Achluophilia

Pastāv kāds starptautiski ratificēts normatīvais akts ar nosaukumu „Regula Nr. 70515: Kārtība, kādā ierosina, izskata un izdod Auklīšlikumu”. Šodien atcerējos par šo dokumentu, izlasot, ka, pamatojoties uz to, ka Pripjatā kāds pamestās iekštelpās ir nopietni savainojies vai guvis letālas traumas, apmeklētājiem tiek liegta iespēja iet ēkās un jāuzturas 3 metru attālumā no tām. Gidu, kurš neievēro šo liegumu, atlaiž. Ir vairākas lietas, par kurām es gribētu kādam atbildīgajam politiķim iemaukt precīzi pa saules pinumu:
1) Par tiesībspējīgu un rīcībspējīgu pieauguša cilvēka rīcību ir (vajadzētu būt) atbildīgs tikai un vienīgi viņš pats. Par nepilngadīga vai tiesīb/rīcībnespējīgu indivīdu atbild tikai vecāki vai ieceltais aizbildnis. Valstij nav par visām varītēm jāaizvieto sūdīgi vecāki, sevišķi, ja valsti kutina iespēja izdot Auklīšlikumu, kas būtu attiecināms arī uz tiesīb un rīcībspējīgajiem;
2) Aizliedzot iekļūšanu „paaugstinātas bīstamības” zonā, nevar apturēt evolūciju;
3) Paredzot sodu, īsti nevar novērst iekļūšanu. Interesenti ies vienmēr. Tad kāda jēga no lieguma? Mehānismu, kurš nestrādā, vai nu labo, vai izmet miskastē. Citādi šādu liegumu izstrāde un izdošana tērē vien adminstratīvā aparāta resursus, kuru rezultāts sabiedrībai nenes teju nekādu labumu.

Nopietni, WTF?! Kad valsts beidzot beigs uzvesties kā nolādēts, nevienam nevajadzīgs tēvs/māte/aizbildnis, kas ņems un liegs iekļuvi pamestās zonās, kur katrs par savu rīcību ir atbildīgs pats? Ja kāds objektā savainojās un aiziet bojā, tātad, konkrētais indivīds bija gana debīls, lai būtu neuzmanīgs. To sauc par evolūciju – brāķu atsijāšana. Tas ir izolēts gadījums, uz kura pamata nevajadzētu nu ņemt un izdot bargos normatīvos aktus, kas liegtu visiem uzturēties pamestās celtnēs. Tajā pat laikā tautas masas (tūkstošiem cilvēku) brēc pēc izmaiņām konkrētos normatīvajos aktos, bet politiķi kūtri kasa pautus, izmaiņu nav. Sēdē: „O, šodien nerisinām nopietnos jautājumus! Davai, Regulas Nr. 70515 ietvaros izdosim uz izolētiem gadījumiem balstītus preventīvos normatīvos aktus un iekļausim tajos arī kādu represīvo punktu, lai jautrāk! Policijas resursu tāpat mums nav, lai nodrošinātu šī normatīvā akta darbību, bet ierēkt taču varam!”

Un ko nu? Bija tā kā stipri attāls plāns šovasar/šoruden braukt beidzot uz Pripjatu, bet, ja nelaiž ēkās? Vai ir vērts? Kāds indivīds izolētā un, iespējams, visnotaļ unikālā kārtā guvis traumas. Ukraina reaģē: izdod kārtējo Auklītes likumu, kura dēļ nav vairs vērts uz turieni plēsties. Absolūti vairs nav nekādas jēgas. Tikpat labi šāda Ukrainas rīcība, atlaižot gidus, kuri atļaujas domāt ar savu galvu, nevis klausīt Auklītei, var nogalināt Pripjatas tūrismu kā tādu. Auklīšvalstis ir absolūti briesmīga, nevienam nevajadzīga padarīšana. Varbūt vajadzētu kādam politiķim kādā neizmantotā valdības ēkas telpā palikt padeni. Viņš nokritīs, salauzīs roku vai sprandu un tad pēc analoģijas notikumu vietu būs arī jāpasludina par bīstamu un liegtu, un par uzturēšanos tajā būs jācieš neadekvāti stingra represija, kāda nav pat par sargāta privātīpašuma pārkāpšanu.
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

