Es arī biju krēslā un miglaini atceros procedūru. Pēc tam gulēju gultā, biju pagriezusi muguru nodaļai/med. personālam un jutu sāpes. Kakla mandeles man arī atstāja. Tā bija kaut kāda stacionārā iestāde, nevis vienkārši LOR, bet kura, protams, nezinu.

(Reply to this) (Thread)

Pai. Kāda tev bija noskaņa, jūtot sāpes. Cik savādi, ka es neatceros sāpes kā sajūtu, tikai kā faktu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Noskaņa - bija kaut kāds aizvainojums, ka esmu iegrūsta tur. Mammas, protams, nebija, tur visi tobrīd bija bez vecākiem. Tāpēc arī ar muguru pret visiem. Sāpes bija kā pie spēcīga kakla iekaisuma. Es savukārt no tā krēsla daudz neatceros, atceros, ka sēdēju, apkārt bija cilvēki, viens noteikti bija vīrietis, droši vien ārsts, kurš veica to procedūru.

(Reply to this) (Parent)

Man laikam izrāva abas, atsevišķās reizēs.
Atceros vienu, horror filmu setapu: Aptumšota telpa (varbūt tā likās, jo droši vien gaisma sejā, un tad viss fons kļūst tumšs), sēžu krēslā, zem zoda piekārts metāla biķeris, kurš notašķījies ar asinīm. Inkvizīcijas noskaņa.

Saldējumu, mammas pārspīlētās manis saudzēšanas dēļ, bērnībā ļoti ļoti reti dabūju, un noteikti ne pēc procedūras.

(Reply to this) (Thread)

Ā, jā, laikam tak bija kaut kāds trauciņš zem zoda, un to spļaujamtrauku arī atceros.

(Reply to this) (Parent)

Man arī bija šī procedūra. Arī krēslā bez nekā. Atceros, ka ik pa laikam spļāvu asinis tajā līkajā mediķu trauciņā. Arī piesaldēšana un piededzināšana deguna dobumam tika veikta hardcore moudā. Neatceros par adenoīdu griešanu (jā, man tur visu darīja).

Par mandeleem nezinu, bet if it is helpful atceros, kaa man beerniibaa urba zobus bez anesteezijas, which was just so neat..

(Reply to this) (Thread)

Un Tu vari iedomāties, kad sēdi jau tā pārmīzis bērns zobārsta krēslā, un dakterītes vēl savā starpā pajoko, ka viena esot dzirdējusi kādu sakām, ka urbja skaņa atgādinot Raimonda Paula mūziku.
Pat bērnam salikās tur visas ētikas sarkanās lampiņas mirgojam. Cinisms, mentāls terors, haha.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, bija daži un dažas tīrradņi tādi, ar vienu roku iespiež krēslā, tad uzbļauj, lai tur muti vaļā un neļerkst, un bez paskaidrošanas vai piekrišanas sāk urbt. Mums ar māsīcu viena tāda arī gadījās, kad no skolas bija nosūtījums pārbaudēm.

(Reply to this) (Parent)

:D ko tik mēs neesam pārdzīvojuši! Par zobiem… Ome bija zobārste, kaut kādā mirklī laikam pie viņas nevarēja darbā iet, un viņa aizņēmās zobārsta krēslu ar lēno urbi, tas bija kājminamais, un, ja nebija, tad sajūta bija tāda, it kā būtu :D, un laboja man zobus savā hruščovkas virtuvē. Baigi daudz nesāpēja, salaboja labi, plombes nav izkritušas!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Eeekskluzīvi! Personīgais zobārsta kabinets virtuvē. o_O

(Reply to this) (Parent)

Oj, zobi, jā. Pie mums uz skolu brauca, ieperinājās vienā klases telpā pagrabā, ja mēs sāpēs raustījāmies vai raudājām, uz mums kliedza. Atceros, ka sākās pusdienlaiks, sabāza tādos pašos saurbtos zobos kaut kādu oderi un palaida ar tādiem pašiem uz ēdnīcu ēst, pēc tam turpināja. Mēs visa klase pēc tam atcerējāmies to zobārstu vieskoncertu ar šausmām. Tā klases telpa pēc tam vēl ilgi smirdēja pēc medikamentiem.

(Reply to this) (Parent)

Man izgrieza mandeles pie pilnas apziņas 6.klasē, bet lietoja lokālo anestēziju.

(Reply to this) (Thread)

Biji krēslā?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā. Bija diezgan riebīgi un nepatīkami, to griešanas skaņu atceros vēl tagad, un to, kā pēc tam no visa spēka spieda rīklē marles tamponus, lai apturētu asiņošanu. Visādi citādi pec tam atkopos labi, kaut gan labu laiku neko nevarēju norīt bez sāpēm

(Reply to this) (Parent)

Un vai bija traki?

