Diapozitīvs

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )
 

Forbidden Siren – bradājumīga videospēle, kuru nedēļas nogalē izgāju otru reizi. Kas tur īpašs? It kā jau nekas, ja vien neņem vērā, ka pirmā iziešanas reize man prasīja ~100h (22 nepārtrauktas game-play stundas bez trial and error ieskaitītā laika, kas veido absolūto vairākumu) ~gada ritējumā. Bet tagad: ~10h nedēļas nogalē. Protams, ka tika izmantota caureja, jo bez tās šajā spēlē, manuprāt, nu nekādi – ja vien katrs spēles pikselis nav zināms no A-Z. Bet arī tad ir iespējams palaist garām kādu vienību iz 100 iedaļu varenā dažādu dokumentu arhīva. Lai nu kā – spēcīgi sirreāla šausmu spēle, kuras vide = pilnīgi virtuāls bradājums.
Ehh, manuprāt, ir pienācis laiks atkodēt manu mājas kinozāli, lai uz tās varētu atskaņot visu reģinu DVD, citādi es nu nekādi netieku pie legālas šīs lieliskās spēles ekranizācijas ar nosaukumu Sairen (2006).
 

Trīs dažādu Āzijas valstu trīs dažādu režisoru sniegtais ieskats Āzijas Horror kino lauciņā. Pirmā relīze bija izdevusies un par ļoti izdevušos to padarīja Takashi Miike filma Box. Pirmās relīzes kvalitātes, koncepta un tīrā "fun" faktora mudināts, iegādājos šo arī. Trīs tematiski vienoti, taču bezgala atšķirīgi un labi šausmu kino darbi. Tad nu:

Memories (Ji-woon Kim, Dienvidkoreja; 8,5)
Lakoniskai un spēcīgai īsfilmai līdzīgs mākslas darbs, kurā aplūkota pēcnāves esība - interaktivitāte ar dzīvo un jauniegūtā statusa apgūšana, piemēram. Bez tam filmā ir glītas urbānās metropoles ainavas, kā arī pamestu vietu ainavas, kuras kombinētas ar creepy atmosfēru un gandrīz Lustmord kvalitātes Ambient skaņu celiņu. Papildus šim skaistumam ir pielietota no Arfon Aramatsky aizgūtā Hip-hop montāža, kura pamanās radīt nevienu vien izcilu atmosfēras un šausmu mirkli. Īss gabals, kurš aplūko ikdienišķu cilvēku dzīves stadiju un satur sevī arī pārsteigumelementus un gana daudz haotiskā, lai radītu pietiekami daudz vielas pārdomām, kuru dēļ filmu skatīties vēlreiz, atšķetinot Āzijas simbolismu un pasviestos stāsta elementus. Uzmanību: satur elegantus un inovatīvus Horror elementus! 8/10

The Wheel (Nonzee Nimibutr, Honkonga; 6,5)
Interesants ieskats kādā Āzijas reliģijā/kultūrā (kuru veido budisms + Voodoo un Indijai līdzīgi elementi; neatkarīgi no tā, vai fikcija vai pastāvoša reliģija). No sākuma šķiet, ka būs lieliska filma idejas dēļ (nedaudz atgādina Dolls), taču filmā ir vāji izpildīti brīži un klišejas, kuri atņem garšu. Taču tas nemazina prieku baudīt leļļu teātra saistību ar dzīvi, kā arī leļļu saistību ar tēliem. Tas nemazina prieku priecāties par Forbidden Siren un Fatal Frame līdzīgo atmosfēru un mūziku.Gabals ir gana labs, lai izraisītu interesi par Taizemes šausmu kino, neskatoties uz to, ka šīs filmas saturs vilka uz amerikānismu pusi.

Going Home (Peter Chan, Taizeme; 7,5)
Otrā interesantākā filma iekš šīs trijotnes. Arīdzan par nāvi un to, kā tā ietekmē pasauli sev apkārt, sevišķi aizgājējus mīlošos. Šajā darbā, tāpat kā pirmajā, kā tēls figurē glīta urbānā dekadence un savādi tukšā metropole. Arīdzan šausmas šeit tiek radītas gandrīz no nekā, kas ir interesanti. Figurē mums te tik ļoti tīkamais Āzijas Horror, taču klātesoša ir arī ļoti spēcīga drāmas deva. Filma, kura visu laiku uzdod jautājumus par to, kas īsti ar mirēju ir noticis un vai šis tēls vispār ir mirējs?


