Diapozitīvs

Tā diena ir klāt, nodomāja diemžēl ne visai legālai un likumiskai aktivitātei nobriedušie jaunieši – diena, kad dodamies bariņā uz bijušā Prоvodņiкa teritoriju gūt gan bradājumu, gan eksperimenta rezultātus – cik klusi un efektīvi mēs spēsim būt piecatā (+1 mainīgais)?
Sākums ne visai veiksmīgs – apdeitojot trijkāji jeb fotoaparāta statīvu ar UE elementiem un radot UE trijkājim īdzīgu priekšmetu, viens no protagonistiem salauza tam vienu no kājām – pārcentās. It kā salīmēja ar metāla izstrādājumiem paredzētiem epoksīda sveķiem un devās ceļā. Taču viņš aizmirsa pāreju, bez kuras viņa rīcībā esošais fotoaparāts pie statīva nav piestiprināms. Nācās viņam padoties realitātei – doties padsmit minūšu gājienu atpakaļ uz mājām, paņemt visu nepieciešamo un nakts tumsā doties uz norunāto vietu – šoreiz ar velosipēdu, nevis ar sabiedrisko transportu, kā bija domāts pirms tam. Galapunktā esošais objekts – daļēji joprojām aktīvs, tamdēļ arī visnotaļ cītīgi apsargāts – pamestā daļa rotāta ar skaistu dabas un industriālās pamestības simfoniju, kuru veido kociņi, kuri spraucas cauri pamatiem un ēku jumtiem; sarkanie ķieģeļi, kuri kontrastē ar dabas spriganuma pilno zaļo toni; pelēkais betons un būvgruži, kuri izdala tik patīkamu aromātu, sevišķi, ja tie tiek uzieti pagrabā; ēkas ar tukšajiem logiem un apsmādēto, taču tamdēļ ne mazāk pievilcīgo interjeru.( ... tālāk ... )

Grāmatu uzmeklēju galvenokārt divu iemeslu dēļ:
1) tā ir atstājusi brutālu ietekmi uz man tuvu izklaides veidu - Urban Exploration, radot terminu Stalker un Zona (tā arī tautas dēvē Černobiļas rajonu);
2) Pamatojoties uz šī darba motīviem, neatkārtojamais humānists un sirreālists Tarkovskis radīja filmu Stalker, kurā akcentēja grāmatas UE dabu, ar pašu Strugacku palīdzību piešķirot stāstam metafiziskas, psiholoģiskas un cilvēcību filosofējošas vērtības. ( ... tālāk ... )

Detektīv/piedzīvojumu/mistērijas žanra grāmata, kura tīņa gados (ap 14) man šķita tik ļoti saistoša esam, ka vairākkārt tika ņemta no bibliotēkas un pārlasīta. Pagājuši gadi 13 un vēlreiz paņēmu grāmatu rokās, un varu piedāvāt savu artavu grāmatas novērtēšanā:

Salīdzinot ar atmiņām no saviem šī darba glorificēšanas laikiem, tā šķita saturā daudz naivāka un, runājot Štāla vārdiem, pliekana - pat līdz līmenim, kad, nedaudz vīlies, noliku to nost uz mēnesi, varbūt diviem. Taču aizvakar sagribēju detektīvpiedzīvojumus un nolēmu dot tai vēl vienu iespēju - un nostrādāja. Atkal tiku ierauts latviešu privātdetektīvu dēkās, šķetinot gana samežģītu, noslēpumainu un tumšu lietu. Beigu galā, ja iemetam iekšējam policistam - kuram nepatīk panaivi mēģinājumi barot ar sazvērestības teorijām un prastu biblisko sātanismu un bibliskajām patiesībām Dena Brauna gaumē - kārtīgi pa galvu ar lielisku pusķieģeli vai diviem, bez viņa klātbūtnes grāmata uzreiz šķiet baudāmāka un varam šo savā ziņā klišejisko un naivo grāmatas daļu baudīt iz tēlu pozīcijām: attiecīgo tēlu pārliecības, pasaules uztveres, redzējumi un skatījumi uz lietām.( ... tālāk ... )