No revoluiton.lv foruma biedra sadabūju Nintendo GameCube konsoli, kuras aizņemšanās mērķis sākotnēji bija Eternal Darkness paspēlēšana. Taču, saņemot konsoli, patīkami ieraudzīju maisiņā arī Resident Evil 0 un REmake jeb Resident Evil. Divas nespēlētas Resident Evil sērijas daļas, kuras nebiju cerējis tuvākajā laikā spēlēt, jo manā rīcībā ir tikai PS2, bet šīs spēles ir GC ekskluzīvi, kas man riebjas. Ekskluzivitāte kropļo patērētāja labsajūtu un tirgu. Tad nu GC iepazīšanu sāku ar RE0. Slēdzot klāt vadus, mazliet kretinējos par to, ka GC nav digital out porta jebšu nav optiskās izejas, kuru skaisti ievadīt mājas kinozāles D-In portā un baudīt 5.1 skaņas jaukumus. Taču priecēja vismaz tas, ka konsole mazliet izmanto Dolby ProLogic II standartu un caur parastu stereo signālu kairina arī aizmugurējos kanālus. Ne visai efektīvi, bet tomēr. Kaut kāda baidoša aktivitāte no neaizsargātas un neredzamas puses. Tieši tāpēc laba 5.1 skaņa ir būtiska Horror žanra sastāvdaļa.
Ko par pašu RE0 lai saka? Nācās uzreiz pamanīt, ka grafiskajā ziņā tā ir skaistākā no klasiskajā formātā ieturētajām RE daļām (salīdzinot ar PS2) un bija ārkārtīgi interesanti vērot sižeta attīstību, uzzinot kā Umbrella Inc. radās un attīstījās, un kā spēle noslēdzās ar 1. daļas savrupmājas mistiskuma parādīšanu, tā vien rosinot apetīti tūdaļ pat slēgt iekšā REmake un gūt jaunas baudas no it kā jau zināmā, taču pamatīgi mainītā.
Spēlēju kādas nedēļas ilgumā - pa stundiņām divām vakarā - un mana dāma vēroja, lai gan viņai ir neizturami bail no Horror žanra. Arī viņa atzinīgi novērtēja šo spēli, sevišķi jau vizuālo estētiku. Un jāatzīst, ka spēle izskatās sasodīti labi. „Pārāk labi”. Prieks acīm, kuru sniedz spēļu kubs, kurš īsti pat nav kubs. Un viņas spēja noskatīties RE0 (kas ir viena no biedējošākajām RE daļām) glīti atrāda manu nostāju pret RE sēriju – tas īsti nav Horror (žanriski ir, bet ar efektīgu baidīšanu RE sērija īsti nenodarbojas), bet gan Suspense Thriller ar gore elementiem. Tīkami bez gala ir spēlēt arī šādu Horror žanra inkarnāciju, jā, bet ne baisi. Un tas ir tas, kas raksturo šo sēriju. Sasodīti garda B gala (apspēlēto tēmu izpratnē) Horror žanra maltīte.( Unnnnghhhh )
 

