Diapozitīvs

Jā, bērnībā es lasīju maz grāmatas. Atminos, ka lasīju Mazo princi un Mio mans mio, kā arī latviešu pasaku krājumus milzīgā grāmatā (lapu formāta ziņā).

Tīņa gados - nedaudz vairāk: biju slimnīcās un atminos, ka bērnu slimnīcā Vienības gatvē tētim prasīju lai šis man pērk Dūlitla grāmatas, kuras ar lielu prieku lasīju, aiz loga vērojot vasaru. Kad beidzās krāšņais Dūlitls (ehh, kaut kur grāmatas esmu pasējis), atradu slimnīcas nodaļas bibliotēkā grāmatu ar nosaukumu "Maiju priesteru noslēpums", kura mani piesaistīja - sāku to lasīt, bet diezko tālu netiku, nevedās lasīšana - biju par nopietnu, šķiet. Un esot mājās atminos, ka lasīju Jāņa Ivara Stradiņa grāmatu Dēmonu villa, kura man ļoti patika un kura tika lasīta vairākkārt. Lasīju arī pāris citas autora grāmatas.

Pēc tam kādus 7 gadus - nemaz, izņemot mācību grāmatas un likumus, kas neskaitās.

Un tagad, pēc šiem septiņiem gadiem, esmu atguvis šo prieku - izlasītas jau dažas grāmatas, kuras esmu recenzējis/apsmadzeņojis un atzinis par lieliskām esam. Un šovakar svinēšu atgriešanos, lasot Kuzmiščeva "Maiju priesteru noslēpums", kuru ar te esmu vairākkārt pieminējis, pamatojoties uz atmiņām iz senatnes, hehe. Ceru, ka grāmata man patiks, jo esmu audzis un cerams, ka attīstījies, nevis regresējis :D

Atspēkojot tēmas nosaukumu un rotaļājoties ar minēto hronoloģiju: Fear Factory - Hurt Conveyer
"I was lost, now I'm found, now what do you want from me?
I force my way inside your head.
Not part of this world!"
 

Tas, šķiet, man nav normāli - paņemt iedoto grāmatu un izlasīt to no vāka līdz vākam.
Tas liek domāt: vai nu grāmatas saturs, vai nu stāstīšanas maniere un lietotā valoda bija izcila, vai arī man vienkārši nebija, ko darīt.

Ņemšu visus secinājumus par spēkā esošiem.
Televīzija man te ir mirusi (kaut kas ar kabeli nav ok visam dzīvoklim un man ir savāda vēlme nelikties par to ne zinis) un tas noveda pie izvēles - iedotā grāmata vai spēles. Ņemot vērā to, ka jaunas spēles man nav, bet vecās, neizietās nevēlos kustināt, nonācu līdz grāmatai un kādu 3-4 stundu laikā izlasīju to no vāka līdz vākam.

Kad saņēmu grāmatu, nodomāju, ka neko no šīs mitoloģijas nezinu, bet lasot, sapratu, ka vismaz virspusēji Odins un Tors ir zināms, kā arī zināma ir darbā attēlotā bravūrība starp dieviem un milžiem (kas līdzīgs ir bijis apspēlēts Metalmūzikas lirikās).
No sākuma nedaudz kaitināja darbā lietotā, šķietami bērnišķīgā valoda, bet šī pārliecība ātri pazuda un beigu galā tas bija visnotaļ patīkams ceļojums neizpētītajos plašumos - skandināvu mitoloģijā, kuru varētu raksturot kā Sengrieķu dievībām līdzīgu (subordinācijas un dievu lomu ziņā) episku politeismu.
Tad nu ir tā, ka grāmata sevī apvieno skandināvu mitoloģijas īso ceļvedi, bagātinātu ar fikciju, kaujas un dižošanās ainām, kā arī ar nelielu devu humora, kā, piemēram, Tors, kurš nemitīgi grib visiem šķaidīt galvaskausus - vismaz reizes daždesmit - un tikai galvaskausus, neko citu.