Vienā aizraujošā piegājienā izlasīju tulkotu Viktora Peļevina darbu “Šausmu ķivere” (Виктор Олегович Пелевин "Шлем ужаса", 2005)
Atšķīru nejaušu darba lapaspusi un uz mani savādām acīm lūkojās dīvaina darba struktūra, kuras analogs varētu būt scenārijs vai luga.
Nedaudz palasīju un redzēju, ka tēlu vārdi ir fiksēti aizdomīgi familiārā manierē, kura bija savādā kontekstā, ņemot vērā to, ka turu rokās grāmatu.

Nolēmu izlasīt prologu:
"Viņi nekad nav satikušies, viņiem ir dīvaini "niki", viņi dzīvo identiski iekārtotās istabās, kuru izejas ved uz pilnīgi atšķirīgām vietām, viņi ir iesaistījušies dialogā, kurus paši vairs nespēj pārtraukt, - sarunā, kuras vadība ir Šausmu ķiveres pārziņā. Tās nēsātājs ir varens spēks, vārdā Asterikss, kurā iemiesojies gan labais, gan ļaunais. Sarunā allaž jūtama Mīnotaura klātbūtne, bet Tēsejs ir lielais nezināmais...
Viktors Peļevins radījis dīvainu pasauli, kurā sirreālais savijies ar hiperreālo. Romāns "Šausmu ķivere" konstruēts, par vēstījuma līdzekļi izmantojot divdesmit pirmajam gadsimtam raksturīgo interneta saziņas veidu, taču tas pieblīvēts ar klasiskās mitoloģijas tēliem, simboliem un sižetiem. Šajā labirintā nenoteiktības un noslēpumainības gaisotnē mīts par Tēseju un Mīnotauru radikāli pārradīts un pielāgots tehnoloģiju laikmetam, kurā valda informācijas pārbagātība, taču patiesās zināšanas vēl arvien ir tikpat nesasniedzamas kā agrāk."

Izlasīju prologu un spēcīgas intereses skubināts, ķēros pie lasīšanas, lai konstatētu, ka jūtos ne gluži tā, kā lasot grāmatu. Jutos esam pa vidu dažām pasaulēm - grāmatu lasīšanas pasaule jaucās ar čatošanu "Soul Sucking Spider" vidē, kurā atspoguļojās mīti un cilvēces mūžīgo jautājumu pasaule, ietērpta 21. gadsimta tehnoloģiju būtībā un slengā.
Rezultāts bija kā aizraujošas, tematiski vienotas un intelektuālas čata sarunas lasīšana printētā formā.

Un šajā interesantajā, neizbēgamajā, piespriestajā, strikti moderētajā interneta vidē ierastajā čata formā, kuras ietvaros admini nebēdnīgi uzjautrinās, ir iepīta tēliem un notikumiem bagātināta filosofēšana par cilvēka piņķerīgajām dabām, to pretmetiem un to savstarpējas līdzāspastāvēšanas līdz galam nenojausto, bet neizbēgamo vajadzību, kura izteikta ar mītisko tēlu simboliku un citiem piktogrāfiskiem vai kriptiski-tehnoloģiski-verbāli pasniegtajiem simboliem. Intelektuāla, ar humoru bagātināta filosofiskas pēcgaršas grāmata, kuru izlasīt dažās stundās un pēc tam izbaudīt tās dažādo pasauļu un to kopsaucēju atstātās pēdas sevī, sevišķi pārdomājot beigas, kuras es izpratu apmēram tā:
Tēseju un Mīnotauru uztvēru kā psihes daļu pretmetus, kuru līdzāspastāvēšana ir absolūti nepieciešama, lai gan ķildīga bez gala - tā ir cilvēcība. Un cilvēks, vai precīzāk tā prāts, ir šausmu ķivere, kurā arī notiek interpretācija, stimulācija un notikumu analīze, kā arī nemitīgā un nepārtraucamā cīņa starp Tēseju un Mīnotauru, kas, manuprāt, parādās atvērtajās un brīvi interpretējamās grāmatas beigās. Bet, ja Tēsejs pieveiktu Mīnotauru, vai otrādi, - šausmu ķivere beigtu eksistēt... Darbu esmu izlasījis vienu reizi un noteikti, ka grāmatas interpretācija mainīsies pēc atkārtotas izlasīšanas, jaunu detaļu ievērošanas un analīzes, kontekstā ar jau zināmo.

