g6-f5, to kustības gadījumā situācija var palikt interesantāka otram laidnim un karalim) a7-a6 (lai traucētu balto plānam) 26.La5-b6 Kc8-d7 (lai mēģinātu ar e7-e6 attaisīt pozīciju un, ja paveicas iekustināt bandiniekus, kuru tomēr ir par trīs vairāk) 27.Le2-c4 un vienīgā melno iespēja ir saistīta ar ideju Lg7-f6, e7-e6(e5) un uz balto d5:e6 Kd7-c6 d6-d5 Kc6-d6:e6, bet neizskatās, ka tas ir iespējams un pat tādā gadījumā 27.Le2-f3, rentgenā skatoties uz bandinieku b7, atstās vienu vienīgu jautājumu vai pēc balto karaļa pievilkšanas izdosies salauzt melno aizsardzību. Aktivizēties melnie var mēģināt 25. ... a7-a6 vietā izvēloties 25. ... b7-b6, baltie iedod starpšahu 26.Le2-a6+ un pēc Kc8-d7 ar ideju e7-e6(e5) seko šahs uz b5 un melnlauciņu laidņa atvilkšana, kad vai nu melnajiem jāsamierinās ar pilnīgu pasīvu turot karali uz d8 vai nu jāved karali uz b7 ar ideju virzīt dāmas flanga bandiniekus, bet jārēķinās tad ar balto laidņa došano iekšā pēc bandiniekiem h7-g6-f5.

Lai arī ne visai korekti, bet toties Skaisti un ar Ideju - kopā ar (šaha) skolas trūkumu pašmācības un praktiskās spēles ceļā apgūstot parādījās spilgti manas arī ārpus šaha stiprās un vājās puses. Vienīgi ārpus šaha (vai pat precīzāk sakot spēlēm vispār) vēlme uz perfekcionismu man ir daudz, daudz retāk sastopama.

Skaidrs, ka melnajiem nevajadzēja tik viegli iet balto pavadā, bet tad tā būtu cita dzīve un cita partija.

(1) Ja nebūtu bijis kāds Gadījums, tad visdrīzāk šo cibu rakstītu kāds cits. Jāsaka, ka ja attiecībā uz interesi par sportu tiešām varētu padomāt, ka to man citplanētieši iepotējuši, jo ne ģimenē, ne draugu un radu lokā tādu slimnieku nebija, tad attiecībā uz spēlēm ir, protams, gan bērnības spēles (riču-rači, cirks, domino, arī pavisam drusku dambrete un šahs), gan atmiņas par ciemošanos pie krustvecākiem un pieaugušie, ieskaitot, gadus astoņus vecāko brālēnu sēž ap lielu galdu un spēlē zoli. Tomēr praktiskā pieredze spēlmaņu lauciņā tika iegūta skolā un tā bija kratīšana - (abu plaukstu) saujā/bankā monētas (klasiskajā variantā divas viena nomināla, bet varēja būt arī visdažādākās kombinācijas, tikai, lai kopsumma vienāda), viens krata, otrs min cipars/ģerbonis un kas uzminēts tas tavs (un otrādi). Sekmes, protams, bija mainīgas, bet kopumā biju nelielā plusā vai nelielā mīnusā (kas pie peitiekoši liela atkārtojumu skaita ļoti labi sakrīt ar varbūtību teoriju, bet toreiz es par to vēl neko nezināju), kas kopumā manu iknedēļas budžetu būtiski neietekmēja. Bija stāsti par tiem, kas māk it kā kratīt, bet pēc tam pēc nosaukšanas plaukstas vaļā taisot novilkt tā, ka monētas tiek sagrieztas viņam labvēlīgi, tomēr šodien atskatoties tā vairāk liekas kā urbānā leģenda. Citai azartspēlei, kur ar svina matku vajadzēja piemest tuvāk svītrai, un tad kaut kādā secībā mest pa monētām, apgriežot tās (un savācot), es nebiju pietiekoši sabiedrisks, lai iekļūtu tajā lokā. Šī arī skaitījās elitārāka (kas zināmā mērā loģiski, jo šeit jau rezultātu noteica lielā mērā paša meistarība, nevis tīri draudzēšanās ar Fortūnu), notika tikai ārā metrus piecdesmit-simts no skolas un es nebiju aprindās un nesaskāros vairāk kā drusku paskatīties ejot garām spēlmaņiem pa ceļam uz autobusu. Šo arī it kā vairāk vajāja no varas (skolas) pārstāvju puses, bet ar kratīšanu plaši nodarbojāmies starpbrīžos skolas gaitenī un neatceros, ka kāds jebkad būtu pieķerts, kaunināts utml.