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Gan jau, ka no maniem iepriekšējiem rakstiem par un ap UE var lieliski saprast manu motivāciju un mērķi līst šajās patīkami piegānītajās dzīvās vēstures mantojuma vietās jeb, vienkāršāk sakot, graustos, kuros cilvēks nodarbojies ar saimniecisko darbību un defekāciju gan burtiski, gan tēlaini. Ja skatāmies vēsturē – pirmā saskarsme ar šo izklaides vietu (uztvere attiecīgajā vecumā) tipu bija bērnībā – pamestā jaunceltnē gājām bastot stundas un iemēģināt pirmās cigaretes (Bond. Hollywood un mentola Elita), kā arī uzbūvēt no ķieģeļiem bunkuriņus un vēl – vienkārši paskatīties uz pilsētas tirgus laukumu no augšas, paskraidīt pa būvmateriālu kalniem, mest no jumta salauztos gāzbetona blokus, u.tml. Bet tagadnē ir citādi – cilvēks un viņa apziņa izaug.
Cerams...
Uz kādu labu laiku šo vietu valdzinājums bija piemirsts un ap kaut kādu 2005. gadu tik atsāku UE aktivitātes, kam par pamatu bija nejauša objektu uziešana Juglā un intereses atdzimšana, kuru raksturo dzinulis: kas lācītim vēderā un kas šim bija vēderā, kad objekts vēl nebija nodots Laika varā? Bet kā katalizators šai reinkarnācijai – videospēļu sērija (un filma) Silent Hill, ar kuru esmu pazīstams jau kopš kāda 2001. gada, kad tā pirmo reizi tika spēlēta. Tajā esošā simbolisma pilnā dekadences estētika lēnām materializējās manī un, saskaroties ar nejauši atrastajiem objektiem, pamazām atdzima, lai uz šīs pieredzes bāzes uzaugtu tagadējais hobijs ar internacionālo nosaukumu Urban Exploration. ( Feed me )

Kāda UE kolēģa galerījā ieraudzīju cietuma bildes un atskārtu to, ka nekad vēl neesmu bijis šāda tipa objektā – kur nu vēl bez uzraudzības esošā un pamestā, kur varētu relatīvi brīvi uzturēties, staigājot nebrīvē bijušo cilvēku soda takas.


Ieeja objektā tiek liegta ar policijas lentas starpniecību. Kad šī otrā (pirmā ir pats objekta tips) psiholoģiskā barjera ir pārvarēta, atliek vien restotas durvis un gaitenis, kurš apvij visa cietuma kompleksa perimetru. Tā augšu, spriežot pēc konstrukcijām, reiz rotājusi dzeloņstieple un žogs, bet tagad palikušas vien dažas tā konstrukcijas – betons un tā metāliskās daļas. Jāpiezīmē ir sajūta, kas rodas, kad labprātīgi tiek šķērsota robeža, kas šķir brīvību no tās valstiski sankcionētās atņemšanas sabiedrības drošības dēļ. Es pat nezinu kā to aprakstīt – to veido vairāku sajūtu kokteilis: uztraukums kā pie zobārsta; tabu pārvarēšana, tādējādi nostādot sevi potenciāla likumpārkāpēja lomā; izolētas zonas nepiespiesta šķērsošana, nonākot ļoti ierobežotas dienasgaismas apstākļos; staigāšana pa takām, kuras saturiski atgādina ainas no pasaulslavenās filmas Green Mile; vizuālā objekta puse, kura atgādina vairāku Survival Horror videospēļu ainas, sevišķi The Suffering un Silent Hill 2... Un klāt nāk sajūsma par objektu, kurš atklāj savus noslēpumus ar katru nākamo soli. Tāpat nekur nepazūd parastie bradāšanas uztraukumi: risks līst objektos dienas gaismā, risks radīt kādu lielāku troksni... Vienvārd – risks tapt pieķertiem, kas, atrodoties brīvības atņemšanas un soda izciešanas kompleksā, skan pavisam citādi. Pavisam bīstamāk, tumšāk, spēcīgāk un arī skumjāk. It kā pieķeršana šajā teritorijā rezultētos paša bradātāja atņemtajā brīvībā. Tajā pat laikā Tu nespēj vienkārši ar visu savu būtību nesajust to, ko vieta vēsta, proti – tādu kā slogu vai smogu, kas uzguļ kā vāks Tavai esībai. Interesanti. ( `Slēgtā zona. Uzmanību, šauj!` )
 

