Latvijas čempionāts gan ne tradicionāli pa maija svētkiem, bet aizvadīts. Rezultāts 5.5 no 9 (+5 -3 =1, neizšķirts bez spēles, jo darbs) un 13.vieta man labākais, kas gan tomēr nav īsti tāds wow, wow cienīgs, jo steiga ar organizēšanu, mazs balvu fonds utt. utml. panāca to, ka šis noteikti bija visvājākais čempionāts un ar visgarāko asti kopš tiku atsācis spēlēt 2012.gadā. Sajūtas kopumā neviennozīmīgas - no vienas puses vairākkārt partiju laikā bija brīži, kad es sēžu un skatos un saprotu, ka neko nesaprotu no šaha un ko es šeit vispār daru, no otras puses atnākot mājās dators rāda, ka pārsvarā spēlēts tīri ok un nemaz nav bijis slikti. Protams, neiztiek bez muļķīgām kļūdām - otrā un trešā zaudētā partija tika pakāstas reti dumji no galīgi neizšķirtām pozīcijām, tāpat pāris uzvarās vienā brīdī pretinieki neizmantoja savas iespējas. Nu un nedaudz netradicionāli, bet šis bija retais turnīrs bez Cibas derbija.

Bet nu spēlēšu vēl.

Latvijas čempionāta pusfināls aizvadīts ar dievu uz pusēm, bet vismaz ar laimīgām beigām (protams, ja pieņem, ka pavisam neizgāzīšos finālā). Tā nedaudz nepelnīti(?) paveicās tikai pēdējā kārtā, kad man mūžīgi sliktākā galotnē pretinieks uzķērās uz trīskārtēju pozīcijas atkārtošanos. Divi it kā dīvainākie rezultāti (pret mazu meitenīti un pavāju veterānu) bija pat salīdzinoši kvalitatīvas partijas, kur viņi ar baltajiem kvalitatīvi nosusināja un nebija, kur aizķerties. Ar baltajiem pēc pozīcijām bija jābūt 4 no 4, bet nesanāca (kaut kur nedaskaitīju, t.sk. forsētu matu četros gājienos; kaut kur impulsīvi nospēlēju). Bet nu spēlēšu vēl.

( reizēm piecas simtdaļas ir svarīgas )

Skumīgi aizvadīts turnīrs. Viena pieklājīga partija pret FM, kur galotnē ar pamaz laiku nobijos iet uz asāko variantu, kur idejiski man būtu bijis jābūt ļoti labi (pretinieka zirgam a brīvbandinieks nepatīk), bet īsti izskaitīt nevarēju, piedevām kļūdaini likās, ka tāpat milzīgs pārsvars. Uzvarētajās partijās pretinieku vidējais vecums varētu būt bijis zem 12 gadiem un zevki, zevki (piemēram, man bandinieki c3, d4, pretiniekam Dc7, Zc6, es uztaisu garo rokādi un dabūju Z:d4), tiesa, par spīti visam process patika.

Gan jau spēlēšu vēl.

Rīgas čempionāts būtu vērtējams kā nekas īpašs - bija nedaudz raustīgi pēc vājprātīgā RTU oupena, bet nu šeit tomēr pretinieki (būtiski) vājāki arī par tā turnīra asti. Nedaudz obidno par priekšpēdējā kārtā sapurgāto pozīciju ar lielu pārsvaru, kā rezultātā pēdējo kārtu spēlēju ar uzstādījumu, ka neizšķirts pjedestālam neder (realitātē gan būtu derējis, jo Buholcs negaidīti sakārtojās man par labu arī pie Ungura uzvaras).

Spēlēšu vēl.