Kopumā: garda un advancēta trijotne, kuru mierīgi var vērtēt uz 8, kas ir vērtējums viennozīmīgai relīzes iegādei vai cita veida iegūšanai.

Jāsāk viennozīmīgi ar apgalvojumu – Forbidden Siren ir viena no grūtākajām, šausmīgākajām un oriģinālākajām spēlēm, kādu vien man ir bijis tas gods spēlēt. Tā prasa domāt gribošu prātu, daudz brīva laika, ļoti daudz pacietības un visnotaļ lielu devumu piekasīga izmeklētāja kvalitāšu, lai spēlētājs spētu atrast sīkās, šķietami nenozīmīgās detaļas, kuras ir vitālas progresam. Siren ir tik grūta, ka tās pieveikšanai patērēju vairāk kā gadu! To labi var redzēt manos iepriekšējos jūsmojumos par spēli – šeit (2008. gada 17. marts), šeit (2008. gada 1. decembris) un arīdzan šeit (2009. gada 10. februāris)! Turpināt varu vien ar minēto punktu sīkāku apdziedājumu:

Oriģinalitāte, Grūtība:
Siren ir lēndabīga, baisa, konstantā spriedzē turoša un sasodīti nenormāli grūta un tās recepti veido kapitālu mazohismu veicinošs Trial-and-error + Stealth + Survival Horror. Un elementi salikti kopā ļoti oriģinālā kombinācijā, kura rada spēli, kurā kļūda nozīmē protagonista nāvi 90% gadījumu. Varianti pēc būtības ir īsi – ja tiem nebūtu šķēršļi (Shibito veidolā), caur tiem varētu izskriet pāris minūšu ja ne sekunžu laikā. Bet tas, kas Siren padara par Siren, ir tieši šie nemirušie (nē, ne gluži zombiji – Shibito ir kas cits) šķēršļi, kuri ir gan skaitliskā, gan fiziskā pārsvarā pār protagonistu, tādējādi noliekot fakta priekšā – Stealth ir vienīgais veids, kā spēlēt šo spēli. Protagonisti (vairāki vadāmi tēli) spēlē ir vāji, bieži tiem nav pat luktura un tuvcīņas ieroču sevis aizstāvēšanai, reizēm ir ekstrēmi limitēts šaujamierocis vai kāds sitamais instruments. Taču antagonisti - spēks un masa vidējā attiecībā 5:1. Un spēlētājam, lai gūtu progresu, ir jālieto savas smadzenes – jāizpēta karte, Shibito kustību paterni un stratēģiski jāizdomā dažādi veidi kā apiet un pieveikt antagonistus, lai no punkta A nokļūtu līdz punktam B, tad uz C, D, u.tml. Bet, ja pretinieks pamana neuzmanīgu spēlētāju - tas nozīmē teju vai garantētu nāvi uz līdzenas vietas un varianta atsākšanu vai nu no jauna, vai no čekpointa – sevišķi bīstami ir ar šautenēm aprīkotie Shibito, kuri gluži kā snaiperi – pat tumsā - no otra kartes gala var raidīt liktenīgu lodi protagonista ķermenī. Turklāt ir tā – ja pirms čekpointa esam savākuši kādu arhīva lietu vai priekšmetu, vai – nenod Shibito – atvēruši pieeju cita protagonista vai savai otrajai misijai, pēc nāves/reinkarnācijas čekpointā spēlētājam ir jāiet atkal salasīt iepriekš salasīto, jo dažie čekpointi saglabā vien sasniegto konkrēto atrašanās vietu. Tas nozīmē vien to, ka ja mirsti, tad faktiski ir jāatsāk viss variants, kurš savas Stealth dabas dēļ var būt pat stundu ilgs, nervus kutinošs un šausminošs. Ņemot vērā iepriekš minēto - vidējais varianta ilgums iekš Siren ir ~30min un vairāk. Laiks tiek tērēts pedantiski, sīki un smalki pētot apkārtni, domājot un meklējot risinājumus, caur antagonistu acīm pētot viņu uzvedību un meklējot veidus kā izvairīties vai tikt galā ar pretinieku, slēpjoties un trīcot bailēs: kaut tik mani nepamanītu. Recepte, kura rada kapitālu spriedzi.( ... tālāk ... )