Diapozitīvs

Ir tāda lieta kā cieņa. To, manuprāt, ir jānopelna, - tas nav bezmaksas spams katram pretimnācējam, lai gan sabiedrībā, šķiet, pastāv šāds uzskats: cieni tantiņas, cieni šo, šito ar... Tā vienkārši - pēc noklusējuma. Phe. Manā „planētā” (pasaules uztverē) tā gan gluži nav.
Manuprāt, ļaudis SMAGI jauc divas lietas: cieņa un saskarsmes ētika/kultūra. Šīs lietas ir jānodala. Arī man saskarasmē ar citiem ir pavisam pieņemami ievērot vispārpieņemtās sociālās komunikācijas normas. Vai arī tās neievērot – atkarīgs no vides un tā, ar ko komunicē. Vadīšanās pēc situācijas.

Taču cita lieta ir ar cieņu. Vakar to nopelnīja „Pronets”. Situācija tāda: kaimiņi sētā kaut ko cītīgi remontē. Fleksis, autogēns, dzirksteles. Un te pēkšņi manai cienītajai ~12.00 nets pazūd. Taču ar šīm kaimiņu aktivitātēm šo neta zudumu sasaistījām tikai pēc darba dienas, kad bijām mājās no darba. Ir kādi 20.25. Zvanu Tehniskajai daļai un informēju par problēmu. Operators norāda, ka rīt ieradīsies darbinieki sataisīt. Taču pēc kādas stundas man zvana strādnieks un informē, ka ir ieradies labot netu. Deviņos vakarā o_0 ! Kabelis iet pagalmā – gar ēku fasādēm un instalācijām. Un tad caur caururbtu un hermetizētu logu mums iekšā dzīvojamajās telpās. Kāpēc? Jo mājā pēc eiroremonta nav komunikāciju tuneļu (un ēkas telpas gribēja nodot īrē kā ofisus, lol). Kabeļa apskates laikā konstatējām, ka kabelis kaut kur pārgriezts – rīt (šodien) mainīs. Malači, nu.

Kaut kā šķiet, ka smags vairākums sūtītu lietotājus nafig, nevis tik vēlu, tumsā, mēģinātu klientam atjaunot pakalpojumu. Pret šādu uzņēmuma politiku un tās manifestāciju izjūtu ne tikai pozitīvas emocijas, bet arī CIEŅU!
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.
Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt. ( 4lpp pārsprieduma )

Fočēju, fočēju – tā mierīgi fočēju diafilmiņas iekš Olympus OM-1 kameras. Sasodīti ērts analogais instruments ar 50mm 1.8 stiklu, kurš tik skaisti zīmē i asumu, i bokeh! Viena filmiņa pēc otras gluži nē, bet kādas 20 gan jau ir izfočētas. Gan melnbaltās, gan krāsainās, gan diapozitīvās. Un tieši ar diapozitīvajām esmu aizrāvies visvairāk. Beigu galā kaut kā ir jālieto mājās uzstādītais ekrāns un diaprojektori. Un tad pie vienas diafilmas beigām „fak” un filmas uzvilcējs vairs nelec atpakaļ. Pļukš un iepūt.
Jaucu vaļā.

Atjaucu un priecādamies priecājos par japāņu inženieriju. Zobrati un atsperes nepajuka uz visām pusēm kā atjaucot, teiksim, Zenit. Bet viss skaisti organizēts iekš blokiem, kuri eleganti sadalās un ir saliekami atpakaļ visnotaļ bez pūlēm. Lūk. Izrādījās, ka pārplīsusi atspere. Mēģināju labot. Sanāca. Nē, nesanāca. Sanāca tagad? Nē, nesanāca. Nu i nah, dzēru tālāk vermutu un liku mierā.
Pēc kādas nedēļas iedeva man uz kredīta 4(!) diapozitīvās filmiņas. Un uzreiz kameru taisīt ķēros. Sanāca? Nope. Sanāca tagad? Jap!

Smalka manta, kuras pieregulēšana vien ir vesela trial and error zinātne. Taču šķiet, ka izdevās. Ne perfekti, taču viss darbojas.
Lai dzīvo atomcilvēciņi!!!

Pašam gan kārs sieķis tek OM-3 virzienā. Vai vismaz OM-2 ^^

http://disfigurator.deviantart.com/gallery/

Ap šo pavasari es ar savu dārgo sievieti meklējām mitekli - vien sev pašiem. Tā teikt, jāatbrīvojas no komunālajām "ērtībām". Skatījām sludinājumus, apskatījām vairākas ēkas un dzīvokļus tajās. Apstājāmies pie viena. Divstāvu koka ēka centrā. 115 kvadrātmetri par 1Ls kvadrātmetrā. Sasodīti lēti! Negribēju doties iekšā nemaz. Niķojos, ka pārāk liela platība mums diviem un bija jau Ebals un Zaebals mani apsēdis, meklējot dzīvošanas platību, kas atstāja negatīvu apjausmu dvēseles rajonā. Lai nu kā, apskatījāmies dzīvoklīti.
Remonts taisīts ar ofisa domu prātā. Kad telpas 2 gadus nav ņemtas kā ofiss, tās mazliet pielāgotas dzīvošanai. 115 kvadrātmetri 6 telpās!!! Dažās istabās tizlas salātzaļa toņa sienas, radiatoru nav, iekārtie griesti ar dienasgaismas lampām gan ir. Papretīgi. Koridorā bija ginekoloģiskais krēsls! Apskatījām dzīvokli un uzreiz jau radās atziņa: jāņem! Māklerei uz joku teicu, ka ņemsim, ja atstās mums krēslu. Taču joka nopietnība netika uztverta. Pēc apskates devāmies prom un jau tad savai dāmai piekodināju krieviski runājošajai māklerei norādīt, ka mēs ņemam. Un jā, uzreiz pateicām un paņēmām. Ja nebūtu rīkojušies uzreiz, platību paņemtu tie, kas nāca jau mums pretim augšā pa kāpnēm! Tad nu mazliet vēlāk mēs bijām jau jaunajā miteklī. 9. dzīvoklī. Te nu sākās likstas. ( deg vai tek? )

Likums, kuru draugs definēja pirms krietna laika, bet formulēt centīšos es: Videospēļu sēriju otrās daļas vairumā gadījumu ir labākās to pārstāves. Jāpārbauda: atliek vien padomāt/salīdzināt. Subjektīvi, protams, izvērtējot manā īpašumā esošās vai reiz spēlētās:( listējums: )

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.