Tomēr atgriežoties pie Gadījuma. 1983. vai 1984. gads, skolēnu dziesmu svētki Cēsīs. Drīz pēc tam man bija balss lūzums un dziedātāja (vai vismaz korista) karjerai es teicu ardievas. Jāpiezīmē, ka daudz labāks dziedātājs es nebiju arī pirms balss lūzuma, bet tā kā mācījos mūzikas klasē (konkursu, protams, neizturēju, bet kā ta ārstes dēlu, piedevām, kuram ir tik muzikāls tēvs, lai nepaņemtu, bez visa tā vedējmātes māsas meita ir ne pēdējais cilvēks skolā un viņas vīrs klavieru skolotājs, kurš par sodu arī bija spiests man astoņus gadus mācīt klavieres spēlēt, tomēr par spīti noliktajam eksāmenam pēc astotās klases, šobrīd vienīgā klaviere, uz kuras spēlēju ir QWERTY, vārdu sakot blatu sistēma pilnā plaukumā), tad variantu nebija. Dziesmu svētkos tad nu visas spēles varēja izpausties ne tikai starpbrīžos, bet teju 24h diennaktī, ieskaitot dziesmu svētku gājienu (ģenerālmēģinājumu gan). Pamazām mani apkāsa - nu tur praktiski pilna sauja, pēc tam pareizi saskaitīt un gājienā laikā arī sevišķi nepaprotestēsi, bet nu žadnostj frajera sgubila, un tā kā aptīrīja mani pavisam, tad nu vienā brīdī, kad kaut kam vajadzēja naudu, izrādījās, ka man nav un kora diriģente izteica piedāvājumu, no kura laimētāji nevarēja atteikties. Rezultātā es +/- tikai atpakaļ pie savas naudas, vecāki, cik es zinu, tā arī neko neuzzināja, bet galvenais - es sapratu, ka spēlēt var, bet tikai uz to naudu, kas ir lieka.

(2) Kādreiz, kad dāma gāja tikai pa vienu lauciņu, laidnis arī gāja pa vienu lauciņu, bet varēja kā zirgs pārlekt pār figūru un spēle kopumā bija lēnāka, tad lai pasākums pārāk neievilktos partijas mēdza sāk nevis no sākuma pozīcijas, bet gan jau pēc kāda gājienu skaita un šīs pozīcijas sauca par tabijām. Mana atmiņa ir diezgan tuvu tam, kā tabiju definē Шахматы: Энциклопедический словарь - sākuma pozīcija šatrandžā (šaha priekštecis, kurš jau bija ticis no Indijas līdz arābiem), kur pirmo divpadsmit līdz divdesmit gājienu laikā katrs savā laukuma pusē varēja izvietot figūras kā uzskatīja par labāku, nepievēršot lielu uzmanību tam, kādā gājienu secībā pozīcija tika izveidota. (4)

(3) Jāatzīmē, ka ideja 20. ... Lf8-h6 man ienāca prātā tikai šīs rakstīšanas gaitā, kur (kā ta bez zināmiem vipendroniem) galdiņš (elektronisks) tika izmantots tikai diagrammu zīmēšanai un tas, ka pēkšņi pamanīju iepriekš neredzētu ideju, protams, silda manus vecos kaulus.

(4) Šeit uzreiz nāk atmiņā fabula no Latvijas laika šaha mācību grāmatas (Augusts Raņķis "Šacha mācība", 1930.g.) par lielmeistaru, kurš esot saviem pretiniekiem ļāvis izvēlēties baltās figūras un izdarīt pirmos sešpadsmit gājienu ar nosacījumu, ka visi gājieni būs savā laukumā pusē un tomēr uzvarējis. Viss bijis labi, līdz pretī apsēdās kāds problēmists (šaha uzdevumu sastādītājs un/vai risinātājs) un pēc viņa sešpadsmit gājieniem nejauši izrādījies, ka vēlākais pēc diviem gājieniem melnie tiks nomatoti (5). Grāmatu es savulaik, kopā ar Aleksandra Koblenca "Šacha skola" 1951. gada izdevumu, saņēmu mantojumā no sava klasesbiedra (6) vecātēva.

(5) Risinājums (baltiem burtiem rakstīts)
a4 Za3 h4 Zf3 d4 Zd2 Th3 Zac4 Taa3 Ze4 Dd2 Thf3 g3 Lh3 Df4 Tae3
http://www.flickr.com/photos/7742659@N03/5612419568

(6) Par minēto klasesbiedru, (ne)autoritātēm, alkām pēc tās un fizisko spēku, kurš bija ar mani, kā arī to, ka savā starpā draudzējošies vecāki neko no tā nezināja, ir atsevišķs stāsts.