(Reply to this) (Parent)

Sākumā bija pretsāpju injekcija dibenā. Medmāsa bija jauna, un lai arī krietni virs maniem tā brīža gadiem, viņa man uzreiz spēcīgi iepatikās. Aiz briesmīgā kauna, ka viņai būs jāredz mans plikais dibens, izrādīju vērā ņemamu pretošanos. Ķērcu pilnā kaklā, ka negribu un neļaušu, līdz sanitārs man atlauza rokas aiz muguras, un es padevos. Par laimi, bikses atļāva novilkt tikai līdz pus dibenam.
Tad man sameloja otrreiz, ka nesāpēs. Pirmoreiz - ka dakteris Roze ir vislabākais ķirurgs visā pilsētā, vismaz pēc tā, kas notika man likās, ka tā nevar būt.
Kaut kadā pustumsā mani apsēdināja krēslā un kaklā uzkāra ierūsējušu ieliekto vannīti, kurā vēl bija redzamas iekaltušas iepriekšējā upura asinis. Ar nemaldīgu intuīciju nojaušot, kas sekos, man sāka nevaldāmi trīcēt kājas. Neesmu drošs, bet liekas, ka ar kaut kadām gumijām mani ar rokām aiz muguras piesaitēja pie krēsla. Protams, lai es sev nenodarītu pāri.
Ķirurga skatiens virs sejas maskas, kā jau vislabākajam pilsētā, bija ciešs un ļoti tumšs. Uzrunājis mani vārdā, ar repliku no sērijas - nu, tā, vispirms paskatīsimies, kas mums te ir - viņš pakļāva manu gribu pretoties, un es atvēru muti. Laikam arī anestēzija bija sākusi iedarboties, kaut gan aizvien neesmu pārliecināts, ka dūriens, man, niknumā raustoties, bija pietiekami precīzs.
Dakteris paņēma spīdīgās, līkās knaibles un pieliecās pavisam tuvu, apaļais spogulis ar caurumiņu uz viņa pieres spoži žilbināja, bet likās interesants savā perfektajā atstarotspējā.
Sāpes apdullināja, un nākamais, ko redzēju, bija paša asiņu straumes, kuras, sajaucoties ar asarām, caur degunu un muti gāzās līkajā vannītē. Kamēr konvulsīvi rīstījos, simpātiskā māsiņa man vienā nāsī dziļi iestūķēja pacietu tamponu. Tikmēr dakteris veikli pamanījās izraut arī otru mandeli. Piesaldēšanu vai piededzināšanu neatceros, jo biju tuvu ģībonim, vien atminos, ka pēdējie instrumenti vairs nebija spīdīgi, bet gan tumši, gandrīz melni.
Kad izgajām no krēslainā moku kambara slimnīcas pagrabā, mamma ieminējās, ka tagad varu dabūt saldējumu. Bet biju aizvainots par meliem un ciešanām, tāpēc visu ceļu no slimnīcas drūmi klusēju.
Kad bijām gandrīz tikuši līdz mūsu trešajam stāvam, pa degunu atsākās asiņošana. Šoreiz sālā garša jau likās pierasta. Ar tālu atpakaļ atgāztu galvu atgūlos dīvānā, bet mamma pa to laiku kāpņu telpā uzslaucīja tur nopilējušos perfektos asinis pleķīšus.
Par laimi, kakla mandeles man aizvien ir savējās. Ļoti cerēju, ka aizdegunes man neataugs, jo klasesbiedri mēļoja, ka retumis tā mēdzot gadīties, un tad viss šis murgs būtu jāatkārto vēlreiz.
Jauku vakaru, un lai jūsu bērniem šis iet secen.

(Reply to this) (Thread)

Oho! Tavs atstāsts ir tik skaidrs un detalizēti izgaismots, izjūtu to kā spožu dāvanu, paldies! Lai gan, protams, tev kā bērnam tas bija drausmīgs pārdzīvojums! Kapeņu stāstiņš.
Kaut ko par gumijām un pustumsu arī atceros, man likās, ka tā pustumsa nevarēja būt pareiza, jo operē taču gaismās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis ir no tiem, ko nevar atpieredzēt :) Biju par šo jau piemirsis, bet šis ieraksts atvēra atmiņu apcirkņus, paldies arī Tev!
Domāju, ka pustumsā ķirurgam ar savu pieres spoguļa staru ir vieglāk redzēt, kas darāms rīklē, jo netraucē pretgaisma.

(Reply to this) (Parent)