Sports un komercializācija
Kādā cibā izlasīju pasenu ierakstu, kurā bija jautājums manā tēmā: "Vēl mani interesē, kurā brīdī tādas spēles kā, piemēram, basketbols un hokejs no parasta brīvā laika pavadīšanas veida ieguva to apveidu un nozīmi sabiedrībā, kāds tām ir tagad?"

Īsā versija (trīs vārdos): (Z)ASV, Samarančs un sociālisms

Garā versija (ar liriskām atkāpēm)

Mūsdienu pasaulē sporta kā sabiedriskas aktivitātes dzimtene ir Lielbritānija (nozīmē Lielbritānijas un Ziemļīrijas apvienotā karaliste - šo es atceros no pamatskolas). Protams, bija olimpiskās spēles, acteki spēlēja bumbu un uzvarētājus upurēja dieviem un arī austrumos šādas tādas aktivitātes bija, bet tas bija sen un izbija civilizāciju attīstības ratam pagriežoties tālāk. Protams, nedrīsktam aizmirst arī Vāciju, kurā izsenis bijis cieņā (nepilnīgais citāts) "veselā miesā - vesels gars" un vingrošanas un skriešanas biedrības radās stipri sen - tā Minhenes lauvām "Munich-1860" gads nenozīmē futbola kluba dibināšanu, bet gan sporta biedrību, kur vēlāk attīstīja arī futbolu (pretējā gadījumā tas būtu otrs vecākais futbola klubs aiz 1857. gadā dibinātā Sheffield FC un vecākais vēl joprojām šobrīd profesionālais futbola klubs, atņemot šo godu 1862. gadā dibinātajam Notts County).

Lielbritānijā viss notika 100+ gadus agrāk - salīdzinošā nošķirtība un salīdzinošā nekarošana, straujā attīstība un naudas plūsmas, radīja apstākļus, lai labākās sabiedrības jauniešiem un vīriem paliktu brīvais laiks un iespējas, kuras izmantot ne tikai lapsu medībās, kas galu galā bija sezonas padarīšana, bet arī daudz citām aktivitātēm, kuras ļautu ne tikai samērīties, kuram garāks, bet arī strādātu kā instruments jaunā valdošā slāņa audzināšanā - gan stiprinot komandas, izvirzot līderus - komandu kapteiņi, mācot pakļauties noteikumiem, attīstot fiziski, t.sk. mācoties pārvarēt sāpes un iepotējot vispārīgus pareizo uzvedības modeli raksturojušos nosacījumus, piemēram, Fair play. Sākumā bija jāšanas sacīkstes, drīz sekoja arī krikets, protams, pastāvēja arī individuālo sporta veidu plejāde - skriešana (ātrums), vingrošana (veiklība), cīņas (spēks), kaut kur no salas ziemeļiem izplatījās golfs. Tomēr komandu sporta veidi nozīme bija lielāka, jo tur ietilpa arī sadarbība un līderība. Viss sports, protams, bija 100% amatierisms - sportisti bija labi situēti, sportisti bija džentelmeņi. Tas būtu zem džentelmeņu goda, tas būtu neiedomājami, pelnīt naudu, jo priekš naudas pelnīšanas bija Indija un vesels mistisks kontinents tepat salīdzinoši blakus, nemaz nerunājot par rūpniecību uz vietas, kura tad vēl pastāvēja un kuru nebija izkonkurējusi Brazīlija, Ķīna un citi lētā darba spēka un resursiem bagātie monstri.

Līdz ar plašo pasaules apgūšanu jaunie džentelmeņi savas sportiskās aktivitātes pamazām izplatīja pa visu pasauli, tomēr, mūsdienu valodā runājot, par killeraplikāciju kļuva kājbumba. 19. gadsimta vidū spēlei ar bumbu organizējoties, pamazām iegūstot noteikumus un sadaloties radās futbols (un regbijs). Radās organizācijas un 1872. gada Futbola asociācijas kausa uzvarētāji noteikti neapzinājās, ka ar to ir ierakstījuši savu vietu vēsture kā pasaulē vecākā futbola turnīra uzvarētāji. Viņi, protams, bija amatieri. Tomēr palielinoties futbola popularitātei, vietējie rūpnieki un citi bagātnieki arī gribēja parādīt, kuram garāks ir ne tikai rūpnīcā, bet arī uz laukuma un tas ir sīkums, ka to izdara citi. Pirmie profesionāļi nāca (drīzāk gan brauca) no Skotijas un, loģiski, ka bija Anglijas Z-daļas komandās. Centrālā daļa un Londona rauca pieri par amatierisma principu pārkāpšanu, bet vilciens jau bija aizgājis. Sākumā amatieri vēl turējās, bet drīz vien sekoja Blackburn uzvara FA kausā un kāds tur brīnums, ka tie, kas trenējas ir labāki, jo amatieri rauca degunus arī par citiem amatieriem, kuri savulaik atļāvās uztaisīt pirms FA kausa fināla pāris dienu treniņnometni. Tas gan netraucēja līdz Lielajam karam vēl ik pa laikam, nu jau kopš 1888. gada profesionālaja futbola līgā, parādīties pa kādam amatierim, kurš augstu turēja Corinthians garu - ziemā spēlēja futbolu, vasarā kriketu, sievietes mīlēja neatkarīgi no gada laika, publiku mīlēja atkarībā no gada laika un publika atbildēja ar to pašu, alkohols un ātra pārvietošanās un palika pie Ipras vai Sommas.