Tas ir tad, kad:

I
Ejot kādā pamestā ēkā, lai tiktu uz jumta, sajust gremošanas sistēmas galaproduktu specifisko smārdu un jumta vietā - pie slēgtajām durvīm uz bēniņiem - saņemtu svaigu un aromātisku ekskramentu kalniņu. Šoreiz tur nebija narkomāns, kas teiktu, ka durvis ir slēgtas. Bet varbūt tieši viņš savu personību un viedokli par savu dzīvi bija manifestējis šajā brūnajā čupiņā uz kāpņu telpas pēdējās platformas, kas tik graciozi spīdēja smokošo bradātāju lukturu gaismās? Diemžēl (vai par laimi) neesmu sevišķs koprofīls, tamdēļ čupiņa netika pagodināta ar analogo fotogrāfiju;

II
Objektā teritorijā tiek līsts pāri žogam, kas atrodas: a) 20m no policijas iecirkņa; b) apmēram tikpat metrus no infrasarkanā spektra policijas novērošanas kameras, kas pavērsta pret mums; c) pie ielas, kur garām braukā sabiedriskais transports un staigā daudz cilvēku. Blakus pagāja, kad līdām pāri. Objekts sevi parādīja visnotaļ necienīgi – pieejami bija vien pagrabi un kādas ēkas nostūrītis, kurā, spriežot pēc visapkārt esošajām uzlīmēm, bijis zvejas lietu veikals. Patīkamā UE smarža pārņēma mūs, taču to nevar nofotografēt. Tātad, bilžu no šejienes nav. Nākamreiz goda vārds jāņem līdzi burciņa, kuru attaisīt objektā, pavicināt un tad aiztaisīt. Tad mājās uzlipināt uzlīmi ar uzrakstu, kas vēstītu caurspīdīgā burciņas satura izcelsmi. Objekta teritorija skaisti dekorējās ar vairāku kaķēnu zaigojošajām acīm, kuras iznira no luktura staros izgaismotās nekurienes – ļoti estētiks baudījumas ar nelielu baudāmo šausmiņu pieskaņu;

III
Objekts tiek iekarots, ejot uz to caur bāru. Kad iziets cauri iekštelpām, nonākam ārpusē – smēķēšanas un ārdzeršanas zonā. Tad pa Ramirent tipa nožogojuma apakšu tiek pastumtas mantas – somas un statīvi. Tiek pacelts žogs un līsts apakšā, un nozusts ēkā. Un šo visu pavada pavērtu mutu skatieni, kas tiek raidīti no to bāra apmeklētāju puses, kas šeit sēž pie galdiņiem, baudot bāra būšanas. Izstaigājām pieejamo ēku, nofotografēju eleganti izgaismoto nabaklab ēkas otrā stāva koridoru, kā arī cilvēkus pie minētā Ramirent filtra, kas filtrē parastos apmeklētājus no (pār)drošiem bradātājiem. Pēc katras knipsēšanas blociņā fiksēju attiecīgos ekspozīcijas datus. Pēcāk devāmies ārā, atkārtojot žoga procesiju. Šādi arī pabeidzām bradājumu, nedaudz netīrākiem ieejot atpakaļ realitātē caur bāra iekštelpām un tad nozūdot no notikumu vietām caur nepietiekami tumšajiem Rīgas parkiem.
 

Skumjas ir tās dienas, kad godprātīgs geimeris saskaras ar reģionālā zonējuma marasmu, kas vislabāk zināms ir DVD relīžu pasaulē. Kā zināms, bieži vien tas rada situāciju, kad lieliska spēle tiek izlaista tikai kādā konkrētā reģionā, nevis globāli un tas nozīmē to, ka bez konsoles čipošanas (kas ļautu barot konsoli ar pašrakstītiem diskiem vai cita reģiona oriģināliem) vai emulēšanas šo spēli nebūs Tev redzēt kā savas ausis. Šis ir stāsts par lieliskas Action/Survival Horror + RPG žanru spēles Parasite Eve emulāciju.