Nobeigumam daži humora fragmenti:
- "Dzīve ir kā krišana no jumta. Vari apstāties? Nevari. Vari atgriezties atpakaļ? Nevari. Varbūt spēj palidot kaut kur sāņus? Tikai klipā, kur reklamē apakšbikses lēkšanai no jumta. Gribas brīvība ir tad, ja tu vari izvēlēties - nopirsties lidojumā vai paciesties līdz zemei."
- "Pienāks tā diena, kad es jūs patriekšu un kā vēl patriekšu. Es vēl jums nospēlēšu fantāziju bļa-minorā šautenei ar kāpņu telpu!"

Izlasot ir viens secinājums – baudīta tika spēcīga talanta vēl jo spēcīgāka un dzīvāka izpausme. Bet jāparunā sīkāk:

"Grāmatas tulkotāja Ina Strautniece atzīmē, ka atšķirībā no daudziem citiem šā autora darbiem tajā izpaliek pārdabiskais – te neatradīsim ne no aizkapa valstības nākušus monstrus, ne kādus citus neradījumus, taču to trūkums tikai vēl pastiprina baismu atmosfēru. Jo – vislielākās šausmas taču mīt cilvēkā pašā, viņa prātā. Īpaši tad, ja tas aptumšojies.

Bestselleru autors Pols Šeldons, pabeidzis savu labāko romānu, šo notikumu atzīmē ar krietnu alkohola devu un, neklausīdamies sinoptiķu brīdinājumos par vētras tuvošanos, sēžas pie automašīnas stūres un cieš avārijā. Rakstnieku izglābj viņa talanta kaismīgākā pielūdzēja – bijusī medmāsa Annija Vailksa, kas ir ne tikai aizrautīga lasītāja, bet arī pašaizliedzīga kopēja – viņa dziedina rakstnieka savainoto ķermeni.

Taču Annija ir arī Pola gūstītāja, kas ar neiedomājamiem paņēmieniem manipulē ar smagi ievainotā rakstnieka psihi, lai piespiestu viņu uzrakstīt turpinājumu Annijas mīļākajam romānam par Mizeriju – grāmatu, kas būtu veltīta vienīgi viņai..."

Nosaukt šo darbu par pliku šausmu prozu būtu gan autora, gan darba apdalīšana, jo šausmu elementi tur ir tikai daži no elementiem citu vidū (drāma, komēdija, piedzīvojumi, detektīvs). Bet, ja runājam par Kingu, tad zinām, ka visbiežāk uz viņa labās kājas īkšķa kabina “Šausmu rakstnieks” birku. Tas ne gluži atspoguļo autora talantu, bet vienu no spēcīgākajām tā izpausmēm gan. Un Misery nav izņēmums - kas par spēku ir šīm šausmām!!! Precizējam – divu cilvēku psihu peripetijas; pasauļu konflikts no kurām viena ir tā, kura otru tur par neveselu un otrādi, kas liek padomāt – aiz kuras trako nama sienas tad ir tā norma.

