Diapozitīvs

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Dāmas mamma piedāvāja vienu haltūriņu/palīdzēšanu. Kā reiz izrādijās, ka nekad nebiju taisījis gleznas rāmīti. Piekritu un vakar devāmies pēc materiāliem un šodien sāku taisīt. Pašlaik rāmītim ir mīlas četrstūris un kopā visu tur bezgala daiļā un labā D3 standarta līme.

Fun faktori:
- gleznai (uz preskartona) nebija nevienas taisnas malas un neviena 90° leņķa. Kāds ar zobiem to bija izgriezis?;
- nācās to piekropēt ar papīra nazi. Tagad ir taisnas malas un tikai 2gab 90° leņķa. Nobīde par 1-3°;
- līdz ar to jāpieskaņo rāmīti un tas ir tieši tikpat ģeometriski nekorekts, taču uz aci to nenoteikt. Un nācās pieļaut šķībumu, lai gleznas jūra nesāktu tecēt uz vienu malu. Līmeņošana pēc horizonta kā fotogrāfijā.

Pavisam fun faktors:
- nav man frēzmašīnas (jā, kārtējais projektiņš, kuru realizēju bez daža laba nepieciešamā instrumenta, izštukojot dažādus risinājumus). Tātad, jādarās pa amīšu metodei: papīra nazis. Asajam nazītim bieži patīk novirzīties no kursa, pakļaujoties koka šķiedru ceļam, kas rezultējās naža izslīdēšanā no koka un asmeņa brašas iecirpšanās iekš:
- pēdējām (burtiski) biksēm;
- pēdējiem (burtiski) šortiem;
- pirmo un pēdējo augšstilbu.

Es jau nesaku, ka bija nepatīkami paskatīties kā paveras pāršķeltie ~2cm auduma un ādas, atklājot zemākos epitēlija slāņus. Smuks skats. Apakšā balts un tad sevi piesaka sārtā asintiņa. Taču tās bija krietni mazāk kā toreiz, kad papīra nazis izdomāja uztaisīt frizūru īkšķim, apgraizot tā galu pa 3mm.

Rāmītis solās sanākt solīds un smuks. Pašam prieks. Atgādina par nepabeigto projektu un rosina uztaisīt vienu citu - arīdzan ieturētu iekš SH universa. 3. daļa šoreiz. Seivošanās simbols jebšu Halo Of The Sun. Par to vēlāk kaut kad...
 

Ir viena interesanta lieta, kas novērojama saistībā ar videospēlēm un laiktelpu, kurās tās tika spēlētas. Spēļu kvalitāte, kuras tiek spēlētas uz konsolēm vai emulētas ar datorprogrammu palīdzību, ir nemainīgs lielums un to sniegtajai izklaides vērtībai pēc būtības vajadzētu būt vienādai dažādos laikos, kad vien ienāk prātā tās spēlēt. Apgalvojums atbilst patiesībai līdz brīdim, kad atminos kādu konkrētu vietu un laiku, kurā konkrētās spēles tika spēlētas. Atcerēšos lietas hronoloģiskā secībā, gremdējoties nostalģijā, kura piestāv lietainajam laikam:



Tajā bija Atari vai ZX Spectrum, vai Commodore aparāti (precīzi nepateikšu, jo tad nepievērsu tam uzmanību, turklāt visa tehnika, izņemot monitorus un džoistikus, bija aiz operatora letes), kuru spēles tika ielādētas no audiokasetēm līdzīga datu nesēja. Primitīvas arkādes spēlītes, portētas iekš šīm konsolēm, spēlējamas ar klasisku džoistiku. Viena no tām, kuru atminos, ir Scramble. Tagad, spēlējot šo spēli ar Multiple Arcade Machine Emulator (MAME) palīdzību, domāju par šo pagrabiņu un iztērētās kapeikas (jā, kapeiku laikos) šajā iestādē, kur spēlēšanas laiks tika definēts ar liela pulksteņa palīdzību, kurā tika sprausti spraudņi laika noteikšanai. Atskanēja pulksteņa zvans un visi spēlētāji uztraucās vai nav pienākusi viņa kārta beigt spēlēt. Operators tad nosauca galdiņa numuru, kura laiks bija iztecējis. Sajūta līdzīga tai, kāda mūs piemeklē, gaidot rindā zobārstu. Visnotaļ nepatīkami. Kopš vieta beidza eksistēt, tajā mitinās saldējuma veikaliņš.
( +4lpp )
 

Lai saglabātu lietas informatīvi lakoniskas, jāuzcepj apskats kotaku gaumē, t.i., prologs -> like -> hate -> epilogs/rezumē.