19.gs. beigās dažādas aktivitātes vingrošanās, skriešanās, cīkstēšanās bija izplatījušās viscaur (īpaši Eiropā) un tas 1896. gadā P. de Kubertēnam ļāva piepildīt mūža sapni atjaunojot olimpiskās spēles, protams, slavinot amatierismu, bet Annuška jau bija eļļu izlējusi, ZASV spēlēja savu futbolu, Lords Stenlijs pa 10 ginejām jau bija nopircis sudraba kausu un pasaule strauji iegāja 20. gadsimtā, kura simbols būs ne tikai Marss, bet arī Mamons.

Pa to laiku ZASV parādīja savu divejādo dabu - amatierismu vērtējot ļoti augstu tajā pašā laikā saprata, ka bizness ir bizness un veidojās un bruka profesionālās līgas dažādos sporta veidos un nauda paliek nauda. Amatieriem varēja tikt slava - kas arī nav maz un var pavērt daudzas durvis tālāk dzīvē, bet profesionāļi - profesionāļi strādāja. Viens no skarbākajiem amatierisma stāstiem ir par indiāņu izcelsmes universālo kareivi Jim Thorpe. Viņš bija kā Bīmons un Bolts. Kopā. Kvadrātā. 1912. gada olimpiskajās spēlēs Stokholmā viņš visus burtiski iznīcināja pieccīņā un desmitcīņā, bet kādu brīdi pēc spēlēm presē uzpeldēja ziņa, ka ir piedalījies pāris beisbola spēlēs, par kurām saņēmis atalgojumu (pāris dolārus nedēļā). Amatiera statuss pazaudēts, olimpiskās zelta medaļas atņemtas, līdz gadiem četrdesmit profesionāls sportists (pārsvarā beisbols un amerikāņu futbols un pavisam nedaudz basketbols), pēc sporta gairām bija problēmas, nabadzība, alkoholisms un tā. Tikai 20. gadsimtam tuvojoties beigām tika reabilitēts un pēcnācēji saņēma atpakaļ viņa nopelnīto, bet pēc tam atņemto zelta medaļu.

Atgriežoties pie komercializācijas - kāpēc es tomēr vainoju ASV, nevis Lielbritāniju? Pavisam vienkārši - lai arī Lielbritānija profesionālisms pastāvēja un attīstījās, tomēr amatierisms tika augstu vērtēts, amatierisms kā patiesā varonība, amatierisms kā cilvēka mērs. Ne velti Amatieru kauss futbolā vēl 20. gadsimta otrajā pusē spēja klātienē sapulcēt milzīgu auditoriju, lai arī bija jau vairāk nekā piecdesmit gadu pieredze ar profesionālo līgu un daudz augstāku spēles līmeni. Tāpat komandām profesionālajās līgās galvenais bija uzvara, atšķirībā no ASV, kur galvenais bija peļņa. Tas nenozīmē, ka Lielbritānijā īpašnieki sevišķi bija sajūsmā par klubu mīnusos un tīri labprāt ne tikai lielījās ar sasniegumiem laukumā, bet arī uz kluba budžeta rēķina sedza dienišķos viskija un cigāru izdevumus, piemēram.