Pirms kāda laika lejuplādēju šīs spēles kopiju portatīvā datora cietajā diskā un tā nu fails tur marinējās, marinējās, līdz pienāca tā kārta tapt spēlētam. To iniciēja visnotaļ triviāls apstāklis – esmu RPG “jaunava” un otrā daļa - kura man ir fiziskā formātā un tiek spēlēta uz neatčipota PlayStation 2 - uz beigām man kļuva neizejama, jo nebiju attīstījis spēles protagonisti tiktāl, lai iegūtu nepieciešamos ieročus. Nu, neko – nospriedu, ka būs jāsāk spēlēt no jauna, otrajā spēlēšanas reizē pielietojot zināšanas un pieredzi no pirmās spēlēšanas reizes. Taču, kārtējo reizi startējot otro daļu, piefiksēju pārāk daudz pirmās daļas references tajā un tā nu nolēmu visupirms tikt galā ar pirmo, ko arī izdarīju. ( Mitochondria )
 

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

Ar analogās fotogrāfijas biedru bijām ieplānojuši iepirkt filmiņas un fotografēt lietas ar vecajām analogajām spoguļkamerām. Vēlāk nospriedām, ka laba un savāda vieta varētu būt augsta vieta. Attāla vieta. Tāda kā šī. Vēl pa vidu šīm idejām es biju izdomājis, ka salūts varētu būt pietiekami banāla lieta, lai pusi no filmiņas atļautos ne tikai ekspozīcijas eksperimentiem, bet arī paprovēt šo filmiņu dot uz Xpro attīstīšanu jeb cross-processing, jeb C-41 (krāsu negatīvs) filmiņu dot attīstīt iekš E-6 procesa (krāsu diapozitīvs). Ņēmām un izmantojām sabiedriskā transporta dāsno sarkano gaismiņu iekš e-talona nolasītājiem un pēc kāda laiciņa jau satikām vēl vienu personu pie objekta. Aizlavījāmies līdz augstajai sienai. Nakts. Svētki. Cilvēki izklaidējas arī mājās. Vasaras siltuma dēļ divstāvu koka mājai, kas ir 5m no mums interesējošā piekļuves punkta, ir vaļā logi. Kāda sieviete uz 30 sēž ar muguru pret logu. Puķaina apģērba augšdaļa, mati zirgastē. Sēž ar kafijas tasi rokā, šķietami bauda ienākošās rudens vēsmas un pirms aptuveni divām stundām lijušā lietus aromātu. Iespējams, ka sarunājas par dzīvi ar kādu man neredzamo, kas varētu būt dislocēts virtuves galda otrā pusē. Tas, ka viņa ir tik tuvu vaļējam logam, nozīmē to, ka ir īpaši jāpiekopj stealth metodes. Uzlīdām uz jumta un pašvērtējums dod 5/10 par demonstrēto stealth. It kā nostrādāja (nepamanīja), taču radītais troksnis derēja būt arī mazāks. ( fire! )
 