Visu laiku sliktākais turnīrs rezultāta ziņā aiz muguras. Salīdzinot ar šo, Latvijas izlase futbolā vēl ir tīri tā neko. Nav problēmu (ar datora palīdzību) saprast, kur kaut kas aizgāja nepareizi katrā konkrētajā partijā, bet tas nepasaka kāpēc tā sērija sanāca, jo, izņemot pirmo partiju, kuru nospēlēju pilnīgi nejēdzīgi, visās pārējās partijās izejot no atklātnes man kādā brīdī bija labāk, bet pēc tam kādā atslēgas brīdī aiziet ne tā - skaidrs, ka ir problēma ar taktiku, bet tā pa lielam izšķīra tikai vienu partiju. Pašam gribas pieturēties pie versijas, ka pazudis šaha modžo - tas varētu arī izskaidrot, kāpēc pēc sapistām partijām bija minimālas emocijas.

Būs jāmēģina vēl uzspēlēt un tad skatīties, ko darīt tālāk.

Latvijas čempionāts šahā pagāja stipri dalītām jūtām - lai arī beigās rezultāts ir apmēram tāds, kāds man arī pienāktos (+3 =2 -4), tomēr nedaudz iesita ne tikai četri zaudējumi pēc kārtas (neatceros, ka man jebkad būtu bijusi šāda sērija), bet arī tas, kas notika partijās. Tas ir ok, ja pretinieks labāk saprot, novērtē pozīciju vai pats neuztveru labāko plānu, bet galīgi nav ok zevkot vienā-divos gājienos (arī tad, ja pēc tam no trīs zaudētām vai ļoti sliktām pozīcijām paveicas dabūt 2.5 punktus).

RTU Open vēl noteikti nospēlēšu, bet pēc tam būs jādomā - tā kā, atšķirībā no partijām ar lielo kontroli, blics man prieku nerada (protams, varbūt pie vainas bija tas, ka gadiem nebija spēlēts un jāpaspēlē intensīvāk, lai atgūtos), tad nekas īsti nepaliek, piedevām blica/tempo gadījumā būtu jāspēlē daudz regulārāk, kas pie esošā dzīves režīma arī pārāk neuzrunā, līdz ar to dikti jādomā būs.

Savukārt, ja gribas ieskatīties čempiona galvā, tad tas tagad ir iespējams. Ļoti iesaku.

Sācies 2019.gada Latvijas čempionāts. Pirmajā kārtā pretinieks (starptautiskais meistars) kaut ko stipri sajauca (vai nu bija aizmirsis vai neizskaitīja) un atklātnē aizgāja uz variantu, kur ir forsēts neizšķirts, kas man, pat ar baltajiem, tika atzīts par labu esam, bet viņam tika sāpīte neuzvarēt klientu. Tā gadās.

Atšķirībā no b.pinjons, kurš kārtīgi nouguņoja nedēļas nogalē, es tikai izdarīju iztikas minimumu Latvijas čempionāta Vidzemes atlases turnīrā. Protams, paņemot nolikto figūru* būtu savācis 7 no 7, bet tā iespējamā uzvara turnīrā aizpeldēja kopā ar tradicionālo Siguldas Buholca karmu - šoreiz tam bija nepieciešams, ka pēdējās divās kārtās uzvar kundziņš, kurš pirms tam bija zaudējis astoņgadīgai meitenītei.

Pēc tā, cik grūti gāja, nedaudz gan biedē fināls.

* - muļķīgi jau taisnoties, ka nepadomājot šlepnul un figūru nepaņēmu, bet nu bija nedaudz īpatnēja ģeometrija: iespēja ar nedaudz aizmirsto torni no h8 uzbrukt laidnim uz f4 un rentgenā zirgam uz a4, pie galvenās intrigas dāmas flangā. Zaudēt jau arī nebija obligāti pēc tam, bet mēģinot realizēt kvalitāti ne tikai nogulēju pretspēli, bet pat pamanot, ka viss neiet pēc plāna un variantā ir caurums, neuztaisīju neizšķirtu, bet aizgāju pa zaudējošo variantu.