Ar peļņas motīvu saistīta ir vēl viena kritiskā atšķirība starp bijušo metropoli un bijušo koloniju - ASV sporta veidos bija slēgtās līgas, resp., ja komanda pierādīja, ka var pastāvēt, būs skatītāji/interesenti, būs naudas plūsma, būs peļņa, tad attiecīgajā miestā arī komandu izveidoja un iekļāva līgā. Ja kāda strādāja ar zaudējumiem, tad vai nu likvidēja (retāk) vai arī pārveda citur, kur biznesa plāns bija cerīgāks. Tā šis vāveres ritenis pa spirāli griezās un komercializējās, līdz ar informācijas lauka paplašināšanos gan pieejamības, gan ietekmes ziņā un ar tām saistītajām reklāmām un saistītajām precēm un iepirkšanās bumiem (Nike Air Jordan botas, 35 miljoni par sezonu, jauniņajiem 100 miljonu līgumi) un nauda, nauda, nauda un tās simbols NBA klubs no Losandželosas Clippers un tā īpašnieks Sterlings, kurš par spīti ilggadīgajām niecīgajām sekmēm laukumā berzē savas tuklās roķeles un priecājas par bankas kontu, jo shēma strādā - slikti spēlē, zema vieta, augsta vieta drafta loterijā, perspektīvi spēlētāji, ir cerības, skatītāji nāk un maksā (ne visiem ir iespēja tikt uz Lakers spēlēm), spēlētājus pārdod, komanda slikti spēlē utt. utml., rezultāti slikti, bet shēma strādā.
Pa to laiku 2000-o gadu sākumā netālu no Londonas ziemeļu virzienā kāds darbonis vārdā Vinkelmans izdomāja triku ar nekustamo īpašumu Miltonkeinsā, bet lai tas izdotos vajadzēja komandu, futbola komandu. Tad nu pāris netīri triki, FA dīvains lēmums kopā ar ne visai veiksmīgiem islandiešu investoriem ļāva nolaupīt komandu, kas bāzējās Londonas dienvidos - Wimbledon (lai arī šis nosaukums vairāk asociējas ar tenisu, tomēr no nekurienes uzpeldējušais klubs, kuram bija iesauka Crazy Gang, kurš ļoti negaidīti 1988. gadā ieguva FA kausu finālā pārspējot Liverpool, bet kino faniem vairāk izteiks, ja minēšu, ka tajā spēlēju Vinnijs Džonss - brutālais tips no Two stocks and barrels u.c. filmām un es neteikšu aiz kurienes viņš ir sagrābis Polu Gaskoinu vienā no slavenākajām 20. gadsimata beigu futbola fotogrāfijām) pārvedot to vairāk kā 40 jūdzes augstāk pa karti. Futbola fanu reakcija bija vienota un vēl joprojām, kaut arī drīz būs 10 gadi, daudziem pārvestais klubs ir Tas-Kuru-Nedrīkst-Saukt-Vārdā vai labākajā gadījumā Franchise FC.

Samarančs, vecs spāņu aristokrāts un frankists, bez principiem, bet ar interesēm parādīja, ka ar lielajiem sporta pasākumiem var pelnīt, nē, pat Pelnīt. Protams, olimpiskās spēles bija nonākušas zināmā strupceļā, jo pēc 1976. gada vasaras spēļu sarīkošanas Monreāla vēl 21. gadsimtā maksāja to organizēšanas radītos parādus. 70. gadu krīze arī nepalīdzēja un kā zināma veiksme SOK (starptautiskā olimpiskā komiteja) bija XXII spēļu rīkošanu sociālisma galvaspilsētā Maskavā, kur bija skaidrs, ka problēmu nebūs. Lords Killanins domāja, ka problēmas nebūs ne tikai spēļu rīkošanas ziņā (ok, aizmirstam par Afganistānu un boikotu, galu galā objekti būs un viss notiks), bet arī ar atkārtoto ievēlēšanu, jo neba viņš bija tik vecs un neba neveiksmīgs, lai pēkšņi neievēlētu, vienīgi nerēķinājās, ka izrādīsies pārāk godīgs un tā pēc amatieru bastiona amerikāņu miljonāra Brendedža un lorda no britu salām SOK tronī kāpa Huans Antonio. Nākamās olimpiskās spēles notika Losandželosā, sociālistiskais bloks gandrīz vienprātīgi boikotēja, bet pasākums aizgāju uz urrā, jo kā galvenais organizators bija Peter Ueberroth (ienācējs no lielā biznesa, ar savu darbību organizējot šīs spēles nopelnīja MLB šefa amatu) un viņa mēŗkis bija tāds pats kā iepriekšējā darbā - peļņa un viņš to sasniedza, reklāmas negāja tik labi kā superboulā (fināls amerikāņu futbolā, gada notikums, kurš pat ir ietekmējis ASV prezidenta inaugurāciju - Reigans uz otro termiņu zvērestu nodeva klusiņām svētdienām, bet pārraidīja pirmdienā), bet salīdzinoši uz urrā, dzīvošana sportistiem spartiskos apstākļos (protams, noteikti ne tik sliktos kā rakstīja padomju laikraksti). Līdz ar publicitāti un peļņu haizivis saprata, ka te ir zelts un sāka rakt, tādā veidā 80o gadu otrajā pusē notika komercializācijas sprādziens, kas izpaudās ar atļauju profesionāliem startēt olimpiskajās spēlēs (Kalgari'88 Kanādas hokeja izlasē bija pāris spēles NHL aizvadījuši vīri) un vainagojās ar USA Dream Team, kas Barselonā parādīja basketbola laukumā, ka baltajiem cilvēkiem ar lekšanu kā ir, tā ir. Bet notikumi sporta laukumā bija nieks - lielie olimpiskie sponsori, naudas plūsmas, korupcija, naudas plūsmas un tā iepriekšējās simtgades vietā, kad sirmi kungi pēc pusdienām bibliotēkā apsēdās pie konjaka vai viskija glāzes, cigārs un lēmums, ka nākošās spēles notiks tur vai tur vietā nāca klerki ar aploksnēm un kontiem ārzonas bankās.