Jaunākā Silent Hill sērijas pārstāve ir nākusi no izstrādātāja ķepām, kurš reiz jau uzbūvēja vienu Silent Hill, proti, Origins. Diemžēl par SH:0 visai maz ko priecīgu varu teikt – spēle (vismaz mana relīze) ir pilna ar kukaiņiem. Un visas relīzes ir pilnas ar iepriekšējo SH ripofiem, kā arī visa tās atmosfēra šķiet pārāk daudz vietās aplama esam, kur nu vēl kontrole pār realitāšu maiņu, kas visam liek sajusties bezdvēseliskam un mehāniski programmējamam. Kontrole ir pretrunā ar Horror. Lai nu kā, arī pēc manas pacepšanās par SH:0 kukaiņiem man palika cerība, ka Climax tomēr spēj kaut ko – dažas radītās lietas iekš SH:0 bija i kvalitatīvas, i labi pārdomātas, i – pats galvenais – šausmīgi labas. Tā nu visbeidzot sagaidīju Silent Hill: Shattered Memories PlayStation 2 relīzi, saņēmu pirmo bezdarbnieku pabalstu un nopirku to.

Love:
- atmosfēra: spēles lēnā gaita (fuck the superhero Action in a Horror game, fuck it hard! Beigu galā superhero Action sliecas sniegt kontroli pār antagonistiem, kas ir tiešā pretrunā ar Horror efektivitāti), kura ir ļoti labs aģents ar kura palīdzību tā tiek būvēta, - sarunu pilnās pastaigas ar protagonistiem pa pilsētiņu bija sevišķi baudāmas;
- nav action slānīšanas (nu, kamēr uz Action neliek akcentu, tikmēr man nav nekādu pretenziju – vienīgā, kas to līdz šim darīja, bija cita amīšu Silent Hill daļa: Homecoming), kas nozīmē vēl jo spilgtāku pirmās strīpiņas esenci;
- Urban Exploratoion elementi kā vienmēr ir savā vietā un spēcīgi akcentēti;
- spēcīgie kontrasti – dažviet tīri ar miesu var sajust krāsu psiholoģijas iedarbību – ja ziemu pēkšņi nomaina siltiem toņiem veidotas iekštelpas (kaut vai kanalizācijas tuneļi), sajūtu uzreiz siltumu sevi pārņemam. Visnotaļ unikāli;
- Alice In Wonderland references šoreiz ir ne tikai kā vienkāršas references, bet gan kā stāsta un game-play elementi. Sevišķi uz spēles beigām; ( Run, daddy, you cannot fight them )
 

Izolēta, sociāli noslēgta sala Japānas nekurienes vidū, kurā dzimst unikāli reliģiskie priekšstati, apvienojoties vairākiem citzemju reliģiskajiem priekšrakstiem. Sociofobiska atmosfēra ar savādiem pamatiedzīvotājiem, kuri dienas laikā ir vai nu galēji distancēti, attāli uzlūkodami svešos atnācējus, vai nu hiperizpalīdzīgi. Bet nakts laikā – „Kad dzirdi trauksmes sirēnu, neej ārā”… Team Silent pazinējiem vismaz trim motīviem vajadzētu šķist pazīstamiem: 1) Izolētība; 2) reliģisko priekšstatu mītisks kokteilis; 3) Trauksmes sirēna.
Nē, šī filma nav Silent Hill ripoffs, bet gan Forbidden Siren videospēles ekranizācija, kura tikai izlaista neilgi pirms otrās daļas laišanas geimeru ķetnās. Spēles notikumi norisinājās izolētā Jamidžima salā, kurā norisinās vairāki dīvaini notikumi, - neizskaidrojami un neizsakāmi biedējoši – tajos iepīti ir vairāki protagonisti, kuri meklē iespēju izdzīvot un izprast sirreālo notiekošo. Ne tikai šis aspekts, bet arī spēles audiovizuālā estētika ir, manuprāt, sekmīgi iztulkota filmas vajadzībām – jau iz pirmajiem kadriem jaušama savāda „kaut kas nav kārtībā” aura, kuru paspilgtina pamestu ēku un pilsētas daļu attēlošana. Bet, kad pienāk nakts, atskan multitonālā gaisa trauksmes sirēna, ar savu skaņu palienot zem skatītāja ādas, priekšvēstot ne tikai fiziskas, bet arī nemateriālas, abstraktas un citādas tumsas iestāšanos, kur tumsa drīzāk ir Tumsa kā būtne… ( サイレン )