Pirms gada uzrakstīju par pavērsienu šahā un, iespējams, arī AI, kad durvis ar kāju attaisīja AlphaZero. Tagad ir publicēta informācija par vēl vienu, šoreiz 1000 partiju maču, un, ja šahs patiešām būtu reliģija, tad šobrīd varētu runāt par mesijas atnākšanu. Jūtubē, protams, ir kubikmetriem rullīšu, bet es varu patiešām rekomendēt chess24 ar komentētāju Metjū Sadleru - tur ir ne tikai AlphaZero partijas, bet arī Karlsena - Karuanas mača partiju analīze. Sasodīti iespaidīgi. Nedaudz skumji, ka neesmu jaunāks.

Ļoti mīlīgajā seriālā par inspektora Morza karjeras sākumu 4.sezonas 1.sērijā pietiekoši daudz parādās šahs. Diemžēl, pat noignorējot faktu, ka 1967.gadā datori bija ar šahu stipri uz Jūs, parādītā partija un tās beigu pozīcija vairo skumjas.

Jā, ja balto karalis bija uz g3, tad zirgs nositot torni uz f1 patiešām pieteica matu, vienīgi jautājums kā pie kaut cik saprātīgas spēles balto karalis varēja tur nokļūt un no kura lauciņa zirgs varēja aizlekt uz f1? Tur vēl bija arī amizanti absurds teksts par matu piecpadsmit gājienos pirms beigu pozīcijas parādīšanas.
Šādā (dažādu sīkumu precizitātes un saprātīguma) ziņā labs piemērs ir viens no daudzajiem seriāliem par Šerloku Holmsu, kur vienā no sērijā bija šāda partija: Shinwell - Holmes 1. e4 e5 2. Zf3 Zf6 3. Z:e5 Zc6 4. Z:c6 dc 5. d3 Lc5 6. Lg5 Z:e4 7. L:d8 un šeit Holmss pateica, ka padodas, jo steidzami jādodas prom, bet viņš var pieteikt matu divos gājienos (7. ... L:f2+ 8. Ke2 Lg4x). Jautājums, vai patiešām viņam nebija tās desmit sekundes, lai sagaidītu partijas beigas, paliek gan neatbildēts :-)

Subj. aizvadīts normāli. Ja pēdējā kārtā nebūtu pārāk gribējis mēģināt uzvarēt, tad visticamāk būtu ticis tabulas augšējā daļā. No satura skatoties nekas spīdošs, bet normāls savs līmenis - tos, kurus bija jāuzvar - uzvarēju, lai arī pret indusu izgāju caur galīgi zaudētu, nedaudz pietrūka līdz neizšķirtam pret nīderlandieti un ukraini, diezgan bezcerīgi zaudēju igauņu jaunietei partijā, kurā izcēlos ar to, ka aizmirsu nospēlēt variantu, kuru biju gatavojis.

Spēlēšu vēl.

Par spīti ļoti neprofesionālam sniegumam (ok, es jau gan arī esmu neprofesionālis), turnīrs tomēr beidzās labi un pēc gada pārtraukuma atkal priekšā Latvijas fināls.

Spēlēšu vēl.

Atšķirībā no cita biedra, man turnīrs izvērtās veiksmīgs. Pēdējā kārtā, pa vidu izejot caur zaudējumu, 116.gājienā tīri uz spītības rēķina tomēr nomocīju pretinieku galotnē T+L pret T (īsti kā pareizi jādara nezināju, bet mēģināju un sanāca; uz pieliktajām sekundēm aizsargāties gan, protams, ir dikti nepatīkami šādā galotnē), kā rezultātā 6.vieta, pieklājīgs pienesums reitingam un apziņa, ka kaut kāds līmenis tomēr ir.

Spēlēšu vēl.

Pēc tam, kad Googles/DeepMind produkts AlphaZero apguva go, tā ķērās klāt pie šaha - tai tika iedoti noteikumi un pēc 4h pasēdēšanas stūrītī tā iznīcināja šobrīd spēcīgāko datorprogrammu ar 64 pret 36 (bez zaudējumiem, ar baltajiem +25 =25). Nedaudz mulsina tas, ka Stockfišam bija atslēgta atklātņu bibliotēka, tomēr tā kā programmas mēdz bieži mačoties no kādas uzliktas pozīcijas, tad diez vai tas bija izšķiroši. Tāpat, protams, vēl jāsagaida pētījuma izvērtējums, bet man gribas domāt, ka singularitāte šoreiz patiešām tuvojas.

