Es arī biju krēslā un miglaini atceros procedūru. Pēc tam gulēju gultā, biju pagriezusi muguru nodaļai/med. personālam un jutu sāpes. Kakla mandeles man arī atstāja. Tā bija kaut kāda stacionārā iestāde, nevis vienkārši LOR, bet kura, protams, nezinu.

(Reply to this) (Thread)

Pai. Kāda tev bija noskaņa, jūtot sāpes. Cik savādi, ka es neatceros sāpes kā sajūtu, tikai kā faktu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Noskaņa - bija kaut kāds aizvainojums, ka esmu iegrūsta tur. Mammas, protams, nebija, tur visi tobrīd bija bez vecākiem. Tāpēc arī ar muguru pret visiem. Sāpes bija kā pie spēcīga kakla iekaisuma. Es savukārt no tā krēsla daudz neatceros, atceros, ka sēdēju, apkārt bija cilvēki, viens noteikti bija vīrietis, droši vien ārsts, kurš veica to procedūru.

(Reply to this) (Parent)

Man laikam izrāva abas, atsevišķās reizēs.
Atceros vienu, horror filmu setapu: Aptumšota telpa (varbūt tā likās, jo droši vien gaisma sejā, un tad viss fons kļūst tumšs), sēžu krēslā, zem zoda piekārts metāla biķeris, kurš notašķījies ar asinīm. Inkvizīcijas noskaņa.

Saldējumu, mammas pārspīlētās manis saudzēšanas dēļ, bērnībā ļoti ļoti reti dabūju, un noteikti ne pēc procedūras.

(Reply to this) (Thread)

Ā, jā, laikam tak bija kaut kāds trauciņš zem zoda, un to spļaujamtrauku arī atceros.

(Reply to this) (Parent)

Man arī bija šī procedūra. Arī krēslā bez nekā. Atceros, ka ik pa laikam spļāvu asinis tajā līkajā mediķu trauciņā. Arī piesaldēšana un piededzināšana deguna dobumam tika veikta hardcore moudā. Neatceros par adenoīdu griešanu (jā, man tur visu darīja).

Par mandeleem nezinu, bet if it is helpful atceros, kaa man beerniibaa urba zobus bez anesteezijas, which was just so neat..

(Reply to this) (Thread)

Un Tu vari iedomāties, kad sēdi jau tā pārmīzis bērns zobārsta krēslā, un dakterītes vēl savā starpā pajoko, ka viena esot dzirdējusi kādu sakām, ka urbja skaņa atgādinot Raimonda Paula mūziku.
Pat bērnam salikās tur visas ētikas sarkanās lampiņas mirgojam. Cinisms, mentāls terors, haha.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bija daži un dažas tīrradņi tādi, ar vienu roku iespiež krēslā, tad uzbļauj, lai tur muti vaļā un neļerkst, un bez paskaidrošanas vai piekrišanas sāk urbt. Mums ar māsīcu viena tāda arī gadījās, kad no skolas bija nosūtījums pārbaudēm.

(Reply to this) (Parent)

:D ko tik mēs neesam pārdzīvojuši! Par zobiem… Ome bija zobārste, kaut kādā mirklī laikam pie viņas nevarēja darbā iet, un viņa aizņēmās zobārsta krēslu ar lēno urbi, tas bija kājminamais, un, ja nebija, tad sajūta bija tāda, it kā būtu :D, un laboja man zobus savā hruščovkas virtuvē. Baigi daudz nesāpēja, salaboja labi, plombes nav izkritušas!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eeekskluzīvi! Personīgais zobārsta kabinets virtuvē. o_O

(Reply to this) (Parent)

Oj, zobi, jā. Pie mums uz skolu brauca, ieperinājās vienā klases telpā pagrabā, ja mēs sāpēs raustījāmies vai raudājām, uz mums kliedza. Atceros, ka sākās pusdienlaiks, sabāza tādos pašos saurbtos zobos kaut kādu oderi un palaida ar tādiem pašiem uz ēdnīcu ēst, pēc tam turpināja. Mēs visa klase pēc tam atcerējāmies to zobārstu vieskoncertu ar šausmām. Tā klases telpa pēc tam vēl ilgi smirdēja pēc medikamentiem.

(Reply to this) (Parent)

Man izgrieza mandeles pie pilnas apziņas 6.klasē, bet lietoja lokālo anestēziju.

(Reply to this) (Thread)

Biji krēslā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Bija diezgan riebīgi un nepatīkami, to griešanas skaņu atceros vēl tagad, un to, kā pēc tam no visa spēka spieda rīklē marles tamponus, lai apturētu asiņošanu. Visādi citādi pec tam atkopos labi, kaut gan labu laiku neko nevarēju norīt bez sāpēm

(Reply to this) (Parent)

Un vai bija traki?

(Reply to this) (Parent)