| [ | Mūzika |
| | Stanislav Yudin / Asnate Rancane* – Op.2 | ] |
TLDR: digitālais iznīcina cilvēku dekādēm koptās prasmes. To sarukumu jūt tikai tad, kad izgulētas jaunās tehnoloģijas lietošanas pohas un apzināts reibumā sadarītais - kad ir jau par vēlu. Progress bieži ir regress ērtuma vārdā un zemāk ir to iztirzājošs prātuļojums. Vai ērtībai ir jābūt visa dzinējspēkam, vai tomēr ir kas svarīgāks, kas nākotnei atstājams? Jo pie sūda diemžēl ātri pierod - sevišķi, kad vēsture pazaudē references materiālu un laiku.
Filmas fotogrāfija nebija un nav imūna pret satura manipulācijām, taču rediģēšana tādā kvalitātes līmenī, kas pārliecinātu skatītāju par attēlā redzamo - prasīja smalkus spečukus un speciālas profesionālās ietaises. Augsti kvalificēts retušas darbs ar oriģinālajiem negatīviem milzu palielinājumā - jāsalāgo toņi, pustoņi, astotdaļtoņi, ar roku jāuzzīmē tur neesošs un jāprot to izdarīt fotoreālistiski. Montāža un kolāža. Ļoti augsts ieejas slieksnis - random cilvēks pāri netiek.
Pārādījās fotošops, tas atvēra durvis vieglai manipulācijai. Viens no tehnoloģijas pretargumentiem - tagad visi var visu notēlot, vajagzīgs tik jauns kompis un jaunā programmas versija. Visu tavā vietā izdarīs programma, tev jābūt tikai idejai un bik zināšanām, kur ko klikot. Neko no oriģinālā faila sapist īsti nevar - zemāk kvalificēts darbs, jo jebkurš var nospiest pogu. Ieejas slieksnis jau krietni zemāk nolaidies. Mazliet vēlāk vēsturē - fotošops ar MI un mazliet vēl vēlāk - MI, kas pats taisa bildēm līdzīgus vaidojumus uz no cilvekiem sazagto bilžu rēķina.
Pastāsti botam, ko gribi un voilla - slieksnis ir ar teju negatīvu vērtību: šķirbā birst liels lērums sūda! Ne te vairs ticamības, ne meistarības aspekti.
Fotogrāfija devalvēta, vairs pat īsti netiek drukāta. Viss dzimst un mirst interneta tumšajos kambaros. Ja kaut kas tiek drukāts, tad biežāk ar inkjet printeriem, kas prasa perfektu skatīšanās leņķi, lai pustoņi nesāktu vietām apgriezties par negatīviem, radot dīvainus vizuālos efektus, kurus analogā drukāšanas metode sudraba daļiņu fotopapīrā nekad neradītu... Ne viss jaunais ir labāks par veco un kaut kur vajadzētu beigties apziņai, ka ērtībai jāuzvar.
Līdzīgi arī ar mūziku, manuprāt.
Kad tavs arods ir ņemties gan teorētiski, gan praktiski gar fizisku materiālu un tā ierobežojumiem, tas uzreiz pieprasa nesalīdzināmi augstāku prasmju un disciplīnas līmeni. Kad tehnoloģija šķietami šo pratību atceļ, rezultāts ir tieši tāds, kādu varētu sagaidīt - reti kaut kas ir fiziska ieraksta vērts, nav pat īsti radīts dvēseles ņurcīšanai, bet gan tūlītējam patēriņam un nāvei interneta tumšajos kambaros. Un tad vidi sāk piesārņot MI radīti savārstījumi ar vēl sliktāku skaņu un saturu...
Plates šim ir labs indikators.
Plates digitālajā mūzikas radīšanas procesā ļoti atspoguļo šo prasmju līmeņa krišanos, cilvēkiem tās radot ar totālu paļaušanos uz digitālo haļavu, nevis savām ausīm un profesionālu darbu. Pirms digitālā mūzikas radīšanas ceļa nebija iespējams, ka dzirdēsi savādi zāģējošas augšas mūzikā nepietiekama sampling rate dēļ. Bet tagad - reti, kura plate ir ar bāreņasardzidrām augšām, jo studijas oriģināls bieži vien ir digitālāis formāts, kas pietiekami bieži nepieraksta notiekošo, tādējādi radot robus audio signāla augšu pierakstā, kas izklausās pēc birstoša stikla uz smiltīm klātas tērauda plāksnes - pretīgi, griež un cērt ausīs, neatbilst realitātei, kurā esam bijuši gana bieži, lai zinātu perfekti, kā jāizklausās bungu šķīvīšiem un sievietes balss samtainajiem šņāceņiem. Kā zīda audums pret rīta sauli, nekādi ne asāk.
Bet ļoti bieži ir asi un slikti, jo nevienam ar savām ausīm kaut kā neienāca prātā nočekot, vai uz minimumu vērstā matemātika izpildās dabā...
Un no tā nākas secināt ko? ( ... tālāk ... ) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