Šausmu un spriedzes brīžu tēlojumu dzīvīgumu šajā darbā var salīdzināt ar muzikālo kompozīciju struktūru - slikti un bez talanta rakstīta mūzika, ieturēta vienā izpildījuma manierē, beigu galā kļūs monotona un sāks garlaikot (ar izņēmumiem). Pavisam citādi ir ar talantu un elementiem bagātu, plūstoši mainīgu būtību, kuras ietvaros katrs struktūrelements var izpausties pa 100%, turklāt rotaļāties ar savām vietām kontekstā. ( ... tālāk ... )

Laiks: agrīnie tīņa laiki vai arī jaušama to vēsma gaisā. Telpa: Bērnu klīniskās universitātes slimnīca Vienības gatvē.
Bērns – topošais vīriešcilvēks – izlasījis kārtējo grāmatu no Doktora Dūlitla sērijas, kuras viņam pirka tētis. Viņam apnīk arī rotaļāties ar slimnīcā esošajām ārzemju rotaļlietām (visbiežāk tā bija daudzstāvu garāža ar kustīgām detaļām un mašīnīti). Arī Motoples no Marsa un Bruņurupučus Nindzjas nerāda tik bieži, cik viņam gribētos.
Bērns pieiet pie slimnīcas nodaļā izvietotā grāmatu plaukta, cerībā tur atrast ko sev piemērotu, lai aizpildītu tukšumu. Zēns šķirsta plauktā esošo grāmatu aizmugurītes un savas neviltotās bērna intereses skubināts, caurlūko šīs lielo onkuļu un tanšu grāmatas un domā – skāde, tur tak nav nevienas pašas grāmatas man – visur tikai burtiņi, bet bildīšu nav, turklāt cik daudz un cik maziņi ir šie burtiņi!.
Un tomēr – puika turpina šķirstīt un apstājas pie vienas attēliem bagātas grāmatas, kuras nosaukumā ir atslēgvārds “Noslēpums”. Viņš ieskatās dziļāk un atrod vēl pāris atslēgvārdus: maiji, inki, Amerika, konkistadors, iznīcināja, reliģija, rakstība, kalendārs, mīlestība, matemātika, templis, upurēšana, maiss (kukurūza)... Šāda kombinācija trāpa desmitniekā – bērns ir priecīgs un, sajutis piedzīvojumu kāri, domā sev saprotamā valodā izvilkt šos piedzīvojumus no grāmatas. Bet vēlāk viņš atrod vilšanos.
Teksts pagalam viņam nelasās. Tas, iespējams, ir par nopietnu šim bērnam. Bet tur ir tik daudz zīmējumu un attēlu!!! Bērns ķeras klāt to aplūkošanai un nu jau viņš priecājas par maiju rituālistisko mākslas, dievību un priekšmetu atveidojumiem uz grāmatas vāka un tās iekšpusē, par hieroglifiem, “kuri ir kā mazas vabolītes, kuras šaudās visapkārt”, par lietām, kuras šajos mazajos attēlos bērna prāts var atrast (sunīti, skeletiņu, cilvēka seju, ausi, degunu, gliemezi, zvīņas...). Un starp attēliem viņš arī nedaudz palasa šo grāmatu – un joprojām tā bērnam nelasās.
Bet varbūt viņš tika pie jaunas Dūlitla grāmatas? Vai arī bija laiks doties prom no slimnīcas? Katrā ziņā – grāmata (kuras biezums un burtu izmērs arī šo bērnu atbaidīja) tika nolikta maliņā un sev, savās atmiņās, viņš bija paņēmis var teikt, ka tikai šos vienkāršajā, bet teiksmainajā izpildījumā veiktos, tēlaini sarežģītos un jēgpilni dziļos zīmējumus, kā arī nosaukumu, vāka dizainu un dažas rindas no grāmatas...

Laiks: tagadne; vieta: VZD, pie darba datora.
Kopš tā bērna laika ir pagājuši vismaz padsmit gadi!
Atminos, ka slimnīcas bibliotēkā bija vēl kāda grāmata par Centrālās Amerikas senajām civilizācijām un to apbrīnojami diženajiem zinātnes, arhitektūras un kultūras sasniegumiem. Tā bija novele vai romāns.
Stāsta grāmata, tamdēļ tā šim bērnam gāja vieglāk iekšā - no tās pat atminos dažas ainas, kuras manī projicēja lasītās rindas: naksnīgs lidlauks tropisko mežu vidū, zem kura stiepjas tumša eja, kurā notiek darbība... Bet grāmatas nosaukumu neatceros. ( ... tālāk ... )