Sākumā bija pretsāpju injekcija dibenā. Medmāsa bija jauna, un lai arī krietni virs maniem tā brīža gadiem, viņa man uzreiz spēcīgi iepatikās. Aiz briesmīgā kauna, ka viņai būs jāredz mans plikais dibens, izrādīju vērā ņemamu pretošanos. Ķērcu pilnā kaklā, ka negribu un neļaušu, līdz sanitārs man atlauza rokas aiz muguras, un es padevos. Par laimi, bikses atļāva novilkt tikai līdz pus dibenam.
Tad man sameloja otrreiz, ka nesāpēs. Pirmoreiz - ka dakteris Roze ir vislabākais ķirurgs visā pilsētā, vismaz pēc tā, kas notika man likās, ka tā nevar būt.
Kaut kadā pustumsā mani apsēdināja krēslā un kaklā uzkāra ierūsējušu ieliekto vannīti, kurā vēl bija redzamas iekaltušas iepriekšējā upura asinis. Ar nemaldīgu intuīciju nojaušot, kas sekos, man sāka nevaldāmi trīcēt kājas. Neesmu drošs, bet liekas, ka ar kaut kadām gumijām mani ar rokām aiz muguras piesaitēja pie krēsla. Protams, lai es sev nenodarītu pāri.
Ķirurga skatiens virs sejas maskas, kā jau vislabākajam pilsētā, bija ciešs un ļoti tumšs. Uzrunājis mani vārdā, ar repliku no sērijas - nu, tā, vispirms paskatīsimies, kas mums te ir - viņš pakļāva manu gribu pretoties, un es atvēru muti. Laikam arī anestēzija bija sākusi iedarboties, kaut gan aizvien neesmu pārliecināts, ka dūriens, man, niknumā raustoties, bija pietiekami precīzs.
Dakteris paņēma spīdīgās, līkās knaibles un pieliecās pavisam tuvu, apaļais spogulis ar caurumiņu uz viņa pieres spoži žilbināja, bet likās interesants savā perfektajā atstarotspējā.
Sāpes apdullināja, un nākamais, ko redzēju, bija paša asiņu straumes, kuras, sajaucoties ar asarām, caur degunu un muti gāzās līkajā vannītē. Kamēr konvulsīvi rīstījos, simpātiskā māsiņa man vienā nāsī dziļi iestūķēja pacietu tamponu. Tikmēr dakteris veikli pamanījās izraut arī otru mandeli. Piesaldēšanu vai piededzināšanu neatceros, jo biju tuvu ģībonim, vien atminos, ka pēdējie instrumenti vairs nebija spīdīgi, bet gan tumši, gandrīz melni.
Kad izgajām no krēslainā moku kambara slimnīcas pagrabā, mamma ieminējās, ka tagad varu dabūt saldējumu. Bet biju aizvainots par meliem un ciešanām, tāpēc visu ceļu no slimnīcas drūmi klusēju.
Kad bijām gandrīz tikuši līdz mūsu trešajam stāvam, pa degunu atsākās asiņošana. Šoreiz sālā garša jau likās pierasta. Ar tālu atpakaļ atgāztu galvu atgūlos dīvānā, bet mamma pa to laiku kāpņu telpā uzslaucīja tur nopilējušos perfektos asinis pleķīšus.
Par laimi, kakla mandeles man aizvien ir savējās. Ļoti cerēju, ka aizdegunes man neataugs, jo klasesbiedri mēļoja, ka retumis tā mēdzot gadīties, un tad viss šis murgs būtu jāatkārto vēlreiz.
Jauku vakaru, un lai jūsu bērniem šis iet secen.

(Reply to this) (Thread)

Oho! Tavs atstāsts ir tik skaidrs un detalizēti izgaismots, izjūtu to kā spožu dāvanu, paldies! Lai gan, protams, tev kā bērnam tas bija drausmīgs pārdzīvojums! Kapeņu stāstiņš.
Kaut ko par gumijām un pustumsu arī atceros, man likās, ka tā pustumsa nevarēja būt pareiza, jo operē taču gaismās.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Šis ir no tiem, ko nevar atpieredzēt :) Biju par šo jau piemirsis, bet šis ieraksts atvēra atmiņu apcirkņus, paldies arī Tev!
Domāju, ka pustumsā ķirurgam ar savu pieres spoguļa staru ir vieglāk redzēt, kas darāms rīklē, jo netraucē pretgaisma.

(Reply to this) (Parent)