Tajā tāpat varot sazīmēt mūsdienu situācijas atspulgu - dažādo nāciju un valstu līdzāspastāvēšanu un cīņu par varu. Jā, to var tur saskatīt. Bet man vairāk labpatikās vērot dievu un milžu cīņas, to savstarpējās attiecības, attiecības ar jotuniem un abu pušu attiecības ar cilvēkiem un visu pušu viltības, bravūrības un dievu, līdz ar to pasaules, bojāeju, kuru vēsta pats darba nosaukums.
Saistoši, patīkami un viegli lasāmi.
 

Barība mizantropiem, dabas, tīru un patiesu cilvēcisko vērtību, intelekta un sasodītajiem grāmatu mīlētājiem, kuriem pievienojos.
------

1953. gada darbs, kungi un dāmas. Ir pagājuši 55 gadi! Piecdesmit pieci.
Bet jautājumi, kuri aplūkoti Ray Bradbury grāmatā ir tik sasodīti dzīvi arī mūsdienās! Tik sasodīti dzīvi, ka pat nezinu - vai apbrīnot autora tālredzību un spēju redzēt mūžīgās problēmas, vai arī sist galvu pret sienu un tā paša tipa idiotus visapkārt, jo nekas, pilnīgi nekas nav mainījies... Varbūt sitams esmu es pats un visa cilvēce ar.

Grāmata ir novele par kādu grāmatu dedzinātāju, kura profesija ir pagātnes “muļķību” iznīcināšana ar Valsts sankcionētu grāmatu dedzināšanas pienākumu laikā, kad tehnoloģijas cilvēka dzīvi ir pārvērtušas par bezrūpības un tukšas eksistences esību. ( ... tālāk ... )

Mana grāmatlasīšanas mūzika ir:
1. Dark Ambient;
2. Ambient;
3. Klasiskā;
4. Akadēmiskā.

Citiem vārdiem - atmosfēriska miera mūzika bez vokāliem.
Arī tagad lasu autora Ray Bradbury 1968. gada jauko fantastikas žanra darbu "Fahrenheit 451" (precīzāk: saskaņā ar LPSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu izdoto 1975. gada šī darba tulkojumu, kuru veikusi Inese Veide un apmāksliniekojis Indulis Zvargūzis) un skan Dark Ambient tīrradnis - Lustmord albums/kopdarbs ar Robert Rich. Labi abi der kopā. Labi visi trīs der kopā.
Jā, visbiežāk tā ir vai nu Arcana vai Lustmord mūzika un šo mākslinieku aroda brāļi, protams.

Kāda ir Tava grāmatlasīšanas mūzika?

Aiz loga ir sestdienas vakara krēsla, līst lietus un debesīs peld lietus mākoņu grēdas. Pulkstenis rāda apmēram 17. stundu.
Visapkārt ir pustumšs, redzamas krītošas lietus lāses un dzeltenās gaismiņas, kuras spīd pretējo māju logos, kuras celtas simt un vairāk gadu atpakaļ - no pelēkdzelteniem ķieģeļiem, kuri tagad, šo simt gadu laikā, ir nokvēpuši gandrīz melni. Viss ir pelēks, kā Corpse Bride multenē. Un šis pelēcīgums silda un pilda mani.

Un šo skaistumu vēl krāšņāku padarījis fakts: tikko pabeidzu lasīt Stephen King grāmatu "The Eyes Of The Dragon" un labas grāmatas izlasīšanas prieku papildina šī redzamā aina, kuru baudu dīvānā, tumšā telpā. Aina, kura ir aiz pusapaļās sienas, kura gandrīz visa ir ar manas istabas logiem. Un šo duetu spilgtina Vivaldi mūzika.