Kaut kad noteikti viss būtu noticis tāpat, bet visu paātrināja un gluži kā sputņiku debesīs komercializācijas ziņā palīdzēja palaist sociālisms. Jā, tas pats sociālisms ar visu komunismu par celšanu un no katra pēc spējām un katram pēc vajadzībām un garākās vārpas jānogriež. Bet - līdz ar nepieciešamību pierādīt sociālistiskās iekārtas pārākumu kaut kas bija jāiesāk, jo lai arī cilvēku resursi bija, tomēr sporta attīstības ziņā austrumeiropa kopumā atpalika un kaut kā tie sapuvušie rietumi bija jānoķer. Arī sportā. Un tāpēc pēc 2.PK sports tika nolikts uz profesionālām sliedēm (PSRS tas bija arī pirms 2.PK, bet salīdzinoši vēl šauri, visplašāk izpaužoties futbolā). Formāli sportisti bija studenti, karavīri vai atslēdznieki, bet dzīvē ar darba vietu saistīja tikai algas saņemšana un daži sabiedriskie pienākumi. Un šie "amatieri" sacentās ar patiešām amatieriem, bet lai cik tas nebūtu dīvaini, uzvarēt mēdza arī amatieri. Jā, amatieriem palīdzēja ASV ar savu studentu sportu, bet atskatoties atpakaļ tomēr grūti saprast, kas sociālistiskajam blokam neļāva sasniegt vairāk, jo gan sporta zinātnei, gan farmakoloģijai finansējums netika žēlots, apstākļi treniņiem tika nodrošināti, sasniedzot rezultātus kļūšana par eliti, bet amatierisms pretojās. Tāpat nedaudz dīvaini, ka pseidoamatierismu nespēja ieraudzīt ne Brendedžs, ne Kilanins, jo lai arī dzelzs aizkars, tomēr ne tik ļoti necaurspīdīgs, nemaz nerunājot par sportistu palikšanu rietumos utt. utml., nu nevarēja nezināt, bet neko nedarīja apmēram kā anekdotē par pokeru džentelmeņu klubā. Beidzās 80ie, sākās 90ie un paveroties robežām un atzīstot profesiālismu sociālistiskās pseidoamatieru pārprodukcijas (piemēram, uzvarēt klasiskajā cīņā PSRS čempionātā vai Tautu spartakiādē bija nesalīdzināmi, nesalīdzināmi grūtāk nekā pasaules čempionātā vai olimpiskajās spēlēs, par šahu nemaz nerunāsim) masas gāzās iekšā tirgū radot milzīgu piedāvājumu sporta izklaižu jomā, kas piedeva nepieciešamo paātrinājumu komecializācijas raķetei. Nākošā pietura Jupiters - Marsā nepietur.

Kopsavilkums garajai versijai: ASV ar savām līgām, kur pamata virzība uz peļņu, tomēr praktiski neiziet uz ārpusi, ar sociālistiskā bloka palīdzību nāk Samarančs, kurš atver lielos vārtos komercializācijai, t.sk. de facto veicinot ASV līgu ekspansiju, kā arī sociālistiskais bloks, kurš veiksmīgi kultivē 40+ gadus profesionālismu un savu pieredzi un resursus iemet tirgū.

Viedoklis: es saprotu, ka komercializācija (līdzīgi kā cits mans sāpju punkts - Bosmana likums, par brīvu sportistu kustību) bija neizbēgama un tur neko nevar izdarīt, tomēr, ja man jāizvēlas, tad es atbalstu tos, kam vārdi community un pride ir nozīmīgāki par profit. Pareizāk būtu to darīt Latvijā, tai skaitā praktiski pieliekot savu roku, tomēr tas prasītu priekš manis pārāk lielu iespringšanu un iesaistīšanos, kas man kā ārmalniekam ir par daudz. Tāpec es dodos pāri Kanālam un stāvot tribīnēs balsoju par Stenhousemuir, Llanelli vai Macclesfield.

Atbilde uz sākotnējo jaunietes jautājumu: "Sporta veidi ieguva līdzšinējo statusu (Z)ASV 19. gadsimta beigās - 20. gadsimta sākumā un tālāk bija tikai attīstība/izplešanās."