2017.gada Rīgas čempionāts noslēdzās nedaudz negaidīti. Kārtējo reizi pierādījās, ka senā mantra par to, ka labāk piedzimt laimīgam, nevis skaistam vai bagātam, strādā, jo pēc pozīcijām partijās liela plusa vietā mierīgi būtu varējis būt arī mazs mīnuss. Tomēr viss sakrita tā kā vajag un tiku pie smuka ieraksta savā šahista CV un medāļa, kuru var izmantot kā auksto ieroci.

Spēlēšu vēl.

Turnīrs aizvadīts visai viduvēji. Formāli vieta +/- atbilst reitingam un tīri teorētiski +3=2-4 nebūtu tas, par ko skumt, tomēr tas, kā un ar ko spēlējot nonācu tur, kur nonācu, nedaudz paskumdināja. Salīdzinoši pieklājīgas partijas bija pret trīs spēcīgākajiem pretiniekiem - diemžēl divās no tā pēc tam, kad ar melnajiem biju pacietīgi izlīdzinājis, beigās pietrūka spēka un sabraucu galīgi auzās, savukārt trešajā ar baltajiem nevarēju īsti izvēlēties spēlēt vai taisīt neizšķirtu pēc 1. e4 e6 2. d4 d5 3. ed ed, tomēr dabūju nedaudz labāk, bet nepareizi novērtēju pozīciju atsakoties no pareizā plāna un pēc tam zaudējot; tāpat pieklājīgas bija abas uzvaras ar melnajiem, kur vienā precīzi nospēlēju atklātni un meitene pēc tam ātri kļūdījās, bet otrā vācu onka uzreiz dabūja sliktāk un to pat nesamaitāja mans bandinieka zevks, jo tas negaidīti uzreiz atspēlējās. Pārējās četras bija "šausmas, šausmas" un "labi, ka tā" krustojums - divi punkti tajās vēl ir ok rezultāts. Uzvarā vienu brīdi varēju dabūt pavisam slikti, faktiski zaudēts, zaudējumā savukārt divas reizes vienā gājienā varēju iegūt milzīgu pārsvaru, pēc tam beigās pamanoties zaudēt galīgi neizšķirtu galotni, bet abos neizšķirtos vispār faktiski neizgāju no atklātnes, piedevām variantos, kurus biju skatījies/spēlējis, bet vienā brīdī kaut kas samisējās.

Neko darīt - būs jāpamēģina uzspēlēt nedaudz biežāk nekā divreiz gadā un tad jau manīs, kas nozīmē, ka nekas nemainās, jo spēlēšu vēl.

Pagaidām viss bez pārsteigumiem - stiprākiem zaudēju (pēc viena scenārija: ar melnajiem pacietīgi izlīdzinu, izlīdzinu, un tad, kad smagākais aiz muguras, paliek maz laika, nogurums un sadaru muļķības), vājāko uzvaru.
( nedaudz amizanti nokomentēju savu pirmās kārtas pretinieku )

Nedaudz gan pietrūka - gan paša varēšanas, gan arī citi tabulas apakšā nepalīdzēja papildrādītājus uzlabot. Partijas bija interesantas, lai arī pēc tam ar mašīnu paskatoties sanāk uzzināt daudz jauna un, objektīvā realitāte izrādās stipri atšķirīga nekā likās pie galdiņa.

Nu un apsveikumi b.pinjons, bet man, tā kā finālā uzspēlēt gribas, tad nekas cits neatliek kā marta beigās doties uz Zemgales atlasi un, ja tur nesanāks, tad izmantojot, ka pusfināls nav pa Lieldienām un mēģināt arī tur: ja ne ar meistarību, tad vismaz neatlaidību panākt savu :-)