Pa ceļam uz pasākuma norises vietu, atcerējos par to, kāpēc 2007./8. gadā dažreiz tāpat vien ņēmu un nakts laikā braucu uz Siguldu un atpakaļ. Proti – braukšana ar velosipēdu cauri tumsu tumsām, ir kas neaprakstāmi vienreizējs! Protams, jābūt ir gaismas avotiem, citādi ir ziepes. Un viens no šīs vienreizējās atmosfēras veidošanas palīglīdzekļiem ir tieši luktura gaismas staru kūlis, kurš izgaismo ceļu, nodalot to no tumsas. Šo sajūtu varētu raksturot līdzīgi kā filmu vai videospēli – nezini, kas priekšā būs, kamēr tas sevi nav parādījis luktura gaismā. Turklāt arī gaisa temperatūra ir labāka. Nemaz nerunājot par estētiku, trokšņu līmeņu strauju kritumu un nakts dabas skaņas.
Pasākumus izvērtās par pasēdēšanu iekš munīcijas noliktavas 6 savstarpēji pazīstamu indivīdu lokā, piepildot nakti ne tikai lielisko velobraucienu, sarunām un veldzējošām lietām, bet arī ar dabīgas izcelsmes gaismu, no kuras izspiedām vēl siltumu. Tiesa, no pasākuma blakusidejas par astrofoto nekas īsti nesanāca – vietā, kurā bija priežu klajums, nebija daudz zvaigznīšu, bet līdz jūrai iet vai mīties un būt tur stundas 2, kamēr noris ekspozīcija – vienkārši negribējās. Līdz ar to, lokalizējāmies tur jau uzreiz pēc atbraukšanas un pārvērtām būvi par mājīgu pagaidu izklaides centru. Tiesa, tādu visnotaļ smilšanu! Kā jau netālu no jūras: smiltis bija visur. Arī uz fototehnikas. Bet labi, ka ne lēcu kustīgajās un nekustīgajās daļās. Otru reizi jaukt ārā optiku, lai to iztīrītu, īpaši roka neceļas. Lai gan nav tur nekā supernaturāla. Tā nu muldējām tur lietas, grābstījāmies ap ilgās ekspozīcijas visnotaļ sirreālo dabu un beigu galā arī devāmies gulēt. Un te nu mani netālu esošais termināls ļoti iepriecēja!
Esot iekš vāja miega, sadzirdēju nedaudz baisi pazīstamu skaņu – dobju un stieptu, satricinošu. No sākuma iztrūkos no miega, līdz sapratu, kas skan, un tad – noklausījos patīkamo atmosfēras audiālo dekorējumu līdz galam un čukstus teicu: AWESOME! Skaņa, nāca no kāda kuģa taures un tā visnotaļ bija analoga šai skaņai, kas skan Silent Hill 2 ainā, laižoties lejup sirreāli garajā tunelī... – instant WIN!!! Pēc īsa brīža sekoja vēl viena tāda pat skaņa un te nu jau es sajutos nepieklājīgi labi! Un, it kā ar to nebūtu vēl gana, ierasto, tīkamo Industrial gala/žanra skaņu fonu, kas atceļoja no termināla, drīz vien papildināja mazs lietutiņš kādas pusstundas ilgumā. Akustisks baudījums nudien šeit sanāca ļoti kvalitatīvs!
Nedaudz paspēlējos arī ar filmiņkameras ilgo ekspozīciju. Kādas 2-4 bildes. Rezultātus publicēšu pēc filmiņas attīstīšanas - kā gan citādi!
No rīta, pēc simboliskas pagulēšanas jeb tās trūkuma, kā zombijs cēlos, notraucu vismaz daļu no smiltīm, sakravājos un ar vienu no beidriem zombijātrumā devos uz mājām. Dvesu arī “unnngh!”. No malas izskatījos kā narkomāns-zombijs un droši vien, ka uzvedība/kustības arīdzan tādas bija – daudzi nez kāpēc cītīgi skatījās. Sevišķi veikalā Un ne ar to saprotošāko sejas izteiksmi. Zināms taču mums visiem ir tas efekts, kādu uz indivīdu atstāj ne visai gulēta nakts un dažs labs stiprāks dzēriens, vai ne? Sevišķi uz humora izjūtu. Lūk - pārsmējos, šādi tērējot pēdējās spēku rezerves : D Pat tā, ka stāvējām pie koka, atbalstījāmies un piesmējām to.

Pasāciens ir vērtējams kā izdevies, turklāt no vairākiem aspektiem. Tātad, šis noteikti ir materiāls atkārtošanai.

Foto: Valante

EDIT @20100824: Reku bildes, kas tapa ar analogo kameru