Bet ja runājam par grāmatu, tad tā bija ĻOTI laba un pirmā mana Kinga grāmata. Dzirdēts, ka tā nav labākā viņa novele, bet, ņemot vērā minēto faktu, nespēju par to spriest, protams. Varu vien spriest un secināt to, ka vēlos vēl viņa grāmatas. Varbūt pat visas! Un sākt šīs vēlmes apmierināšanu ar darbu The Shining, kura ekranizējums ir tik glīts un atstājis tik lielu ietekmi uz cilvēci - gan mūziku, gan citām filmām, gan man mīļāko videospēļu sēriju, kurai jums vajadzētu būt labi zināmai - vismaz nosaukumam.

Konkrēti šī Karaļa grāmata sildīja ar to, ka tajā bija maz visādu Fantasy muļķību kā pūķi, elfi, rūķi un troļļi. Visi tie jau bija miruši un daļa no tiem karājas pie sienām karaļa apartamentos. Bet, ja nekarājas, tad karāsies! ( ... tālāk ... )

Ak, jā, pagājušajā nedēļas nogalē izlasīju šo spēcīgās un brīvi plūstošās, epitetiem un dažnedažādiem terminiem bagātās valodas piesātināto Gabriela Garsija Markesa garadarbu, kurš tiecas tīkamā manierē savietot grotesku, tumšu fikciju ar vēstures skarbo plecu, uzburot absolūti reālistiskus notikumus, vides un ainas, papildus piedāvājot dažādus saraustītus, bet kontekstā saistītus ceļojumus dažādos sava darba laikos - saskatāmas visai nelineāra plūduma pēdas. Bet visa darba mugurkauls - mīlestība: nevainīga, dvēseliska, pacilājoša, dievinoša, lolojoša, uzupurējoša un graciozi dievišķa. Tāda, kuru var nosaukt par tādu vērtību saturošu, kuras mūsdienās daži apvieno ar terminu "Gotisks".

Nevienu pašu grāmatu nebiju izlasījis kādus, hmm, 5-7 gadus, ja nemaldos. Varbūt nedaudz vairāk. Savā mūžā esmu izlasījis ne vairāk kā ~5-10 grāmatu. Tā ka šīs darba saturs viennozīmīgi apliecina to, ka tā ir saistoša lasāmviela, jo noturēja mani (profesionālu grāmatu nelasītāju) pie sevis kādu 10 stundu garumā. Patiesību sakot, grāmatas vilinājums bija lielāks par videospēļu vilinājumu. Bet to es skaidroju ar ko pavisam vienkāršu - biju noguris no spēlēšanās un gribēju ko citu (ha, šis skaidrojums ir trausls).

Pēc grāmatas izlasīšanas secinājums bija man viens: sasodīti labi, ka neesmu baznīcēns un ka mīlestību lieku priekšā itvisām citām garīgi fiziskajām vērtībām un vērtību skalai kā tādai.

Aizbliezenes ārstniecības iestāde.
Vēls novembra vakars.

Galvenais ārsts, nesen nomainīts pēc mistiskiem un neizskaidrojamiem notikumiem, pēc profesijas ķirurgs/traumatologs, gatavojas parakstīt vairākus dokumentus - klasificētus un par slepeniem sauktus.
Dokumentus, kuri satur atlikušajam slimnīcas personālam adresētas pavēles par profesionālas Sauberkomando atrašanu/nolīgšanu vai pat izveidošanu. Par komandu, kurai bez pēdām un sekām būtu jālikvidē neseno notikumu sekas. Tā, lai pat mušas kāpurs nepaliek un cilvēki neko neuzzina, lai nesāk i nemaz lodāt te valdība ar savām glaunajām Volgām.
Lai neviens nenojauš par notikumiem, kuri risinājās Aizbliezenē un tās apkaimē, skarot blakus esošo Piegoreni un tai piegulošo Mirmežu. Notikumus, kuri pirms nepilniem 3 mēnešiem, sākoties 1996.gada 6. novembrī.

Diena pirms notikuma bija parasta diena Latvijas nomalē. Neko nevēstoša, kārtējā diena Aizbliezenes rajona klīnikā. Pie vadības bija slimnīcas galva – Maigonis Dissektiņš, kurš augstskolu pameta ar pulmonologa diplomu azotē.( ... tālāk ... )