Forbidden Siren 2 (PS2, 2006)
Feb. 10th, 2009 | 11:40
Skan: Akira Yamaoka

Stāsts ir par vairākiem spēlējamiem protagonistiem, kuri savādā veidā tiek iesprostoti Yamijima salā pēc asinssarkana cunami, kurš iznīcina ostu un šķiet, ka arī visu dzīvo uz salas, izmainot to. Katram tēlam ir savas stiprās un vājās puses, kuras būs jāliek lietā spēles laikā.
Ņemšu un apgalvošu, ka Siren spēles ir vienas no pašām grūtākajām Survival Horror žanrā, ja ne pašas grūtākās - tikko izgāju otro daļu un pirmā neizieta man stāv plauktā jau ļoti labu laiku. Siren ir arī viena no tām retajām spēlēm, no kuras burtiski pil atmosfēra - tumšas pasaules, iesprostotas savādā, sārtiem un sēpijas toņiem izgaismotā realitātē un pamestībā, tālumā spīdošs tornis ar savādi sārtu auru, nepārtraukti līstošs lietus, visapkārt pa retam dzirdamās Shibito un Yamibito skaņas (antagonisti, kuri ir dzīvi mirušie, bet ne zombiji, un kuri nav nogalināmi, jo ir jau miruši – viņus var tikai uz kādu laiku apturēt, pēc tam tie reģenerējas), no kuru radītājiem, staigājot pa pamestām industriālām un civilām ēkām (graustiem), jāmēģina izvairīties pēc iespējas talantīgāk. Siren nav konfrontāciju spēle, nav šaujamgabals un nav arī Puzzle tipa spēle, lai gan sevī vairāk vai mazāk ietver minētos elementus - ir gan tuvcīņas, gan šaušana, ir arī daudz smadzeņu lietošanas un lavīšanās – cīņas, savukārt, ir kā galējās nepieciešamības risinājums. Siren 2 ir izcils Survival Horror radījums ne tikai piedāvāto novitāšu, bet arī satura dēļ.
Pie spēles novitātēm obligāti ir jāmin spēles variantu struktūra un maz izteiktais lineārisms tajā: pēc variantu iziešanas tiek izpildīti kritēriji citiem variantiem, kuri tiek atslēgti (daudzos gadījumos vairāki uzreiz), un spēlētājam atliek vien izlemt, kuru spēlēt tālāk un vai sekot konkrētā stāsta puzles gabaliņam uzreiz, vai vēlāk.
Stāsts spēlē tiek pasniegts ļoti komplicēti un kā puzles gabaliņi, kur katrs atsevišķais stāsta gabaliņš ir dokuments, priekšmets vai notikums un to kopums katrā atsevišķajā variantā. Šādai struktūrai ir visnotaļ grūti sekot līdzi, jo katrs variants būs jāpārspēlē vismaz vienu reizi un katra viesošanās reize stāsta ko jaunu un katrā spēlēšanas reizē ir citi uzdevumi (ja vien izpildīti iepriekšējie) un mērķi variantā, turklāt tas, vai varēsi sekot konkrētajam pavedienam tālāk, ir atkarīgs no tā, kas darīts un kas atrasts iepriekšējos variantos. Ja nebūs izpildīti pavediena turpināšanas kritēriji, būs jādodas to medībās citos variantos, sekojot norādēm iekš Link Navigator, iegūstot šos progresam nepieciešamos elementus, kā arī jaunus stāsta puzles gabaliņus. Katram protagonistam ir sava vieta spēlē, savi stāsta pavedieni (laikā nesaistīti ar citiem, vismaz ne gluži lineārā izpratnē) un devums lielā stāsta izpratnē. Un šīs šķietami haotiskās struktūras dēļ atsevišķie stāsta puzles gabaliņi nereti veido pamatīgu haosa kaudzi, kuru tomēr salikt ir iespējams un ir aizraujoši to darīt. Ģeniāla, nelineāra struktūra un stāsts kā mīkla.
( ... tālāk ... )
Pilns rublis | Komentēt | Add to Memories
Forbidden Siren: HOWTO
Dec. 1st, 2008 | 12:23
Skan: Agathodaimon - Cellos For The Insatiable
Tā kā priekšrecenzijai līdzīgs priekšmets par dažiem ļoti sasodīti glītās un lieliskās Survival Horror videospēles Siren aspektiem.
Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.
Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.
Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju. ( ... tālāk ... )
Šķiet, ka beidzot būšu iemācījies mīlēt šo spēli, kuru līdz šim cienīju tās inovativitātes un ūberfakinētā grūtuma dēļ.
Iemācījos to novērtēt un tās daudzos, īsos, bet sasodīti ilgi spēlējamos, atkārtojošos variantus - viena karte var saturēt vairākas spēlējamās reizes - misijas: līdz pat trim, šķiet.
Iemācījos cieīt spēles mazlineāro uzbūvi un šo rekursīvo variantu repetetīvo, tomēr citādo, savādo dabu: ir karte, no sākuma dod pirmo misiju, pēc tās iziešanas: otro. Un ja neesi kaut ko variantā pamanījis, tad atsviedīs nepieciešamību iziet variantu vēlreiz, lai atrastu pazaudēto. Un ne vienmēr viena varianta visas instances būs spēlējamas ar vienu un to pašu personāžu. Iekš Siren ir kādi 9 spēlējamie personāži, kuri savu gaitu laikā satiek viens otru tiešā vai pastarpinātā veidā, vai nesatiek vispār. Un spēles stāsts ir lipināms kopā kā puzle, kur viens tās gabaliņš ir viena protagonista piedzīvotais viena varianta instancē. Interesants koncepts.
Interesants ir arī progress: nav gluži lineāri, nav arī hronoloģiski, bet ir pakārtoti atslēgnotikumiem, kuri savstarpēji saista protagonistus vai protagonistu + notikumu: savāc to, atrodi to, izmanto to un tad parādās uzraksts, ka ar to un to cilvēciņu var spēlēt tās un tās kartes otro misiju. ( ... tālāk ... )